Presentation Zen: Simple Ideas on Presentation Design and Delivery
Ja šī grāmata būtu izdota latviskā tulkojumā, diez vai tās nosaukums būtu "Prezentāciju dzen", jo tas skanētu gaužām muļķīgi un šādu grāmatu būtu grūti uztvert kā nopietnu literatūru par tēmu "ko nevajadzētu darīt, veidojot prezentācijas". Mans ikdienas darbs gan primāri ir saistīts ar otro medaļas pusi, proti to, kas atbilstoši grāmatas autora domām, galīgi nav svarīgākais - proti, programmatūru, kurā tu savas prezentācijas veido, taču arī no šīs ierakumu pusei šai Garra Reinoldsa grāmatai ir sava vērtība.
Ņemot vērā to, cik strauji attīstās tehnoloģijas, šī grāmata nemaz nav jauna - tā dienasgaismu ieraudzījusi 2008. gadā, proti, pavisam citā pasaulē. Vienlaikus arī tās atkārtotais izdevums, kas nācis klajā 2019. gadā, daudzējādi galīgi neatbilst tai realitātei, kāda ir pašlaik, līdz ar to vismaz kaut kādā līmenī ir pilnīgi vienalga - kuru vecu grāmatu tu lasi, jo daudzas domas, kas paustas šajā grāmatā, ir ilgtspējīgākas nekā 10+ gadi, kas pagājuši kopš tās izdošanas.
Lielākā daļa tēmu, par kurām raksta Reinoldss, galīgi nav kaut kas tāds, kas būtu negaidīts vai pārsteidzošs - strādājot attiecīgajā industrijā, pie daudziem secinājumiem tu agrāk vai vēlāk nonāksi arī pats. Man laikam viens no svarīgākajiem principiem, par ko vienmēr aizdomājos, ja man pašam kaut kas ir prezentējams, ir: lai tava prezentācija būtu izdevusies, vismazākā loma tajā ir tavai prezentācijai. Proti, ne tas, cik skaisti vai atbaidoši ir tavi slaidi (pieņemot, ka darīšana ir ar tradicionālu, slaidos balstītu prezentāciju), noteiks to, vai auditorija saņems no tavas prezentācijas to vēstījumu un sajūtas, ko tu vēlies pārraidīt, bet gan tu pats esi visa atslēga. Nē, šaubu nav, ka labi vizuāļi var iespaidu uzlabot, bet slikti - sagraut reputāciju un kļūt par apsmiekla objektu, taču tāpat izšķirošs ir tas, ko tu ar šiem slaidiem dari, nevis paši slaidi.
Jāatzīst, ka savā būtībā gan Prezi, gan Infogram nezinu, cik lielā mērā apzināti, cik organiski, tiecas uz principiem, kurus deklarē Reinoldss - par "mazāk ir vairāk", par vizuāļu nozīmīgumu, par to, ka nevajag auditoriju mocīt ar nebeidzamiem bulletpointu sarakstiem un tā tālāk un tā joprojām. Un kas no tā sanāk realitātē? Lūk, pirmais rezultāts uz atslēgas vārdu Garr Reynolds, meklējot Prezi. Ko mēs te redzam?
1) neviena vizuāla elementa
2) visi skati ir neatšķirami viens no otra
3) nav ne miņas no "stāsta" struktūras
4) teksta blāķi
5) tas, vien, ka tu neredzi • simbolu, nenozīmē, ka faktiski tā tur nav
6) Prezi "kustības telpā" tiek izmantotas pilnīgi bezjēdzīgi, neatspoguļojot kustību domā
Man, protams, patīk ironiskas situācijas, un apzinos, ka šis ir anekdotisks piemērs, bet tas labi kalpo kā ilustrācija tam, ka "viss ir galvā" un ka ne jau kaut kāds mistisks "PowerPoint" ir visu nelaimju cēlonis (lai gan, protams, sava deva atbildības Microsoft ir jāuzņemās, jo PowerPoint sākotnējie dizaina principi, kas balstīti kodoskopu pasaulē, ir veicinājuši to reālitāti, kurā prezentācijas ir tieši tik sliktas, kādas tās ir).
Kādi tad ir tie atslēgas principi, kuriem autors iesaka sekot (prātīgi atkal un atkal atkārtojot, ka nav viena universāla risinājuma, kas strādās visiem un vienmēr):
- prezentāciju vispirms veido uz papīra, tad sēdies pie ekrāna
- neliec auditorijai lasīt
- bilde pasaka vairāk kā blāķis teksta
- nošķir "handout" materiālus no prezentācijas satura
- laba prezentācija ir stāsts (varbūt pat labāk - novele?); klasiskam stāstam ir struktūra
- prezentējot, esi "šeit un tagad"
- izvairies no animācijām animāciju pēc
- atstāj auditoriju paēdušu, bet ne pārēdušos
- uz skatuves neslēpies aiz podesta, neslēpies tumsā - tu esi galvenais varonis
Vai šos principus var 1/1 pārņemt, ja tev jāprezentē Zoom'ā? Lielākā daļa visa joprojām ir patiesa. Kaut kādā mērā varu teikt, ka šobrīd ar šīm lietām esmu pārāk sen kā saistīts, lai tāda vairāk kā 10 gadus veca grāmata man kalpotu par atklāsmju avotu, bet kaut kādu principu atsvaidzināšanai tā noteikti der itin labi.
P.S. Viens īpašs kudos tieši zen tēmā: grāmatā bagātīgi citēta Shunryū Suzuki "Zen Mind Beginner's Mind" - manis ļoti cienīta grāmata.
Ņemot vērā to, cik strauji attīstās tehnoloģijas, šī grāmata nemaz nav jauna - tā dienasgaismu ieraudzījusi 2008. gadā, proti, pavisam citā pasaulē. Vienlaikus arī tās atkārtotais izdevums, kas nācis klajā 2019. gadā, daudzējādi galīgi neatbilst tai realitātei, kāda ir pašlaik, līdz ar to vismaz kaut kādā līmenī ir pilnīgi vienalga - kuru vecu grāmatu tu lasi, jo daudzas domas, kas paustas šajā grāmatā, ir ilgtspējīgākas nekā 10+ gadi, kas pagājuši kopš tās izdošanas.
Lielākā daļa tēmu, par kurām raksta Reinoldss, galīgi nav kaut kas tāds, kas būtu negaidīts vai pārsteidzošs - strādājot attiecīgajā industrijā, pie daudziem secinājumiem tu agrāk vai vēlāk nonāksi arī pats. Man laikam viens no svarīgākajiem principiem, par ko vienmēr aizdomājos, ja man pašam kaut kas ir prezentējams, ir: lai tava prezentācija būtu izdevusies, vismazākā loma tajā ir tavai prezentācijai. Proti, ne tas, cik skaisti vai atbaidoši ir tavi slaidi (pieņemot, ka darīšana ir ar tradicionālu, slaidos balstītu prezentāciju), noteiks to, vai auditorija saņems no tavas prezentācijas to vēstījumu un sajūtas, ko tu vēlies pārraidīt, bet gan tu pats esi visa atslēga. Nē, šaubu nav, ka labi vizuāļi var iespaidu uzlabot, bet slikti - sagraut reputāciju un kļūt par apsmiekla objektu, taču tāpat izšķirošs ir tas, ko tu ar šiem slaidiem dari, nevis paši slaidi.
Jāatzīst, ka savā būtībā gan Prezi, gan Infogram nezinu, cik lielā mērā apzināti, cik organiski, tiecas uz principiem, kurus deklarē Reinoldss - par "mazāk ir vairāk", par vizuāļu nozīmīgumu, par to, ka nevajag auditoriju mocīt ar nebeidzamiem bulletpointu sarakstiem un tā tālāk un tā joprojām. Un kas no tā sanāk realitātē? Lūk, pirmais rezultāts uz atslēgas vārdu Garr Reynolds, meklējot Prezi. Ko mēs te redzam?
1) neviena vizuāla elementa
2) visi skati ir neatšķirami viens no otra
3) nav ne miņas no "stāsta" struktūras
4) teksta blāķi
5) tas, vien, ka tu neredzi • simbolu, nenozīmē, ka faktiski tā tur nav
6) Prezi "kustības telpā" tiek izmantotas pilnīgi bezjēdzīgi, neatspoguļojot kustību domā
Man, protams, patīk ironiskas situācijas, un apzinos, ka šis ir anekdotisks piemērs, bet tas labi kalpo kā ilustrācija tam, ka "viss ir galvā" un ka ne jau kaut kāds mistisks "PowerPoint" ir visu nelaimju cēlonis (lai gan, protams, sava deva atbildības Microsoft ir jāuzņemās, jo PowerPoint sākotnējie dizaina principi, kas balstīti kodoskopu pasaulē, ir veicinājuši to reālitāti, kurā prezentācijas ir tieši tik sliktas, kādas tās ir).
Kādi tad ir tie atslēgas principi, kuriem autors iesaka sekot (prātīgi atkal un atkal atkārtojot, ka nav viena universāla risinājuma, kas strādās visiem un vienmēr):
- prezentāciju vispirms veido uz papīra, tad sēdies pie ekrāna
- neliec auditorijai lasīt
- bilde pasaka vairāk kā blāķis teksta
- nošķir "handout" materiālus no prezentācijas satura
- laba prezentācija ir stāsts (varbūt pat labāk - novele?); klasiskam stāstam ir struktūra
- prezentējot, esi "šeit un tagad"
- izvairies no animācijām animāciju pēc
- atstāj auditoriju paēdušu, bet ne pārēdušos
- uz skatuves neslēpies aiz podesta, neslēpies tumsā - tu esi galvenais varonis
Vai šos principus var 1/1 pārņemt, ja tev jāprezentē Zoom'ā? Lielākā daļa visa joprojām ir patiesa. Kaut kādā mērā varu teikt, ka šobrīd ar šīm lietām esmu pārāk sen kā saistīts, lai tāda vairāk kā 10 gadus veca grāmata man kalpotu par atklāsmju avotu, bet kaut kādu principu atsvaidzināšanai tā noteikti der itin labi.
P.S. Viens īpašs kudos tieši zen tēmā: grāmatā bagātīgi citēta Shunryū Suzuki "Zen Mind Beginner's Mind" - manis ļoti cienīta grāmata.
2021-01-17
comments powered by Disqus