Latviešu laupītāji
Frīdriha Šillera Laupītāji vai nu ir vai nav pirmā latviešu iestudētā luga. Nezinu, vai var teikt, ka vēsturnieki par šo jautājumu strīdās, bet zinu, ka man personīgi tas nav principiāli svarīgi. Skaidrs ir vien tas, ka Dikļu muižā tieši pirms 200 gadiem - 1818. gadā - "Laupītāji" tikuši spēlēti un tulkojuma autors bija latvietis - muižas kalps Jānis Peitāns. Nosaukt šo JRT izrādi par iespējami precīzu Peitāna iestudējuma atveidojumu laikam gan nevarēs.
Kāda vispār ir problēma ar "Laupītājiem"? Neko daudz par mūsdienu vācu teātri nezinu, bet sajūta man ir tāda, ka "Laupītāji" vācietim varētu būt kaut kas līdzīgs kā "Skroderdienas Silmačos" latvietim - izrāde, kurai tu ļoti daudz ko piedod, jo tā iedarbina kaut kādas nostaļģiskas jūtas un kalpo kā veldzējošas šlāgeris viņa sirds dziļumos laucinieciskajai sirdij. Taču tas nozīmē, ka cilvēkam no malas šāds teātris var neraisīt pilnīgi nekādas emocijas, ja tu kā Pavlova suns neesi refleksu līmenī iemācījies siekaloties, kad uz skatuves parādās Karls Mors, tev būs neiespējami saprast, kāpēc tev vajadzētu sākt siekaloties, viņam parādoties. Līdz ar to tas šķiet tikai dabiski, ka šis iestudējums ir jau kārtējā klasiska darba dekonstrukcija, diezgan pamatīgi sasaucoties ar "Oņegins. Komentāri". Protams, te jāpiebilst, ka šo saikni diez vai būs veidojis izrādes režisors - Gecs Leinevēbers ir vācietis, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka viņam Šillers gan ir asinīs un raisa pilnīgi citas emocijas.
Izrādes modelis ir sekojošs - bariņš pusmūža aktieru (vai cilvēku, kas gribētu būt aktieri) biroja apstākļos iestudē vai drīzāk mēģina iestudēt "Laupītājus". Savulaik viņi šo lugu ir jau spēlējuši, turklāt ar lieliem panākumiem, bet tad viņi bija jauni un skaisti, un arī viņu pašu bija daudz. Tagad viņiem nākas strīpot un apvienot personāžus, no malas piesaistīt Vecrīgas gidu un vēl visam tam pa virsu rast lugas saturā saikni ar latvisko kodu, jo kuru gan interesē tāda vācu luga, ja tā neko nesaka par latviešiem? Te nu jāatzīst, ka komentāru daļa izrādē ir pārliecinoši saistošāka par Šillera daļu. Iespējams, tālab, ka izcilais vācu dzejnieks un dramaturgs, rakstot "Laupītājus", bija zaļš puika (viņš to iesāka 16 vai 17 gadu vecumā), kas gaužām maz zināja par reālo pasauli, līdz ar to ticamības moments nav šīs lugas stiprā puse. Tikām tie tēli, kurus (cik saprotu) lielā mērā veidojuši aktieri paši, ir īsti un saprotami.
Šajā ārējā līmenī (t.i., ne Šillera tekstā) Vilis Daudziņš ir dredains visnotaļ stilīgs tipāžs ar augstu cinisma līmeni, kas man gan vizuāli, gan uzvedībā atsauca prātā Edgaru Šubrovski laikos pirms matu nogriešanas. Kaspars Znotiņš ir hipsterīgs švītiņš ar pamatīgu blondu matu ērkuli, kura lielākais mīnuss ir jebkāda sirsnīguma iztrūkums. Guna Zariņa ir normāla vairāku bērnu māte, kura absolūti nevēlas piedalīties šajā balagānā. Ģirts Krūmiņš ir nelga bez paškritikas. Gundars Āboliņš ir lielisks - jaunsargu instruktors, kuram nav lielāku rūpju kā hibrīdkarš un kurš tēlojuma pārspīlētajā manierē sit pušu arī Krūmiņu. Jevgēnijs Isajevs ir jau piesauktais gids - naivs, stipri dīvains tipāžs, kas izskatās šajā birojā mīt jau vismaz gadus četrdesmit. Visubeidzot viņu vidū ir arī viens jauns cilvēks Toma Veļičko personā - viņš ir jaunieciski smīnošs un ironisks, bez sevišķas vēlmes kaut ko mācīties un pilnveidoties. Šis tēlu komplekts mani ļoti pat uzrunāja, un viņu savstarpējās diskusijas par to, kas, piemēram, ir latviešu varoņi, ir gan asprātīgas, gan izglītojošas, gan savā ziņā arī atbildošas uz jautājumu "Par ko īsti ir šī izrāde".
Uz tā visa fona daudz blāvāka sanāk izrādes pamatmasa - stāsts par viena tēva diviem dēliem, no kuriem jaunākais sakūda tēvu pret vecāko, lai mantojums tiktu viņam vienam un lai vispār atbrīvotos no tēvam daudz mīļākā sava brāļa. Protams, jāņem vērā, ka tas jau arī nav viens no šīs izrādes mērķiem - atainot Šilleru visā varenumā, jo zināms taču, ka viņu spēlē aktieri - neveiksminieki, bet manai gaumei šilleriskā teksta te ir gluži vienkārši par daudz. Zinot to, ka ar laiku izrādes Latvijas teātros parasti pieslīpē, nebūšu pārsteigts, ja pēc kāda pusgada "Latviešu laupītāji" būs jau par kādām 30 minūtēm īsāki (šobrīd, ieskaitot pauzi, izrāde ir trīs ar pusi stundas gara). Patiesībā es pat laikam teiktu, ka otrajā cēlienā man vairs Šillera tik ļoti par daudz nešķita kā pirmajā, bet vienlaikus saprotu arī režisora domu, kālab sākumā tā ir tik daudz - jo skatītājam ir pamazām jāsaprot, kas tieši ir tas, ko viņš skatās.
Ļoti patika skatuves risinājums. Lai arī nav objektīvu iemeslu, kālab šis iestudējums top birojā, kas lielākoties šķiet izkāpis no padomju laikiem, lai arī varoņi ir neapšaubāmi mūsdienu latvieši, bet apvienojums, ko veido Šillera dziļi traģiskā (lai arī brīžiem - negribēti komiskā) drāma ar noplukuša biroja vidi, mani vismaz ļoti uzrunāja. Tāpat patika pakāpeniska varoņu ieiešana savos tēlos, uz izrādes beigām šim pasākumam kļūstot gandrīz jau īstam un gandrīz ticamam, kamēr tās ievada daļā zobeni vēl ir tik vien kā papīra ruļļi.
Gala vārda vietā teikšu, ka uz šo iestudējumu es gāju bez vispār jebkādām cerībām, bet tas mani patīkami pārsteidza un varu ieteikt to noskatīties arī tev. Vienīgi šī atkal būs reize, kad noteikti nenāks par ļaunu jau pirms izrādes iepazīties ar tās programmiņu - tā atbildēs uz daudziem jautājumiem, kuri tev citādi varētu rasties izrādes laikā. Un droši varu teikt, ka tēmā "latviešu teātra pirmsākumi" šis variants man patika daudz vairāk nekā "Pirmie applausi".
Kāda vispār ir problēma ar "Laupītājiem"? Neko daudz par mūsdienu vācu teātri nezinu, bet sajūta man ir tāda, ka "Laupītāji" vācietim varētu būt kaut kas līdzīgs kā "Skroderdienas Silmačos" latvietim - izrāde, kurai tu ļoti daudz ko piedod, jo tā iedarbina kaut kādas nostaļģiskas jūtas un kalpo kā veldzējošas šlāgeris viņa sirds dziļumos laucinieciskajai sirdij. Taču tas nozīmē, ka cilvēkam no malas šāds teātris var neraisīt pilnīgi nekādas emocijas, ja tu kā Pavlova suns neesi refleksu līmenī iemācījies siekaloties, kad uz skatuves parādās Karls Mors, tev būs neiespējami saprast, kāpēc tev vajadzētu sākt siekaloties, viņam parādoties. Līdz ar to tas šķiet tikai dabiski, ka šis iestudējums ir jau kārtējā klasiska darba dekonstrukcija, diezgan pamatīgi sasaucoties ar "Oņegins. Komentāri". Protams, te jāpiebilst, ka šo saikni diez vai būs veidojis izrādes režisors - Gecs Leinevēbers ir vācietis, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka viņam Šillers gan ir asinīs un raisa pilnīgi citas emocijas.
Izrādes modelis ir sekojošs - bariņš pusmūža aktieru (vai cilvēku, kas gribētu būt aktieri) biroja apstākļos iestudē vai drīzāk mēģina iestudēt "Laupītājus". Savulaik viņi šo lugu ir jau spēlējuši, turklāt ar lieliem panākumiem, bet tad viņi bija jauni un skaisti, un arī viņu pašu bija daudz. Tagad viņiem nākas strīpot un apvienot personāžus, no malas piesaistīt Vecrīgas gidu un vēl visam tam pa virsu rast lugas saturā saikni ar latvisko kodu, jo kuru gan interesē tāda vācu luga, ja tā neko nesaka par latviešiem? Te nu jāatzīst, ka komentāru daļa izrādē ir pārliecinoši saistošāka par Šillera daļu. Iespējams, tālab, ka izcilais vācu dzejnieks un dramaturgs, rakstot "Laupītājus", bija zaļš puika (viņš to iesāka 16 vai 17 gadu vecumā), kas gaužām maz zināja par reālo pasauli, līdz ar to ticamības moments nav šīs lugas stiprā puse. Tikām tie tēli, kurus (cik saprotu) lielā mērā veidojuši aktieri paši, ir īsti un saprotami.
Šajā ārējā līmenī (t.i., ne Šillera tekstā) Vilis Daudziņš ir dredains visnotaļ stilīgs tipāžs ar augstu cinisma līmeni, kas man gan vizuāli, gan uzvedībā atsauca prātā Edgaru Šubrovski laikos pirms matu nogriešanas. Kaspars Znotiņš ir hipsterīgs švītiņš ar pamatīgu blondu matu ērkuli, kura lielākais mīnuss ir jebkāda sirsnīguma iztrūkums. Guna Zariņa ir normāla vairāku bērnu māte, kura absolūti nevēlas piedalīties šajā balagānā. Ģirts Krūmiņš ir nelga bez paškritikas. Gundars Āboliņš ir lielisks - jaunsargu instruktors, kuram nav lielāku rūpju kā hibrīdkarš un kurš tēlojuma pārspīlētajā manierē sit pušu arī Krūmiņu. Jevgēnijs Isajevs ir jau piesauktais gids - naivs, stipri dīvains tipāžs, kas izskatās šajā birojā mīt jau vismaz gadus četrdesmit. Visubeidzot viņu vidū ir arī viens jauns cilvēks Toma Veļičko personā - viņš ir jaunieciski smīnošs un ironisks, bez sevišķas vēlmes kaut ko mācīties un pilnveidoties. Šis tēlu komplekts mani ļoti pat uzrunāja, un viņu savstarpējās diskusijas par to, kas, piemēram, ir latviešu varoņi, ir gan asprātīgas, gan izglītojošas, gan savā ziņā arī atbildošas uz jautājumu "Par ko īsti ir šī izrāde".
Uz tā visa fona daudz blāvāka sanāk izrādes pamatmasa - stāsts par viena tēva diviem dēliem, no kuriem jaunākais sakūda tēvu pret vecāko, lai mantojums tiktu viņam vienam un lai vispār atbrīvotos no tēvam daudz mīļākā sava brāļa. Protams, jāņem vērā, ka tas jau arī nav viens no šīs izrādes mērķiem - atainot Šilleru visā varenumā, jo zināms taču, ka viņu spēlē aktieri - neveiksminieki, bet manai gaumei šilleriskā teksta te ir gluži vienkārši par daudz. Zinot to, ka ar laiku izrādes Latvijas teātros parasti pieslīpē, nebūšu pārsteigts, ja pēc kāda pusgada "Latviešu laupītāji" būs jau par kādām 30 minūtēm īsāki (šobrīd, ieskaitot pauzi, izrāde ir trīs ar pusi stundas gara). Patiesībā es pat laikam teiktu, ka otrajā cēlienā man vairs Šillera tik ļoti par daudz nešķita kā pirmajā, bet vienlaikus saprotu arī režisora domu, kālab sākumā tā ir tik daudz - jo skatītājam ir pamazām jāsaprot, kas tieši ir tas, ko viņš skatās.
Ļoti patika skatuves risinājums. Lai arī nav objektīvu iemeslu, kālab šis iestudējums top birojā, kas lielākoties šķiet izkāpis no padomju laikiem, lai arī varoņi ir neapšaubāmi mūsdienu latvieši, bet apvienojums, ko veido Šillera dziļi traģiskā (lai arī brīžiem - negribēti komiskā) drāma ar noplukuša biroja vidi, mani vismaz ļoti uzrunāja. Tāpat patika pakāpeniska varoņu ieiešana savos tēlos, uz izrādes beigām šim pasākumam kļūstot gandrīz jau īstam un gandrīz ticamam, kamēr tās ievada daļā zobeni vēl ir tik vien kā papīra ruļļi.
Gala vārda vietā teikšu, ka uz šo iestudējumu es gāju bez vispār jebkādām cerībām, bet tas mani patīkami pārsteidza un varu ieteikt to noskatīties arī tev. Vienīgi šī atkal būs reize, kad noteikti nenāks par ļaunu jau pirms izrādes iepazīties ar tās programmiņu - tā atbildēs uz daudziem jautājumiem, kuri tev citādi varētu rasties izrādes laikā. Un droši varu teikt, ka tēmā "latviešu teātra pirmsākumi" šis variants man patika daudz vairāk nekā "Pirmie applausi".
2018-09-12
comments powered by Disqus