Krizantēmas
Šīs izrādes apmeklējums bija kā atgriešanās pusotru gadu pagātnē - kopš pērnā gada sākuma nebija būts teātrī ar pilnu skatītāju zāli, kur turklāt vēl skatītāji nav maskās. Pirmās minūtes (proti, pirms izrāde bija sākusies), sajūtas bija mazliet dīvainas, bet cilvēks ļoti ātri pierod gan pie normālā, gan pie nenormālā, un pēc neilga brīža jau šķita, ka tieši šāds teātris ir bijis vienmēr un vienmēr tāds būs.
Divdesmit pirmā gada vasarā JRT rāda gana daudz izrāžu, taču šajā klāstā ir tikai viens jaunums - tieši šī Gata Šmita iestudētā izrāde ir vienīgais tas materiāls, kas nav no teātra klasikas fondiem, bet līdz šim vispār nebija bijis skatītājiem pieejams. Vai "Krizantēmas" savā saturā būtu sevišķi zīmīga izrāde, kura kaut kā ierāmē to laikmetu, kad tā tapusi? Nē, kaut ko tādu es laikam neteiktu. Vienlaikus tā galīgi nav slikts veids, kā atgriezties tik ļoti mīļotajā teātrī, kurš kādu laiku ir bijis slēgts. Tomēr mēģināšu emocijas salikt pa plauktiņiem (līdzīgi kā tas notiek ar zīmīgiem priekšmetiem izrādes saturā un tās scenogrāfiju), kaut cik strukturētā veidā atstāstot to, kas tad īsti ir šīs "Krizantēmas".
Izrādei pamatā ir Barbaras Pimas romāns "Some Tame Gazelle", kuru autore rakstīja trīsdesmito gadu vidū, taču publicēts tas tika jau pēc Otrā pasaules kara, līdz ar to saturiski tas ir mazliet laikmetu mikslis, bet tā nav liela bēda. Man nav skaidrs, kālab izrādes veidotāji centīgi uzsver, ka Pima bija "mazzināma" rakstniece, lai gan patiesībā viņa skaitās itin ievērojama un viņas romāns "Kvartets rudenī" (tulkots arī latviešu valodā, esmu lasījis, man patika) pat tika nominēts Bukera balvai. Kas ir intereses vērts fakts "Some tame gazelle" sakarā, tad tas ir apstāklis, ka šo grāmatu par vecmeitām vecumā 50+ Pima rakstīja, būdama studente, par prototipu māsām Bīdām izmantojot pati sevi un savu māsu. Un realitātē Barbara Pima patiešām izvēlējās vecmeitas likteni.
Izrādes dramatiskā līnija ir patiešām drāmas pilna - provinciālā Anglijas draudzē ierodas jauns vikārs (jauno aktieru kursa pārstāvis Dāvids Pētersons), kas ar savu parādīšanos piesaista visu vietējo vecmeitu interesi. Īpaši šis jaunais vīrietis interesants šķiet jaunākajai no māsām Bīdām (Baiba Broka), kura vēl cer, ka viņa varētu apprecēties, taču savu pastāvīgo precinieku - ne pārāk respektablu itāļu grāfu (Gundars Āboliņš) - allaž noraida. Vecākā māsa (Sandra Kļaviņa) tikām visa mūža garumā ir mīlējusi arhidiakonu (Andris Keišs), kurš tomēr izvēlējies sev par līgavu ietekmīgākas dzimtas atvasi (Elita Kļaviņa). Vēl izrādes tēlu vidū ir ļoti praktiska sieviete, kas zina, ka svētkos svarīgākais ir pareizi saplānot tualešu izvietojumu un kurai vienmēr atradīsies kāda pudele šerija (Jana Čivžele), kā arī viņas pastāvīgā kompanjone (Regīna Razuma). Un kur tad vēl negaidītais viesis - no Āfrikas ieradies bīskaps (Jānis Skutelis), kurš arī brīnumainā kārtā nav precējies. Lai arī šo varētu saukt par melodramatisku stāstu par nelaimīgu mīlestību vai vismaz par pārpratumu komēdiju par mīlestību (nē, otrais variants būtu galīgi garām), izrādē lielākais uzsvars ir veltīts tam, ka varoņu likstas un raizes kopumā ir ļoti sīkas un nebūtiskas. Ne velti lielākais notikums ciemata dzīvē ir ražas svētki, kuros pat parādās kāds dārzenis, kura emoji nav labais tonis lietot nopietnās sarunās. Protams, tas neliedz varoņiem (īpaši Keiša arhidiakonam) atkal un atkal uzsvērt, cik gan ļoti viņi aizņemti un cik daudz viņiem ir darba.
Ņemot vērā to, pēc kādiem principiem dzīvo izrādes varoņi, nav brīnums, ka Mārtiņš Vilkārsis skatuvi ir iekārtojis kā muzeja zāli. Svinīga, skaista, bet savā būtībā mirusi. Dzīvākais tēls no visiem izrādes varoņiem droši vien ir Sandras Kļaviņas atveidotā vecākā māsa, kurai dzīvē nav nekā daudz, bet ir vismaz pagātnes mīlestības atblāzma, kuras dēļ viņa arī turpina dzīvot.
Manai gaumei droši vien izrāde bija mazliet par garu - tas, cik tukša ir šī drāma un cik tukšas kopumā ir tš varoņu dzīves, būtu jūtams arī mazliet koncentrētākā veidā, bet kaut kādā mērā varu saprast, ka šajā reizē nesteidzīgums ir daļa no visa sāls. Gluži JRT zelta fondā šī izrāde diez vai ieguls, bet tā noteikti nav slikts veids, kā atgriezties pie skatītājiem - ar saturu, kurš varbūt nav pārāk smags, taču, ja ieskatās, aiz katra muzeja eksponāta slēpjas sava kripatiņa traģikas.
Divdesmit pirmā gada vasarā JRT rāda gana daudz izrāžu, taču šajā klāstā ir tikai viens jaunums - tieši šī Gata Šmita iestudētā izrāde ir vienīgais tas materiāls, kas nav no teātra klasikas fondiem, bet līdz šim vispār nebija bijis skatītājiem pieejams. Vai "Krizantēmas" savā saturā būtu sevišķi zīmīga izrāde, kura kaut kā ierāmē to laikmetu, kad tā tapusi? Nē, kaut ko tādu es laikam neteiktu. Vienlaikus tā galīgi nav slikts veids, kā atgriezties tik ļoti mīļotajā teātrī, kurš kādu laiku ir bijis slēgts. Tomēr mēģināšu emocijas salikt pa plauktiņiem (līdzīgi kā tas notiek ar zīmīgiem priekšmetiem izrādes saturā un tās scenogrāfiju), kaut cik strukturētā veidā atstāstot to, kas tad īsti ir šīs "Krizantēmas".
Izrādei pamatā ir Barbaras Pimas romāns "Some Tame Gazelle", kuru autore rakstīja trīsdesmito gadu vidū, taču publicēts tas tika jau pēc Otrā pasaules kara, līdz ar to saturiski tas ir mazliet laikmetu mikslis, bet tā nav liela bēda. Man nav skaidrs, kālab izrādes veidotāji centīgi uzsver, ka Pima bija "mazzināma" rakstniece, lai gan patiesībā viņa skaitās itin ievērojama un viņas romāns "Kvartets rudenī" (tulkots arī latviešu valodā, esmu lasījis, man patika) pat tika nominēts Bukera balvai. Kas ir intereses vērts fakts "Some tame gazelle" sakarā, tad tas ir apstāklis, ka šo grāmatu par vecmeitām vecumā 50+ Pima rakstīja, būdama studente, par prototipu māsām Bīdām izmantojot pati sevi un savu māsu. Un realitātē Barbara Pima patiešām izvēlējās vecmeitas likteni.
Izrādes dramatiskā līnija ir patiešām drāmas pilna - provinciālā Anglijas draudzē ierodas jauns vikārs (jauno aktieru kursa pārstāvis Dāvids Pētersons), kas ar savu parādīšanos piesaista visu vietējo vecmeitu interesi. Īpaši šis jaunais vīrietis interesants šķiet jaunākajai no māsām Bīdām (Baiba Broka), kura vēl cer, ka viņa varētu apprecēties, taču savu pastāvīgo precinieku - ne pārāk respektablu itāļu grāfu (Gundars Āboliņš) - allaž noraida. Vecākā māsa (Sandra Kļaviņa) tikām visa mūža garumā ir mīlējusi arhidiakonu (Andris Keišs), kurš tomēr izvēlējies sev par līgavu ietekmīgākas dzimtas atvasi (Elita Kļaviņa). Vēl izrādes tēlu vidū ir ļoti praktiska sieviete, kas zina, ka svētkos svarīgākais ir pareizi saplānot tualešu izvietojumu un kurai vienmēr atradīsies kāda pudele šerija (Jana Čivžele), kā arī viņas pastāvīgā kompanjone (Regīna Razuma). Un kur tad vēl negaidītais viesis - no Āfrikas ieradies bīskaps (Jānis Skutelis), kurš arī brīnumainā kārtā nav precējies. Lai arī šo varētu saukt par melodramatisku stāstu par nelaimīgu mīlestību vai vismaz par pārpratumu komēdiju par mīlestību (nē, otrais variants būtu galīgi garām), izrādē lielākais uzsvars ir veltīts tam, ka varoņu likstas un raizes kopumā ir ļoti sīkas un nebūtiskas. Ne velti lielākais notikums ciemata dzīvē ir ražas svētki, kuros pat parādās kāds dārzenis, kura emoji nav labais tonis lietot nopietnās sarunās. Protams, tas neliedz varoņiem (īpaši Keiša arhidiakonam) atkal un atkal uzsvērt, cik gan ļoti viņi aizņemti un cik daudz viņiem ir darba.
Ņemot vērā to, pēc kādiem principiem dzīvo izrādes varoņi, nav brīnums, ka Mārtiņš Vilkārsis skatuvi ir iekārtojis kā muzeja zāli. Svinīga, skaista, bet savā būtībā mirusi. Dzīvākais tēls no visiem izrādes varoņiem droši vien ir Sandras Kļaviņas atveidotā vecākā māsa, kurai dzīvē nav nekā daudz, bet ir vismaz pagātnes mīlestības atblāzma, kuras dēļ viņa arī turpina dzīvot.
Manai gaumei droši vien izrāde bija mazliet par garu - tas, cik tukša ir šī drāma un cik tukšas kopumā ir tš varoņu dzīves, būtu jūtams arī mazliet koncentrētākā veidā, bet kaut kādā mērā varu saprast, ka šajā reizē nesteidzīgums ir daļa no visa sāls. Gluži JRT zelta fondā šī izrāde diez vai ieguls, bet tā noteikti nav slikts veids, kā atgriezties pie skatītājiem - ar saturu, kurš varbūt nav pārāk smags, taču, ja ieskatās, aiz katra muzeja eksponāta slēpjas sava kripatiņa traģikas.
2021-07-10
comments powered by Disqus