Divas Lotiņas
Kopš Estere jau pirms dažiem mēnešiem pamatīgi safanojās par Ēriha Kestnera šāda nosaukuma grāmatu, nebija jautājumu, ka agrāk vai vēlāk dosimies arī uz Leļļu teātri, kur šī izrāde ir repertuārā kopš 2012. gada. Nešaubos, ka ir bijis ne viens vien senāks iestudējums, taču no savas bērnības man atmiņu par Leļļu teātri būtībā nav (ir tik vien kā apziņa, ka kaut kādas reizes tur ir būts, bet kas redzēts - to nepateikšu). Un tā nu mēs tur nonācām. Arī Jurģis, kurš ar Lotiņām ir pazīstams fragmentāri.
Marinai bija bažas, ka šī varētu būt pārāk "tradicionāla" Leļļu teātra izrāde, kas nozīmētu - skatāma vien bērniem, kamēr pieaugušie cīnās ar miegu. Taču man sevišķu bažu nebija: pirmkārt, uzticos Ģirtam Šolim. Ne tikai tāpēc, ka viņš bijis "Gaujarta" dalībnieks, bet tālab, ka zinu - viņš drēbi saprot. Un ne velti šī izrāde arī bijusi nominēta Spēlmaņu naktī kā gada izrāde bērniem vai jauniešiem.
Savā ziņā Marinas hipotēze ir pareiza: šī ir diezgan "klasiska" izrāde. Kā nekā - tādas jau ir "Divas Lotiņas" - absolūta bērniem paredzētas literatūras klasika. Taču jāņem vērā nianse: Kestners, kā šķiet, šo grāmatu lielā mērā rakstīja tieši tam, lai to pieaugušais lasītu priekšā, proti, rēķinājās arī ar šādu lasītāju, un tas pats nojaušams arī izrādē: lai arī tā ir izrāde bērniem, kaut vai teksta autora asprātīgās valodas dēļ šo darbu ir grūti nemīlēt, būtu tas pasniegts grāmatas vai teātra veidā. Novērtēju arī to, ka Šolis izticis ar teju vai minimālu aktieru ansambli: Santa Didžus, Dana Avotiņa-Lāce un Artūrs Putniņš trijatā iemieso visu nepieciešamos tēlus un tas nekas, ka Danai nemitīgi nākas pārtapt no diriģenta Palfija mājkalpotājas Rēzijas elegantajā Gerlahas jaunkundzē un atpakaļ.
Man patika arī tas, kā skatītājus izrādē un tās stāstā aktieri pamazām ievelk, tādā veidā, ka pat īsti nav skaidrs, ir izrāde sākusies vai nē, līdz pēkšņi mēs tomēr nonākam Ezerkalnos pie Kalnezera, kur tad arī risinās šis slavenais stāsts par dvīnēm, kuras iepriekš viena otru nav pazinušas.
It kā jau šī izrāde ir vienkārša, bez kādiem pārsteigumiem, kaut kādiem super novatoriskiem paņēmieniem, bet uz mani tā nostrādāja labi, noteikti varu to ieteikt kā saturu, uz kuru var iet ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki.
Marinai bija bažas, ka šī varētu būt pārāk "tradicionāla" Leļļu teātra izrāde, kas nozīmētu - skatāma vien bērniem, kamēr pieaugušie cīnās ar miegu. Taču man sevišķu bažu nebija: pirmkārt, uzticos Ģirtam Šolim. Ne tikai tāpēc, ka viņš bijis "Gaujarta" dalībnieks, bet tālab, ka zinu - viņš drēbi saprot. Un ne velti šī izrāde arī bijusi nominēta Spēlmaņu naktī kā gada izrāde bērniem vai jauniešiem.
Savā ziņā Marinas hipotēze ir pareiza: šī ir diezgan "klasiska" izrāde. Kā nekā - tādas jau ir "Divas Lotiņas" - absolūta bērniem paredzētas literatūras klasika. Taču jāņem vērā nianse: Kestners, kā šķiet, šo grāmatu lielā mērā rakstīja tieši tam, lai to pieaugušais lasītu priekšā, proti, rēķinājās arī ar šādu lasītāju, un tas pats nojaušams arī izrādē: lai arī tā ir izrāde bērniem, kaut vai teksta autora asprātīgās valodas dēļ šo darbu ir grūti nemīlēt, būtu tas pasniegts grāmatas vai teātra veidā. Novērtēju arī to, ka Šolis izticis ar teju vai minimālu aktieru ansambli: Santa Didžus, Dana Avotiņa-Lāce un Artūrs Putniņš trijatā iemieso visu nepieciešamos tēlus un tas nekas, ka Danai nemitīgi nākas pārtapt no diriģenta Palfija mājkalpotājas Rēzijas elegantajā Gerlahas jaunkundzē un atpakaļ.
Man patika arī tas, kā skatītājus izrādē un tās stāstā aktieri pamazām ievelk, tādā veidā, ka pat īsti nav skaidrs, ir izrāde sākusies vai nē, līdz pēkšņi mēs tomēr nonākam Ezerkalnos pie Kalnezera, kur tad arī risinās šis slavenais stāsts par dvīnēm, kuras iepriekš viena otru nav pazinušas.
It kā jau šī izrāde ir vienkārša, bez kādiem pārsteigumiem, kaut kādiem super novatoriskiem paņēmieniem, bet uz mani tā nostrādāja labi, noteikti varu to ieteikt kā saturu, uz kuru var iet ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki.
2026-11-01
comments powered by Disqus