Groundhog Day
Skaidrs, ka "Murkšķa dienu" biju redzējis jau iepriekš. Vairākkārt. Vai tad Murkšķa dienu vispār ir iespējams noskatīties tikai vienu reizi? Kaut tāpēc vien, ka filmas laikā tu šo dienu redzi atkal un atkal. Un kas dīvainākais - neapnīk.
Šai filmai ir tas netipiskais gadījums, ka tā nav savu burvību manās acīs zaudējusi ar laiku, par spīti tam, ka tā tomēr pa lielam ir "bērnības atmiņa". Pirmo reizi to skatoties, gan jau, ka iespaidi bija vēl spilgtāki un sajūsmas bija daudz vairāk, taču arī tagad, ar gadu gaitā rūdītu cinismu un kritismu tāpat esmu spiests to atzīt par vienu no labākajām audzinoši romantiskajām kinolentēm, ko man ir nācies skatīt.
Droši vien visvairāk tas ir Bila Mareja nopelns. Viņa varonis pēc definīcijas nav simpātisks, bet viņam par tādu laika gaitā izdodas kļūt. Un vienlaikus, kamēr viņš vēl nav kļuvis simpātisks, ir svarīgi nekļūt par kariktatūru. Un nekļūt par tādu vēlāk. Filma kopumā ir gaužām viegla, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tās humors brīžiem ir stipri vien fizisks (kaut vai daudzkārt atkārtotā ledus peļķe, kurā Mareja varonis labprāt mēdz iekāpt), bet tas tai īsti nekaitē (nav jau šis fiziskais humors gluži palaistu gāzu vai sejā iesmērēta brūnuča veidā).
Runāt par ticamības momentu šādu filmu kontekstā, protams, ir muļķīgi, tāpēc to arī nedarīšu. Protams, kas patiesībā būtu itin interesanti - šai filmai teorētiski būtu itin labs potenciāls uz otro daļu (tiesa - to, protams, vajadzēja uzņemt uzreiz, nevis 20 gadus vēlāk) par tēmu - kā tas ir, pēc tam, kad tu esi gadiem ilgi dzīvojis vienu dienu, atgriezties režīmā, kad tev viss ir perfekti jāizdara jau no pirmās reizes. Un kad tu visticamākais esi diezgan pamatīgā neziņā par pēdējā laika notikumiem, jo tev tas, ka ir noticis aizvakar, patiesībā ir bijis pirms n-gadiem + divām dienām. Es vismaz itin slikti atceros konkrētu dienu notikumus pirms daudziem gadiem, bet aizvakardienu atceros itin labi. Un domājams Mareja atveidotajam Filam varētu būt itin daudz lietu, ko viņš varētu būt aizmirsis par reālo pasauli.
Taču šādas filmas diemžēl (vai par laimi) nav, līdz ar to varu izteikties tikai par eksistējošo filmu. Skatījāmies mes to tālab, ka Marina to redzējusi nebija, bet es - gaužām sen, un man par to nebija ieraksta blogā, kas pēc definīcijas gandrīz atbilst kategorijai "nav redzēta" (vismaz attiecībā uz Naumaņa/Rietumas filmu grāmatas saturu).
Ja nu pēkšņi tu arī esi viens no tiem 7 cilvēkiem, kas šo filmu vēl nav noskatījies - noskaties!
Šai filmai ir tas netipiskais gadījums, ka tā nav savu burvību manās acīs zaudējusi ar laiku, par spīti tam, ka tā tomēr pa lielam ir "bērnības atmiņa". Pirmo reizi to skatoties, gan jau, ka iespaidi bija vēl spilgtāki un sajūsmas bija daudz vairāk, taču arī tagad, ar gadu gaitā rūdītu cinismu un kritismu tāpat esmu spiests to atzīt par vienu no labākajām audzinoši romantiskajām kinolentēm, ko man ir nācies skatīt.
Droši vien visvairāk tas ir Bila Mareja nopelns. Viņa varonis pēc definīcijas nav simpātisks, bet viņam par tādu laika gaitā izdodas kļūt. Un vienlaikus, kamēr viņš vēl nav kļuvis simpātisks, ir svarīgi nekļūt par kariktatūru. Un nekļūt par tādu vēlāk. Filma kopumā ir gaužām viegla, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tās humors brīžiem ir stipri vien fizisks (kaut vai daudzkārt atkārtotā ledus peļķe, kurā Mareja varonis labprāt mēdz iekāpt), bet tas tai īsti nekaitē (nav jau šis fiziskais humors gluži palaistu gāzu vai sejā iesmērēta brūnuča veidā).
Runāt par ticamības momentu šādu filmu kontekstā, protams, ir muļķīgi, tāpēc to arī nedarīšu. Protams, kas patiesībā būtu itin interesanti - šai filmai teorētiski būtu itin labs potenciāls uz otro daļu (tiesa - to, protams, vajadzēja uzņemt uzreiz, nevis 20 gadus vēlāk) par tēmu - kā tas ir, pēc tam, kad tu esi gadiem ilgi dzīvojis vienu dienu, atgriezties režīmā, kad tev viss ir perfekti jāizdara jau no pirmās reizes. Un kad tu visticamākais esi diezgan pamatīgā neziņā par pēdējā laika notikumiem, jo tev tas, ka ir noticis aizvakar, patiesībā ir bijis pirms n-gadiem + divām dienām. Es vismaz itin slikti atceros konkrētu dienu notikumus pirms daudziem gadiem, bet aizvakardienu atceros itin labi. Un domājams Mareja atveidotajam Filam varētu būt itin daudz lietu, ko viņš varētu būt aizmirsis par reālo pasauli.
Taču šādas filmas diemžēl (vai par laimi) nav, līdz ar to varu izteikties tikai par eksistējošo filmu. Skatījāmies mes to tālab, ka Marina to redzējusi nebija, bet es - gaužām sen, un man par to nebija ieraksta blogā, kas pēc definīcijas gandrīz atbilst kategorijai "nav redzēta" (vismaz attiecībā uz Naumaņa/Rietumas filmu grāmatas saturu).
Ja nu pēkšņi tu arī esi viens no tiem 7 cilvēkiem, kas šo filmu vēl nav noskatījies - noskaties!
2016-01-03
comments powered by Disqus