Liels šī materiāla pluss ir tajā, Buņina stāstu par tumšajām alejām ir būtiski vairāk, nekā iespējams iekļaut vienā izrādē, abos iestudējumos skatīto ainu pārklāšanās bija tikai daļēja. Īsti gan neteiktu, ka šajā reizē mums tika piedāvāts kāds spēcīgāks stāsts, kuru Nastavševs būtu piemirsis, bet tomēr - sava veida pārmaiņas. Tāpat vērts piebilst, ka Georgijs Surkovs atlasījis kopumā "vieglākus" stāstus, nekā Nastavševs - mazāk traģēdiju, bez izvarošanām un citām nelāgām lietām. Iespējams, Daugavpils publika kam tādam nebūtu nemaz gatava. Pieeja materiālam Daugavpilī bija gana līdzīga Rīgā redzētajai - divi aktieri pie mikrofoniem, kas izspēlē stāstus sadalītus viņš-viņa daļās. Kas šeit bija atšķirīgi, bija izrādes darbība vairākās telpas daļās - pamatdarbība norit priekšplānā, otrajā plānā notiek tādas kā ilustrācijas pamatstāstam, bet fonā - videoprojekcija. Plus vēl tam komplektā visā izrādes garumā ir dzīvās klavierspēles pavadījums. Kas gan šajā pasākumā ir mazāk iepriecinoši - sinhronizācija starp trim darbības telpām ir diezgan neskaidra - proti, brīžiem tā ir, bet citkārt sākas kaut kāda mistika, un tu nesaproti - kādā gan sakarā vai bezsakarā tas viss notiek.
Kā vienots veselums izrāde nenostrādā - tajā ir daudz elementu, kas pagalam negrib stiķēties kopā, un rezultātā veidojas tiramisu ar malto gaļu. Ir pozitīvas lietas - izrādes sākuma daļa nostrādā veiksmīgi, radot labas priekšnojautas par turpinājumu (ieskaitot pat pirmo dziesmu), ir viena aktrise, kuras spēle iepriecina un pārliecina - Jeļena Ņetjosina (viņa turklāt arī dzied labi), aktieri vīrieši kopumā ir ok, ja ne gluži izcili (pēc idejas viņu skaitu varētu samazināt vismaz par vienu - ar diviem būtu noteikti pietiekami). Par Natālijas Kotonas klavierspēli un tās iekļaušanos izrādē arī varu teikt tikai tos labākos vārdus. Bet izrādei, kas ilgst tikai stundu un piecpadsmit minūtes, te ir pārāk daudz trūkumu. Kāpēc Jovitai Balčiunaitei ir jādzied? Ja neskaita baltietes akcentu, kas jūtams viņas krievu valodā un varbūt ir iederīgs dziesmās "no tiem laikiem", neko citu labu par šo aktrisi teikt nevaru. Vokālās dotības - ļoti apšaubāmas, kas komplektā ar dziedāšanu "izjusti" un plašas amplitūdas pacelšanas mēģinājumiem rada drīzāk nožēlojamu iespaidu. Aktierspēle arī neteiksim, ka gluži laba, ja vien kaitinošums nav pozitīva īpašība.
Zināmā mērā priecēja, ka šī izrāde nešķita tik ļoti provinciāla kā "Kā tā otrā puse mīl", un uz tās fona "Tumšās alejas" ir gandrīz vai šedevrs. Bet līdz izrādei, par kuru es varētu sajūsmināties, te ir vēl ļoti tāls ceļš ejams. Jā, Daugavpils teātra krievu trupa šķiet spēcīgāka par tās latviešu ekvivalentu. Jā, Buņins krieviski, domājams, ir daudz autentiskāks kā latviski. Un, jā, es apzinos, cik nekorekti ir salīdzināt Gunu Zariņu un Baibu Broku ar faktiski jebkurām citām aktrisēm Latvijā. Teiksim tā - kā izlutināts Rīgas teātru skatītājs es šeit nekādu grandiozo baudījumu gūt nevarēju. Šķiet, ka režisora doma ir bijusi drusku par ambiciozu viņa pašam un teātra iespējām, līdz ar to es neteiktu, ka tev vajadzētu par visām varītēm aizbraukt uz Daugavpili šīs izrādes dēļ. Un par sevi priecājos, ka mūsu kultūras (un ne tikai) programma šai nedēļas nogalei bija daudz plašāka kā tikai viena teātra apmeklējums. Bet - ar visu manu skeptisko attieksmi pret izrādi - Daugavpils publikas reakcija uz to mani tomēr šokēja - tik šķidrus aplausus es, šķiet, teātrī nekad nebiju pieredzējis. Kaut vai par centību es aktieriem nevarētu nepateikt Paldies mazliet izjustāk (kas, protams, neliedz pēcāk izliet žulti Internetā). Un atkārtošos - Ņetjosinas tēlojums visiem mūsu teātra cienītāju pulciņa biedriem, kas bija devušies uz Daugavpili, patika - bet gluži sešatā "izvilkt" strauju noplokošus aplausus arī mēs nevarējām.