1906

1905. gada revolūcija ir asiņaini apspiesta. Tās bijušie līderi nonākuši kur kurš - cits pierakts ārpus kapiem, cits nīkst cietumā, cits devies bēgļu gaitās uz Rietumiem, cits - tepat Krievijas impērijā slēpjas no likumsargiem. Kauja ir zaudēta, par to nevienam šaubu nav, tomēr tie, kas nav krituši, vēl cer, ka ilgtermiņā uzvara būs viņu pusē. Taču skaistas frāzes par brīvību nav tas, kas nes uzvaras, tām vajag ieročus, tām vajag naudu un lai pie tā tiktu, tā pārliecinātie revolucionāri pamazām pārtop par parastiem laupītājiem. Par to ir šī filma, un ne tikai šī filma, tikai labās aprindās par to nav pieņemts runāt.

Filmas galvenais varonis - Mārtiņa Kalitas atveidotais Pelēkais - ir cilvēks bez pagātnes un droši vien arī bez nākotnes. Viņa pārliecība par taisno lietu it kā ir diezgan spēcīga, bet vienlaikus - viņš ir tikai pārliecinošs ieroču nesējs, ne stratēģis un plānotājs. Nē, šādām vajadzībām viņu grupā ir Orators - viņš ir tas, kuram ir vīzija un kuram ir plāns. Pelēkais viņam ir uzticams un uzticīgs, bet ne vairāk. Ja Orators ir izlēmis, ka revolucionāru vajadzībām ir jāaplaupa fabrikas strādnieku algu kase, tad tas ir jādara, Pelēkā uzdevums ir nodrošināt, lai operācija izdotos. Un, kad ne viss iet pēc plāna, Pelēkais pēc labākās sirdsapziņas mēģinās situāciju glābt. Rezultāti? Ar tiem var būt arī problēmas, un ne tikai tāpēc, ka spēlē tiek iesaistīta arī sieviete.

Par šo Gata Šmita filmu uzzināju pietiekami sen - vēl 2017. gada vasarā, tā man šķiet, un sevišķi neaizdomājoties, biju arī pieteicies tajā piedalīties kā statists kādā masu skatā. Un patiešām piedalījos - pat speciāli iztērēju vienu dienu sava atvaļinājuma, lai noskaidrotu - kā tad notiek kino filmēšana, kā tas izskatās no otras puses. Pieredze sanāca interesanta, pamācoša, bet plānu ko tamlīdzīgu atkārtot nav - vienreiz bija jautri, bet citas reizes varu darīt kaut ko, kur esmu produktīvāks un kas man labāk sanāk. Taču vismaz tā visa rezultātā, kad iznāks filmas DVD, varēšu uztaisīt GIFiņu ar to, kā es paskatos apkārt un pagriežu otrādi avīzi. Arī - nav slikti.

Ja tomēr abstrahējas no manas minimālās līdzdalības, jāsaka - filma izrādījās ļoti pārliecinoša un tāda, ko skatoties pat īsti neaizdomājies par to, kas ir latviešu kino. Savā ziņā jau tā ir vienkārši piedzīvojumu filma par bandītiem, kam tikai klāt ir mazliet deva idejiskuma un skaļu vārdu. Taču par to, cik šiem skaļajiem vārdiem bieži ir maz praktiska seguma, itin daiļrunīgi runā tās varoņa Džentelmeņa rīcība līdzās viņa patosa pilnajām runām.

Aktieru izvēle patika ar to, ka filmā nav pārāk daudz redzētu seju. Jā, protams, Latvijā tur principā jebkuru profesionālu aktieri būsi redzējis kaut kur iepriekš, taču nedz Mārtiņš Kalita, nedz Inese Pudža nav no tām sejām, uz ko tu esi jau atskatījies, un šajā filmā nav visu laiku tāsit kā foršās, bet vienlaikus stulbās sajūtas no kategorijas (o! rekur mini lomā Baiba Broka!). Stāstu tā ataino ticami, kustīgā un ne vienmēr ļoti līganā veidā kamera piešķir visam vairāk asuma, vairāk ticamības un vismaz man kā skatītājam gribējās, lai viņiem izdodas. Ar visu to, ka, piemēram, Kaspara Dumbura atveidotais Svilpe ir tipisks gadījums bandītam, kas revolūciju izmanto kā veidu gandrīz legāli izpaust savas vardarbīgās noslieces.

Noteikti filmas plusu vidū saskatu to, ka tā galīgi nav vērtējoša - ne tajā valsts pārstāvji ir sliktie un revolucionāri labie, ne arī otrādi. Atkarībā no situācijas, cilvēks rīkojas tā, kā viņam pašam tas šķiet pareizi. Reizēm kā sūds, reizēm kā varonis, gluži kā arī ārpus kino. Patiešām - nav īsti kam piekasīties, man patika! Jā, šī nav filma, kas pretendētu uz kādu super augstas mākslas plauktiņu un arī ar 'vestures izpēti tā nenodarbojas, bet tā arī necenšas apgalvot pretējo.
2019-04-07
8.0
comments powered by Disqus