Puškina ielas buru skola
Ģirts Koknēvičs, kas ir šīs grāmatas autors, ir darbojies arī mūzikā, Ingus Baušķenieka studijā ierakstīti divi grupas "Dodo" albumi. Viens no tiem šobrīd skan man fonā, rakstot šo aprakstu. Jāatzīst, līdz šim brīdim ar grupas daiļradi pazīstams neesmu bijis, taču manu draugu lokā grupa zināma gan - tās atbalstītāju vidū Bandcampā ir gan Raitis (tas jau pašsaprotami), gan Edijs. Arī par Koknēviču kā tekstu autoru nezināju neko, līdz dzirdēju "Radio mazo lasītavu", kur bija vēstīts par "Puškina ielas buru skolu", un te nu mēs esam nonākuši.
Grāmata ir diezgan tipisks mūslaiku Latvijas Bildungsroman, kas vēsta par sava galvenā varoņa, kura biogrāfijā esot itin daudz no paša autora, pieaugšanu vēlīnos padomju un agrīnos neatkarības gados. Par sevišķu varoņa izaugsmi grāmatas gaitā gan runāt īsti nevar - kā viņš bērnībā ir raspizģaijs, tā tāds viņš paliek līdz pašām grāmatas beigām. Iesaistīšanās sīkākos un mazāk sīkos noziegumos, apgrozīšanās šaubīgās aprindās (un būšana arī pašam par šādām šaubīgām aprindām), attiecības ar pretējo dzimumu un ar apreibinošām vielām, piederība (kaut kādā mērā) neformāļu un mākslinieku videi, pastāvīgs naudas trūkums un dzīvošana "kā pagadās", tie ir atslēgas vārdi, ar ko varu raksturot "Puškina ielas buru skolu". "Radio mazajā lasītavā" raidījuma vadītāja autoram vaicāja, vai šo grāmatu var pieskaitīt "naivisma" literatūrai, viņš atbildēja - ka tā neesot bijis paredzēts, bet es varu piekrist - jā, šis varētu būt naivisms literatūrā. Ne tādā ziņā, ka aprakstītā pasaule būtu naiva, bet gan veids, kādā tā attēlota - tāds maksimāli nepretenciozs un piezemēts. Veinīgi es teiktu, ka Guntas Ķirules zīmētās ilustrācijas (tādu grāmatā ir daudz) ir pārāk reālistiskas, arī tajās prasītos pēc tās pašas vienkāršības kā vārdos.
Lai arī šis, protams, ir Ģirta Konkēviča unikālais un personīgais stāsts (protams, var pieņemt - gana pārveidots no absolūtās realitātes), teju viss tajā jau šķita zināms no citiem literāriem veikumiem. Jāatzīst, ka astoņdesmito-deviņdesmito gadu periods latviešu literatūrā ir itin plaši dokumentēts un bieži - ļoti līdzīgā stilā kā šajā grāmatā, ar ielūkošanos dažādos dzīves pabērnu stāstos, ar plaša spektra apreibināšanos, bez uzsvērta patriotisma un vienlaikus - bez mēģinājumiem uz lietām raudzīties drusku plašāk, meklēt kādas cēloņsakarības. Nē, nav jau tā, ka vienmēr man ir vajadzīga tā lielā bilde, vairāk pārdomas par to, ka katra tāda jauna grāmata kā "Puškina ielas buru skola" pati par sevi dod diezgan minimālu pievienoto vērtību tam, kas par šo laikmetu jau uzrakstīts. Un patiesībā arī par drusku vēlāku laikmetu. Šīs grāmatas varonis itin mierīgi varētu būt iemājojis arī Rvīna Vardes "Kur tu biji", vai nācis no Viļa Lācīša "Eirobomža sūrā ceļa", kaut kas te ir no "Jelgavas '94" un vēl kāda drusciņa Svena Kuzmina "Brīvībenes" vai pat Kaspara Zaviļeiska seksuāli brīvo piedzīvojumu. Arī Valda Klišāna "Trakie deviņdesmitie" un tajos iekļautie komiskie pastāsti ar robežu šķērsošanām un iztikšanu uz nulles budžeta Eiropā, tas pats vien ir. Un, protams, Balodes un Ūdrīša piedzīvojumi plašajā pasaulē. Proti, izlasījis šo grāmatu, es nejūtos no tās ieguvis kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu. Jā, varbūt pati epopeja saistībā ar burāšanu, te ir oriģināla (lai arī lielāko lasīšanas laiku vispār nav skaidrs, kāpēc grāmatai ir šāds nosaukums), bet viss gala rezultāts - nu, nē, tas nav īsti man. Iespējams, man ar autoru ir nesaskanīga izpratne par humoru un par ironiju, bet šī grāmata man nenoklikšķēja un neradīja sajūtu, ka autors ar to ir tiešām kaut ko pateicis. Atšķirībā no Kuzmina "Brīvībenes", kurā es pievienoto vērtību saskatīju un kuru esmu gatavs reklamēt kā labas mūsdienu latviešu literatūras piemēru, par "Puškina ielas buru skolu" mans secinājums ir tāds, ka tajā nav nekā tāda, kā dēļ es kādu atrunātu no tās iepazīšanas, bet arī nekā tāda, kas mani padarītu par tās sludinātāju.
Protams, ja grāmatas pamata darbības vide būtu nevis Maskačka, bet Āgenskalns, varbūt kaut kas manī būtu noklišķējis vairāk un es spētu ar šo grāmatu vismaz mazdrusciņ identificēties. Šeit gan arī Āgenskalns uz brīdi parādās, man neizprotamā veidā Klostera ielu pārdēvējot par Klīstera ielu (bet šo nekādi arī neapspēlējot). Un vispār - izņemot varbūt Krasta ielas pārtapšanas par auto maģistrāli (nez kāpēc biju domājis, ka tas notika senākā laikā, kaut kad ap Salu tilta būvniecību), lokālā kolorīta man te pietrūka. Īsumā - šī nav grāmata man.
Grāmata ir diezgan tipisks mūslaiku Latvijas Bildungsroman, kas vēsta par sava galvenā varoņa, kura biogrāfijā esot itin daudz no paša autora, pieaugšanu vēlīnos padomju un agrīnos neatkarības gados. Par sevišķu varoņa izaugsmi grāmatas gaitā gan runāt īsti nevar - kā viņš bērnībā ir raspizģaijs, tā tāds viņš paliek līdz pašām grāmatas beigām. Iesaistīšanās sīkākos un mazāk sīkos noziegumos, apgrozīšanās šaubīgās aprindās (un būšana arī pašam par šādām šaubīgām aprindām), attiecības ar pretējo dzimumu un ar apreibinošām vielām, piederība (kaut kādā mērā) neformāļu un mākslinieku videi, pastāvīgs naudas trūkums un dzīvošana "kā pagadās", tie ir atslēgas vārdi, ar ko varu raksturot "Puškina ielas buru skolu". "Radio mazajā lasītavā" raidījuma vadītāja autoram vaicāja, vai šo grāmatu var pieskaitīt "naivisma" literatūrai, viņš atbildēja - ka tā neesot bijis paredzēts, bet es varu piekrist - jā, šis varētu būt naivisms literatūrā. Ne tādā ziņā, ka aprakstītā pasaule būtu naiva, bet gan veids, kādā tā attēlota - tāds maksimāli nepretenciozs un piezemēts. Veinīgi es teiktu, ka Guntas Ķirules zīmētās ilustrācijas (tādu grāmatā ir daudz) ir pārāk reālistiskas, arī tajās prasītos pēc tās pašas vienkāršības kā vārdos.
Lai arī šis, protams, ir Ģirta Konkēviča unikālais un personīgais stāsts (protams, var pieņemt - gana pārveidots no absolūtās realitātes), teju viss tajā jau šķita zināms no citiem literāriem veikumiem. Jāatzīst, ka astoņdesmito-deviņdesmito gadu periods latviešu literatūrā ir itin plaši dokumentēts un bieži - ļoti līdzīgā stilā kā šajā grāmatā, ar ielūkošanos dažādos dzīves pabērnu stāstos, ar plaša spektra apreibināšanos, bez uzsvērta patriotisma un vienlaikus - bez mēģinājumiem uz lietām raudzīties drusku plašāk, meklēt kādas cēloņsakarības. Nē, nav jau tā, ka vienmēr man ir vajadzīga tā lielā bilde, vairāk pārdomas par to, ka katra tāda jauna grāmata kā "Puškina ielas buru skola" pati par sevi dod diezgan minimālu pievienoto vērtību tam, kas par šo laikmetu jau uzrakstīts. Un patiesībā arī par drusku vēlāku laikmetu. Šīs grāmatas varonis itin mierīgi varētu būt iemājojis arī Rvīna Vardes "Kur tu biji", vai nācis no Viļa Lācīša "Eirobomža sūrā ceļa", kaut kas te ir no "Jelgavas '94" un vēl kāda drusciņa Svena Kuzmina "Brīvībenes" vai pat Kaspara Zaviļeiska seksuāli brīvo piedzīvojumu. Arī Valda Klišāna "Trakie deviņdesmitie" un tajos iekļautie komiskie pastāsti ar robežu šķērsošanām un iztikšanu uz nulles budžeta Eiropā, tas pats vien ir. Un, protams, Balodes un Ūdrīša piedzīvojumi plašajā pasaulē. Proti, izlasījis šo grāmatu, es nejūtos no tās ieguvis kaut ko jaunu, kaut ko nebijušu. Jā, varbūt pati epopeja saistībā ar burāšanu, te ir oriģināla (lai arī lielāko lasīšanas laiku vispār nav skaidrs, kāpēc grāmatai ir šāds nosaukums), bet viss gala rezultāts - nu, nē, tas nav īsti man. Iespējams, man ar autoru ir nesaskanīga izpratne par humoru un par ironiju, bet šī grāmata man nenoklikšķēja un neradīja sajūtu, ka autors ar to ir tiešām kaut ko pateicis. Atšķirībā no Kuzmina "Brīvībenes", kurā es pievienoto vērtību saskatīju un kuru esmu gatavs reklamēt kā labas mūsdienu latviešu literatūras piemēru, par "Puškina ielas buru skolu" mans secinājums ir tāds, ka tajā nav nekā tāda, kā dēļ es kādu atrunātu no tās iepazīšanas, bet arī nekā tāda, kas mani padarītu par tās sludinātāju.
Protams, ja grāmatas pamata darbības vide būtu nevis Maskačka, bet Āgenskalns, varbūt kaut kas manī būtu noklišķējis vairāk un es spētu ar šo grāmatu vismaz mazdrusciņ identificēties. Šeit gan arī Āgenskalns uz brīdi parādās, man neizprotamā veidā Klostera ielu pārdēvējot par Klīstera ielu (bet šo nekādi arī neapspēlējot). Un vispār - izņemot varbūt Krasta ielas pārtapšanas par auto maģistrāli (nez kāpēc biju domājis, ka tas notika senākā laikā, kaut kad ap Salu tilta būvniecību), lokālā kolorīta man te pietrūka. Īsumā - šī nav grāmata man.
2025-12-20
comments powered by Disqus