Kazhes pierakstu burtnīca

Tas, cik daudz pēdējos gados ir izdots dažādu grāmatu bērniem (patlaban man aktuāls vien materiāls, kas paredzēts sākumskolniekiem un vēl jaunākiem lasītājiem / grāmatu klausītājiem), zināmā mērā šķiet pārsteidzoši: kā tādā mazā valstiņā kā Latvija, turklāt vēl ar gaužām bēdīgu demogrāfisko stāvokli un procentuāli lielu iedzīvotāju daļu, kurai grāmatas latviešu valodā vispār nav aktuālas, var būt pieprasījums pēc tik liela daudzuma bērnu literatūras? Turklāt nav jau tā, ka izdotu tikai vietējas izcelsmes grāmatas, arī tulkojumu ir pārpārēm. Līdz ar to grūti iedomāties, kā šādos apstkākļos, lai tu savam bērnam lasi lielu daļu to grāmatu, kas bija obligātajā literatūras sarakstā tavā paša bērnībā? Protams, nekāda konkurence (vismaz manās acīs) neliks no lasāmā saraksta pazust Vinnijam Pūkam, muminiem, "Vējam vītolos", Doktoram Dūlitlam un citiem bērnu literatūras zelta fonda, bet padomju laikos izdotajām grāmatām no sērijām "Āfrikas tautu pasakas", kā arī "Latviešu tautas teikas un pasakas" un tamlīdzīgi izdevumi, par kuriem arī savā bērnībā nebiju izcilā sajūsmā, bet lasīju tālab, ka tādas bija pieejamas, gan diez vai maniem bērniem sanāks iepazīt.

Kas ir "Mares un miega miglas" autore Grieta Baula, man absolūti nav zināms - vai šī ir viena no vairākām grāmatām par meiteni vārdā Mare, vai arī šis vispār ir vienīgais šīs autores darbs, taču, kā lai arī nebūtu, konkrētā grāmata uzrunāja ar savām ilustrācijām (kuras radījusi pati tās autore). Vizuāli grāmata ir ļoti baudāma, un tas ir tās lielākais spēks. Saturiski - tas ir stāsts par dienu, kad pilsētā ienāk miega migla, kuras apstākļos pilnīgi visi aizmieg, taču viena meitene vēlas "uzvarēt" miglu, proti, neaizmigt tās vizītes laikā. Un tā nu viņa izcīna uzvaru pār miglu, neizguļas, un pēc tam ir nīgra un nekāda sevišķa gandarījuma nav. Tā dzīvē gadās. Līdz ar to grāmatas morāle ir visai skaidra, bet man pret to nav iebildumu - izgulēties tiešām reizēm ir svētīgi. Satura ziņā es teiktu - nekā īpaša no šīs grāmatas nav, izlasīt var, bet ne vairāk. Vienlaikus jāatzīst - Baula šķiet daudz spēcīgāka vizuālo tēlu radītāja kā teksta autore, tāpēc ilustrāciju dēļ es varbūt arī gribētu, lai mums šī grāmata dzīvotu grāmatu plauktā pastāvīgi, nevis atgrieztos bibliotēkā. Secinājums - obligātajā bērnu literatūrā šo iekļaut nav vērts, bet vienu reizi izlasīt to noteikti var.