Kontrabass
Ar "Kontrabasu" esmu pazīstams grāmatas formā jau sen - šķiet, ka to lasīju vēl pirms tiem laikiem, kad man parādījās blogs (kas nozīmē - minimums 13 gadi pagājuši), taču saņemties iet to skatīties teātrī nemaz nebija tik viegli. Monoizrādes formāts man vienmēr ir šķitis mazliet aizdomīgs. Vai viens aktieris ir spējīgs izklaidēt publiku vakara garumā, turklāt neieslīgstot stulbībās (par šo tēmu - pirms dažām nedēļām biju patiesi šokēts, ieraudzījis Splendidā reklāmu, ka joprojām tiek izrādīts "Alu cilvēks" - izrāde, kuras joku liela daļa patiešām nāk no akmens laikmeta). Jā, "Vectēvs" tai pašā JRT ir izcili spēcīga izrāde, bet tur tomēr ir daudz personiskāks materiāls. Kā nekā man ir daudz lielāka ticība tam, ka Vilim Daudziņam ir bijis vectēvs, nekā tam, ka Gatis Gāga varētu būt profesionāls kontrabasists. Tiesa, kā nupat izlasīju internetos, gluži vienaldzīgs pret mūziku Gāga nav, tiesa viņa mīļākais komponists (Bahs) tieši kontrabasam neko rakstījis nav. Tomēr, nogriežot garot stāstu īstu, beigu beigās uz "Kontrabasu" biļetes paņēmām, kaut vai tāpēc vien, ka citas februāra izrādes JRT bijām pamanījušies nogulēt.
"Kontrabass" droši vien ir uzskatāms par neparastu mīlas trijstūri, kura trīs puses (vai pareizāk - trešdaļas) nav gluži līdzvērtīgas. Stāstītājs ir profesionāls kontrabasists, kas spēlē pie trešās pults Valsts orķestrī. Viņam ir trīsdesmit pieci gadi, šaurs dzīvoklītis ar mežonīgu skaņas izolāciju un absolūts privātās dzīves vakuums. Kontrabasu varētu uzskatīt par viņa sievu - apprecētu noteikti ne mīlestības dēļ, bet drīzāk tāpēc, ka "tā sanāca". Varoņa acīs viņa spēlētais instruments ir neglīts gan vizuāli, gan sava skanējuma ziņā, taču vienlaikus viņš apzinās, ka cita instrumenta viņam nebūs. Turklāt ar visu savu nicinošo attieksmi pret instrumentu laiku pa laikam varonis atzīst, ka patiesībā jau vaina ir viņā pašā, jo viņš gluži vienkārši nav gana labs, lai kaut ko vairāk sasniegtu. Un tad vēl ir mīlestības trešā puse - jauna sieviete vārdā Sāra (mecosoprāns - tas ir ļoti būtiski!). Sāra patiesībā nevēlas izjaukt kontrabasista un viņa instrumenta laulības dzīvi, galvenokārt tādēļ, ka viņa nemaz neapzinās, ka tāds kontrabasists eksistē. Vai - būšu precīzs - vismaz atbilstoši kontrabasista rīcībā esošajai informācijai viņa to neapzinās - jo Sāras skatu punktu uz visu šo padarīšanu mums neviens neatklāj. Un, kas ir vēl bezkaunīgāk, arī kontrabasa ādā mums īsti iejusties neļauj, tik vien kā Gāga mazliet demonstrē skaņas, ko tas spēj radīt un laiku pa laikam uzliek kādu plati, nievājoši komentējot savas laulātās draudzenes balsi tajā.
Sākumā pie izrādes rituma, kurš dabiski nav sevišķi straujš, un visai ērcīgā Gāgas apakšbiksēs ir jāpierod, lai varētu sākt izrādi izbaudīt. Jo ilgāk tā iet, jo vairāk tu saproti, ka patiesībā tajā viss ir kārtībā (izrādē, nevis varonī) - ir gan savs visai skarbs humoriņš, gan izzinoši izglītojošā informācija, gan kaut kas līdzīgs drāmai. Un es kā skatītājs spēju noticēt tam, ka starp Gāgas varoni un kontrabasu patiešām kaut kas ir - varbūt ne gluži tā skaistā un liriskā mīlestība, kuru apdzied estrādes mākslinieki - siržu lauzēji, bet tāda dīvaina mīlestība caur naidu, kas varētu šķist adekvāta, piemēram, Nikam Keivam. Un - ko es pavisam negaidīju - izrādē piedalās arī žurka, kuras loma gan nav sevišķi liela, toties svarīga. Ā, un vēl visai savdabīgā veidā Gāga žāvē zeķes, tik savdabīgā, ka man pat radās interese pārbaudīt ar normālām uzvalka zeķēm un fēnu, vai tā tas patiešām izskatās.
Beigu beigās izrāde man patika, un Gāga mani pārliecināja par sevi kā potenciālu kontrabasistu, es viņam noticēju, lai arī sākumā biju itin skeptisks. Par to - prieks. Skaidrs, ka tā nav viena no "gada izrādēm", bet pietiekami kvalitatīvs materiāls, lai es itin nemaz nebūtu pārsteigts, ka tā JRT repertuārā ir piedzīvojusi otro sezonu. Protams, par skādi nenāk tas, ka Zīskinda teksts jau arī ir satriecoši labs (vispār Zīskinds ir viens no ļoti nedaudzajiem autoriem, par kuriem man šķiet, ka viņi raksta parāk maz).
"Kontrabass" droši vien ir uzskatāms par neparastu mīlas trijstūri, kura trīs puses (vai pareizāk - trešdaļas) nav gluži līdzvērtīgas. Stāstītājs ir profesionāls kontrabasists, kas spēlē pie trešās pults Valsts orķestrī. Viņam ir trīsdesmit pieci gadi, šaurs dzīvoklītis ar mežonīgu skaņas izolāciju un absolūts privātās dzīves vakuums. Kontrabasu varētu uzskatīt par viņa sievu - apprecētu noteikti ne mīlestības dēļ, bet drīzāk tāpēc, ka "tā sanāca". Varoņa acīs viņa spēlētais instruments ir neglīts gan vizuāli, gan sava skanējuma ziņā, taču vienlaikus viņš apzinās, ka cita instrumenta viņam nebūs. Turklāt ar visu savu nicinošo attieksmi pret instrumentu laiku pa laikam varonis atzīst, ka patiesībā jau vaina ir viņā pašā, jo viņš gluži vienkārši nav gana labs, lai kaut ko vairāk sasniegtu. Un tad vēl ir mīlestības trešā puse - jauna sieviete vārdā Sāra (mecosoprāns - tas ir ļoti būtiski!). Sāra patiesībā nevēlas izjaukt kontrabasista un viņa instrumenta laulības dzīvi, galvenokārt tādēļ, ka viņa nemaz neapzinās, ka tāds kontrabasists eksistē. Vai - būšu precīzs - vismaz atbilstoši kontrabasista rīcībā esošajai informācijai viņa to neapzinās - jo Sāras skatu punktu uz visu šo padarīšanu mums neviens neatklāj. Un, kas ir vēl bezkaunīgāk, arī kontrabasa ādā mums īsti iejusties neļauj, tik vien kā Gāga mazliet demonstrē skaņas, ko tas spēj radīt un laiku pa laikam uzliek kādu plati, nievājoši komentējot savas laulātās draudzenes balsi tajā.
Sākumā pie izrādes rituma, kurš dabiski nav sevišķi straujš, un visai ērcīgā Gāgas apakšbiksēs ir jāpierod, lai varētu sākt izrādi izbaudīt. Jo ilgāk tā iet, jo vairāk tu saproti, ka patiesībā tajā viss ir kārtībā (izrādē, nevis varonī) - ir gan savs visai skarbs humoriņš, gan izzinoši izglītojošā informācija, gan kaut kas līdzīgs drāmai. Un es kā skatītājs spēju noticēt tam, ka starp Gāgas varoni un kontrabasu patiešām kaut kas ir - varbūt ne gluži tā skaistā un liriskā mīlestība, kuru apdzied estrādes mākslinieki - siržu lauzēji, bet tāda dīvaina mīlestība caur naidu, kas varētu šķist adekvāta, piemēram, Nikam Keivam. Un - ko es pavisam negaidīju - izrādē piedalās arī žurka, kuras loma gan nav sevišķi liela, toties svarīga. Ā, un vēl visai savdabīgā veidā Gāga žāvē zeķes, tik savdabīgā, ka man pat radās interese pārbaudīt ar normālām uzvalka zeķēm un fēnu, vai tā tas patiešām izskatās.
Beigu beigās izrāde man patika, un Gāga mani pārliecināja par sevi kā potenciālu kontrabasistu, es viņam noticēju, lai arī sākumā biju itin skeptisks. Par to - prieks. Skaidrs, ka tā nav viena no "gada izrādēm", bet pietiekami kvalitatīvs materiāls, lai es itin nemaz nebūtu pārsteigts, ka tā JRT repertuārā ir piedzīvojusi otro sezonu. Protams, par skādi nenāk tas, ka Zīskinda teksts jau arī ir satriecoši labs (vispār Zīskinds ir viens no ļoti nedaudzajiem autoriem, par kuriem man šķiet, ka viņi raksta parāk maz).
2016-02-21
comments powered by Disqus