Koncerts Vinilbārā

Gatis Ziema ir viens no tiem latviešu mūziķiem, par kuriem man savu viedokli tā arī līdz galam nav izdevies noformulēt. Proti, patīk viņš man vai nē. No vienas puses, ir neiespējami noliegt viņa talantus kā dziesmu sacerēšanā, tā ģitārspēlē, tāpat savu tiesu cieņas viņš ir pelnījis par nevēlēšanos nevienam izdabāt (arī saviem cienītājiem nē). No otras puses, viņa izvēlētie risinājumi, piemēram, ironiskā (lai gan, protams, pasniegta kā sirsnīga) pievēršanās šlāgerim, intervijas, kuru vienīgā doma, kā šķiet, ir teikt lietas, ko no tevis kā alternatīvās scēnas mūziķa negaida, un personīgā alkoholisma afišēšana (tādā mērā, ka pat neesi drošs, vai arī tas nav tikai šovs, lai atgaiņātu no sevis "nepareizos klausītājus") liedz man viņu pieņemt kā rokmūzikas Pestītāju pilnībā.

Kā jau prasts un nezinošs mūzikas cienītājs, es gaidu to reizi, kad uz skatuves Ziema atkal kāps kā "Karaliskās dekadences" līderis un spēlēs dziesmas, kuras par skaistām var saukt bez ironijas, bet pagaidām neko tādu pieredzēt nav izdevies, un jau iepriekš bija izziņots, ka 31. oktobra vakarā Vinilbārā būs "Gatis Ziema un Helovīnu jātnieki", kas spēlēšot pilnīgi jaunu oriģinālmateriālu un parūpēšoties par ļoti spocīgu koncertu. Helovīnu jātnieki izrādījās esam trīs cilvēki - basu spēlēja Māris Rupainis, zināms arī kā Mariušs Mukačvārs, ilggadīgs grupas "Pupociklu vasara" dalībnieks, solista funkcijas pildīja Krists Feldmanis, kurš, cik saprotu, dzied arī Ziemas pēdējā laika pamatprojektā "Ofiss" (bet nav skaidrs, vai viņam ir arī kāda iepriekšēja muzikālas darbības pieredze), kamēr pie elektronikas darbojās čalis, kuru ne redzējis esmu, ne zinu. Protams, pilnīgi iespējams, ka šis bija +/- standarta "Ofisa" sastāvs, jo šo kolektīvu uzstājamies man nav sanācis redzēt, bet pieejamas informācijas par to internetos nav sevišķi daudz.

Koncerts tika solīts 16+, spocīgs un biedējošs, bet primāri tas bija spocīgs ar pārmērīgo skaļumu, kā dēļ pēc tā netipiski šādam neliela formāta pasākumam vēl kādu laiku džinkstēja ausis. Pieņemu, ka pārmērīgais skaļums bija apzināta izvēle (uz aicinājumu nogriezt klusāk pats Ziema atbildēja, ka tad "ņihuja nevarēs dzirdēt"). Uz jautājumu, vai materiāls, kas tika spēlēts, patiešām ir saucams par jaunu, atbildēt būtu diezgan grūti - kamēr teksti nenoliedzami bija īpaši šim pasākumam radīti, muzikālais materiāls, domājams, sastāvēja no dažādiem kultūrcitātiem, kuri man būtu noteikti sagādājuši lielāku jautrību, ja es tos atpazītu. Stili, ar kuriem Ziema un kolektīvs spēlējās, sevī ietvēra gan blūzu, gan fanku, gan sintīpopu, gan kaut ko metālam radniecīgu. Lieki teikt, ka koncerta garumā gaisā bija jūtams ļoti augsts ironijas un sarkasma līmenis, kas laikam jau no Gata Ziemas ir obligāti sagaidāms. Par laimi man nav nekādu sevišķu jūtu pret Helovīnu, līdz ar to īpašu pārdzīvojumu par to man nebija, lai gan brīžiem tā slavenā Ceha piesauktā sajūta "Vispār man patīk melnais humors, bet šitais jau ir par traku" radās. Ne tādā ziņā, ka man par traku šķistu Helovīna jātnieku humors, bet ka man bišķi par daudz krīt uz nerviem pārgudrība, ko sev piedēvē cienījamie mākslinieki. Un laikam jau 2018. gada Gata Ziemas modelim obligātā vēlme izpildīt kādu sviestainu kaveru (šajā reizē Maikla Džeksona "Thriller") ar garu skeča tipa ievadu (kas īpaši smieklīgs šķita solista draugiem) man arī īsti pie sirds neiet.

Kopumā beigu beigās es pat teiktu, ka koncerts man patika. Nezinu, vai varu teikt, ka šoreiz Gatis Ziema vismaz centās (atšķirībā no Birznieka Upīša ielā skatītās uzstāšanās), bet kopumā izpildījums bija nesalīdzināmi kvalitatīvāks - ja es nesaprastu latviešu valodu un šo uzstāšanos baudītu kādā svešā zemē, es pat teiktu, ka "Helovīna jātniek" šķiet esam spēcīga grupa, kas nebaidās eksperimentu, labi tiek galā ar daudzveidīgu materiālu un kārtīgi iekustina publiku. Ja ņem vērā, ka biju emocionāli sagatavojies variantam, ka 10 minūtes pēc koncerta sākuma iešu prom, ja izrādīsies, ka tas atkal ir kaut kāds sūds, tad šoreiz prom iet galīgi nešķita vajadzīgi.
2018-10-31
8.0
comments powered by Disqus