Громыка
Ar Krievijas grupu "Gromika" mani iepazīstināja Edijs, paņemot tās disku līdzi uz Kāpu. Viņš pats, savukārt, ar šo ansambli no Petrozavodskas ansambli iepazinās Tallinas mūzikas nedēļā un atzina to par labu esam. Ja tev ir jautājumi par grupas nosaukumu, tad tas ir savienojums no padomju politiķa Gromiko un vārda "gromka" jeb skaļi. Grupai ir arī īpašs skatuves tēls - fonā vienmēr ir atrodams Andreja Gromiko fotoattēls, bet paši mākslnieki uzstājas pelēkos uzvalkos ar uzkrāsotām uzacīm Brežņeva gaumē. Jautājums tomēr, protams, nav par to, kā grupa izskatās, bet gan kādu mūziku tā spēlē.
Atbildēt uz šo jautājumu nav tik ļoti vienkārši - droši vien izteiktākā grupas pazīme ir tās solista pārspīlēti nopietnā dziedāšanas maniere, radot iespaidu, ka "Gromika" dzied par kaut ko episki ievērojamu, pat tad, ja dziesma ir par iznākšanu no vannas vai dušas. Vokāla maniere liek domāt par to ēru, kurā dzīvoja un darbojās tie vīri ar lielajām uzacīm, ar tādu vien atšķirību, ka dziesmu saturs lielākoties nav diez ko ambiciozs - ja nu vienīgi tu par izcili ambiciozu neuzskatīsi šķēpa mešanai veltītu kompozīciju. Muzikāli gan Gromika galīgi nav padomju estrādes sastāvdaļa - grupas mūzika brīžiem ir diezgan pasmaga, ļoti raksturīgi grupai ir izmantot stilofonu un metalofonu kopā ar itin fūzētu ģitāru. Skanējums patiešām ir īpašs - Gromika galīgi neizklausās pēc kaut kāda konkrēta ceļa gājējiem un faktiski vienīgais, kas man nāk prātā, viņus klausoties, ir dziesma no Brēmenes muzikantu multfilmas - un vairāk jau vokāla manieres dēļ.
Dažas dziesmas šajā ierakstā ir kolosāli lipīgas - gan "Dīzelis" par brīnišķīgo siltumu, gan "Es iznācu no dušas", gan jau pieminētā šķēpmešanas dziesma. Vispār gan ir skaidrs, ka vislabāk šo grupu noteikti var baudīt dzīvajā, bet arī ierakstā viņu miksu starp psihodēlisko roku un aģitpropagandu ir interesanti baudīt, dziesmas ir izcili vienkāršas, dziedamas līdzi, bet vienlaikus - nebūt ne banālas. Iespējams, ne viss ir vienādas kvalitātes, lielos daudzumos šāda mūzika sāk kļūt pārmērīgi vienmuļa (jau pašas dziesmas vienu un to pašu frāzi atkārto neskaitāmas reizes, bet melodiskā atšķirība starp dziesmām itin bieži iztrūkst), un visai čābīga ir paša ieraksta kvalitāte - nav šaubu, ka tā producents ir izvēlējies minimālisma ceļu, bet brīžiem var dzirdēt gan tehnisko, gan jo īpaši aparatūras brāķi, kas var kļūt kaitinoši (šķēpmešanas dziesmā ir vairāki pārslodzes brīži, kuros dzirdamie pīkstieni man automašīnā radīja sajūtu, ka mašīnai ieslēdzies ar skaņu kāds kļūdas paziņojums). Nezinu, cik ilgi šādā stilā "Gromika" var turpināt, jo kopumā, lai arī viņi paši apgalvo, ka viņi ne mazākajā mērā nav sviestroka grupa, mazliet pēc "viena trika ponijiem" viņi izklausās un tai pašā manierē ierakstīt otro, trešo un desmito albumu diez vai būtu vērts. Kā atsevišķs ieraksts tikām Gromikas debijas albums ir itin patīkams un nav brīnums, ka tagad man pa galvu viņu dziesmas itin pamatīgi dzīvojas.
Atbildēt uz šo jautājumu nav tik ļoti vienkārši - droši vien izteiktākā grupas pazīme ir tās solista pārspīlēti nopietnā dziedāšanas maniere, radot iespaidu, ka "Gromika" dzied par kaut ko episki ievērojamu, pat tad, ja dziesma ir par iznākšanu no vannas vai dušas. Vokāla maniere liek domāt par to ēru, kurā dzīvoja un darbojās tie vīri ar lielajām uzacīm, ar tādu vien atšķirību, ka dziesmu saturs lielākoties nav diez ko ambiciozs - ja nu vienīgi tu par izcili ambiciozu neuzskatīsi šķēpa mešanai veltītu kompozīciju. Muzikāli gan Gromika galīgi nav padomju estrādes sastāvdaļa - grupas mūzika brīžiem ir diezgan pasmaga, ļoti raksturīgi grupai ir izmantot stilofonu un metalofonu kopā ar itin fūzētu ģitāru. Skanējums patiešām ir īpašs - Gromika galīgi neizklausās pēc kaut kāda konkrēta ceļa gājējiem un faktiski vienīgais, kas man nāk prātā, viņus klausoties, ir dziesma no Brēmenes muzikantu multfilmas - un vairāk jau vokāla manieres dēļ.
Dažas dziesmas šajā ierakstā ir kolosāli lipīgas - gan "Dīzelis" par brīnišķīgo siltumu, gan "Es iznācu no dušas", gan jau pieminētā šķēpmešanas dziesma. Vispār gan ir skaidrs, ka vislabāk šo grupu noteikti var baudīt dzīvajā, bet arī ierakstā viņu miksu starp psihodēlisko roku un aģitpropagandu ir interesanti baudīt, dziesmas ir izcili vienkāršas, dziedamas līdzi, bet vienlaikus - nebūt ne banālas. Iespējams, ne viss ir vienādas kvalitātes, lielos daudzumos šāda mūzika sāk kļūt pārmērīgi vienmuļa (jau pašas dziesmas vienu un to pašu frāzi atkārto neskaitāmas reizes, bet melodiskā atšķirība starp dziesmām itin bieži iztrūkst), un visai čābīga ir paša ieraksta kvalitāte - nav šaubu, ka tā producents ir izvēlējies minimālisma ceļu, bet brīžiem var dzirdēt gan tehnisko, gan jo īpaši aparatūras brāķi, kas var kļūt kaitinoši (šķēpmešanas dziesmā ir vairāki pārslodzes brīži, kuros dzirdamie pīkstieni man automašīnā radīja sajūtu, ka mašīnai ieslēdzies ar skaņu kāds kļūdas paziņojums). Nezinu, cik ilgi šādā stilā "Gromika" var turpināt, jo kopumā, lai arī viņi paši apgalvo, ka viņi ne mazākajā mērā nav sviestroka grupa, mazliet pēc "viena trika ponijiem" viņi izklausās un tai pašā manierē ierakstīt otro, trešo un desmito albumu diez vai būtu vērts. Kā atsevišķs ieraksts tikām Gromikas debijas albums ir itin patīkams un nav brīnums, ka tagad man pa galvu viņu dziesmas itin pamatīgi dzīvojas.
2016-07-27
comments powered by Disqus