Kazhes pierakstu burtnīca

Šī stāstu krājuma autors Gao Xingjian (kura vārdu man nav ne mazākās nojautas, kā pareizi atveidot latviski) ir ķīniešu autors, kurš gan savu dzimteni ir pametis, cita starpā arī tālab, ka viņa darbi nav sevišķi draudzīgi komunistiskajai Ķīnai, vismaz šajā stāstu krājumā viņš itin daudz pievēršas Kultūras revolūcijas kritikai.

Stāstu galvenā iezīme ir tāda, ka Gao galīgi necenšas tevi kā lasītāju ievilkt iekšā stāstā un uzrunāt emocionāli. Lai arī stāsti bieži ir no pirmās personas skatu punkta, vienlaikus tie visu ataino ļoti distancēti un atturīgi, tajos nav ne miņas no spriedzes kāpinājuma un izteiksmīgām beigām, vien atsevišķas ainas, izrautas no to konteksta un kopējās lielās bildes. Tā vienā no stāstiem vīrietis un sieviete, kas satikušies reiz par ilgiem laikiem, sēž un novēro kādu sievieti, kas turpat netālu acīmredzami gaida vīrieti, kurš neierodas uz randiņu. Tikām cits stāsts ataino gadījumu, kā pilsētas centrā krustojumā autobuss notriec velosipēdistu un apkārtējo reakciju un runas par to dienas garumā. Tā īsti pat nekā sakāma par šiem stāstiem man nav - ja nu vienīgi, ka kārtējo reizi pārliecinos, ka Nobela prēmija literatūrā nebūt nav tas kritērijs, kas garantē, ka kāda grāmata man šķitīs saistoša. Tiesa, ar citu kultūru mākslu jau vispār ir tas, ka pie tās ir jāpierod, lai tā kļūtu tev pieņemama, bet mani Gao Xingjian rakstības stils kaut kā sevišķi neuzrunāja, jo īpaši tas attiecās uz šī krājuma pēdējo stāstu "Mirklī", kurš ir arī garākais no visiem. Ok, ir interesanti lasīt par to, kā cilvēki Ķīnā sadzīvo ar valsts mežonīgo industrializāciju un kādas pārmaiņas (bieži - uz slikto pusi) tā nesusi vienkāršajiem cilvēkiem valsts laukos. Par šo tēmu ir titulstāsts "Makšķeres pirkšana manam vectēvam", kurā vīrietis veikalā nopērk stiklaplasta makšķeri, domājot par savu vectēvu, tiesa, ne tikai jau pats vectēvs ir sen miris, bet arī vīrieša dzimtais ciemats ir pārtapis tik ļoti, ka viņam pat neizdodas atrast vietu, kur kādreiz atradusies vectēva māja un arī upes, kurā vectēvs savulaik makšķerēja, sen vairs nav. Skaidrs, ka stāsti lielākoties ir gaužām skumji, lai arī šīs skumjas vairāk nāk no apstākļiem kā tādiem, nevis tā, kā autors to pasniedz. Nez, vai es to tev ieteiktu izlasīt...