Kurš sēdēs viņai blakus
Šī gada Valmieras vasaras teātra festivālu uzsāku ar izrādi pusaudžiem - "Kurš sēdēs viņai blakus". Vispār jau šajā festivālā vairāk bija izrāžu pieaugušajiem, taču piektdienas vakarā šis man sanāca ērtākais variants. Un arī vispār - kālab gan lai es neskatītos pusaudžiem domātu izrādi? Kā teikt - šim dzīves periodam cauri esmu gājis, tā drāmas joprojām (domājams) spēju saprast, turklāt izrādes režisors un dramaturgs Ģirts Šolis ir +/- manas paaudzes pārstāvis, proti, diez vai viņš varētu attēlot tādus pusaudžus, no kuriem es neko nespēju saprast.
Izrāde ir tipisks festivāla darbs - paredzēts iestudēšanai tieši šeit un tagad, un grūti iedomāties, kā to varētu pārnest uz teātra telpām. Skatītājus pirms izrādes sākuma sadala trīs grupās, un vienīgi fināla daļā viņi apvienosies vienkopus (šāds piegājiens VVTF realizēts jau daudzkārt). Es nonācu vidējā grupiņā - tādā, kas atrodas pie platformas Gaujas stāvkrastu tuvumā, kamēr no pārējiem vieni nonāca pie baznīcas, otri - patiltē. Izrādes gaitā mēs kā skatītāji iepazīstam mīlas trīsstūri "ar noilgumu". Proti, divi vīrieši, abi vārdā Juris, un viena sieviete, kuru nesauc Juris (sasodīts, neatceros viņas vārdu!) reiz bija klasesbiedri Tālavas vidusskolā un viņu izlaiduma vakarā kaut kas notika, kā rezultātā kopā neviens nepalika. Tagad viņi satiekas salidojumā, kuru ir iniciējis viens no Juriem un pagātnes drāmas, iespējams, tiks atšķetinātas. Skatītāju mijiedarbība ar tēliem (aktieris + lelle, simboliski apvienojot tajos savus varoņus "tad" un "tagad") notiek pa vienam - tādā ziņā, ka vispirms mēs sastopam vienu varoni, tad tas dodas prom, ierodas otrais, un tā tālāk, un finālā viņi visi satiekas.
Izrādes anotācijā dēvēta par "viegli improvizētu komēdiju ar skatītāju iesaisti", un, jāatzīst, mūsu grupiņa kā skatītāji drusku piestrādāja pie tā, lai komēdija sanāktu drīzāk "vidēji", nevis "viegli" improvizēta, izspēlējot diezgan bezkaunīgu triku, satiekot dāmu kā pēdējo no trim tēliem, konsekventi izliekoties, ka nevienu no viņas diviem vīriešiem sastapuši neesam un līdz ar to nezinām, par ko viņa runā. Ja nu šo tekstu lasītu Sabīne Ozoliņa, varu vien teikt: "Sorry! Tā bija mana ideja." Bet kā cilvēks, kas gana daudz laika savā dzīvē pavadījis, cīnoties ar visādiem izņēmuma gadījumiem programmatūrā, es tak zinu - šādu situāciju testēšana ir svarīga ne tikai datoru pasaulē. Taču droši varu apgalvot, ka publikas jautrības līmenim tāda maza "cūcībiņa" nāca vien par labu, un tas taču arī svarīgi.
Stāsts kā tāds - saprotams un skaidrs, identificēties ar to - nulle problēmu, lai arī pats neesmu nedz uz angļiem braucis, nedz kļuvis par veiksmīgu saules paneļu biznesmeni, nedz arī palikušas kādas nenokārtotas darīšanas no vidusskolas laikiem. Bet - biju domājis šogad rīkot salidojumu, atzīmējot 25 gadus kopš vidusskolas beigšanas, taču ar visādām citām darīšanām kaut kā šī ideja tik pastumta malā. Iespējams, tieši tālab, ka nebija tās lielās motivācijas un savtīgās intereses, tad būtu cita lieta.
Risinājums ar aktieru un lelles līdzdzīvošanu man ļoti patika, tā pieeja, ka sākotnēji no skatītājiem tiek prasīta diezgan liela iesaiste, lai izrāde vispār kaut kā ietu uz priekšu, ar patika. Vairāki joki - ļoti trāpīgi, tēlu portretējums man patika, un atrisinājums - bez tāda īstena atrisinājuma, man arī patika. Joprojām, protams, uzskatu, ka reālā izvēle sievietei bija - ņemt abus vai neņemt nevienu (trejdanča priesterienei Šmaragdu Magdai te noteikti būtu kas sakāms), bet tas jau cits jautājums. Un, protams, nevaru šo aprakstu beigt citādi, kā vien ar ieteikumu (pašam šobrīd tas nav noderīgs, tāpēc dodu citiem), ko izrādes varoņiem būtu devusi grupa "Trīsas": "Es zinu, ka tu mani gribi, tikai, lūdzu, nenomīz!"
Izrāde ir tipisks festivāla darbs - paredzēts iestudēšanai tieši šeit un tagad, un grūti iedomāties, kā to varētu pārnest uz teātra telpām. Skatītājus pirms izrādes sākuma sadala trīs grupās, un vienīgi fināla daļā viņi apvienosies vienkopus (šāds piegājiens VVTF realizēts jau daudzkārt). Es nonācu vidējā grupiņā - tādā, kas atrodas pie platformas Gaujas stāvkrastu tuvumā, kamēr no pārējiem vieni nonāca pie baznīcas, otri - patiltē. Izrādes gaitā mēs kā skatītāji iepazīstam mīlas trīsstūri "ar noilgumu". Proti, divi vīrieši, abi vārdā Juris, un viena sieviete, kuru nesauc Juris (sasodīts, neatceros viņas vārdu!) reiz bija klasesbiedri Tālavas vidusskolā un viņu izlaiduma vakarā kaut kas notika, kā rezultātā kopā neviens nepalika. Tagad viņi satiekas salidojumā, kuru ir iniciējis viens no Juriem un pagātnes drāmas, iespējams, tiks atšķetinātas. Skatītāju mijiedarbība ar tēliem (aktieris + lelle, simboliski apvienojot tajos savus varoņus "tad" un "tagad") notiek pa vienam - tādā ziņā, ka vispirms mēs sastopam vienu varoni, tad tas dodas prom, ierodas otrais, un tā tālāk, un finālā viņi visi satiekas.
Izrādes anotācijā dēvēta par "viegli improvizētu komēdiju ar skatītāju iesaisti", un, jāatzīst, mūsu grupiņa kā skatītāji drusku piestrādāja pie tā, lai komēdija sanāktu drīzāk "vidēji", nevis "viegli" improvizēta, izspēlējot diezgan bezkaunīgu triku, satiekot dāmu kā pēdējo no trim tēliem, konsekventi izliekoties, ka nevienu no viņas diviem vīriešiem sastapuši neesam un līdz ar to nezinām, par ko viņa runā. Ja nu šo tekstu lasītu Sabīne Ozoliņa, varu vien teikt: "Sorry! Tā bija mana ideja." Bet kā cilvēks, kas gana daudz laika savā dzīvē pavadījis, cīnoties ar visādiem izņēmuma gadījumiem programmatūrā, es tak zinu - šādu situāciju testēšana ir svarīga ne tikai datoru pasaulē. Taču droši varu apgalvot, ka publikas jautrības līmenim tāda maza "cūcībiņa" nāca vien par labu, un tas taču arī svarīgi.
Stāsts kā tāds - saprotams un skaidrs, identificēties ar to - nulle problēmu, lai arī pats neesmu nedz uz angļiem braucis, nedz kļuvis par veiksmīgu saules paneļu biznesmeni, nedz arī palikušas kādas nenokārtotas darīšanas no vidusskolas laikiem. Bet - biju domājis šogad rīkot salidojumu, atzīmējot 25 gadus kopš vidusskolas beigšanas, taču ar visādām citām darīšanām kaut kā šī ideja tik pastumta malā. Iespējams, tieši tālab, ka nebija tās lielās motivācijas un savtīgās intereses, tad būtu cita lieta.
Risinājums ar aktieru un lelles līdzdzīvošanu man ļoti patika, tā pieeja, ka sākotnēji no skatītājiem tiek prasīta diezgan liela iesaiste, lai izrāde vispār kaut kā ietu uz priekšu, ar patika. Vairāki joki - ļoti trāpīgi, tēlu portretējums man patika, un atrisinājums - bez tāda īstena atrisinājuma, man arī patika. Joprojām, protams, uzskatu, ka reālā izvēle sievietei bija - ņemt abus vai neņemt nevienu (trejdanča priesterienei Šmaragdu Magdai te noteikti būtu kas sakāms), bet tas jau cits jautājums. Un, protams, nevaru šo aprakstu beigt citādi, kā vien ar ieteikumu (pašam šobrīd tas nav noderīgs, tāpēc dodu citiem), ko izrādes varoņiem būtu devusi grupa "Trīsas": "Es zinu, ka tu mani gribi, tikai, lūdzu, nenomīz!"
2026-08-07
comments powered by Disqus