Vispār ir novērots, ka Kanādā top liels daudzums smagi depresīvu filmu un šī noteikti nav izņēmums. Meitene, kurai veidojas kaut kas līdzīgs attiecībām ar viņas tēta labāko draugu - dīvainu tipu ratiņkrēslā, kas nodarbojas ar fotografēšanu. Viņa nav sevišķi labi ieredzēta skolā, kur viņai veidojas palaistuves reputācija, pie kā Rūbija arī pati drusku piestrādā. Visai specifiskas viņai veidojas attiecības arī ar klasesbiedru Vilu - viņš ir amerikānis, kas Rūbijai šķiet nežēlīgi forši, bet viņu attiecības labākajā gadījumā var raksturot kā awkward. Tāpat kā Rūbijas attiecības ar viņas draudzeni, kuras mammai Rūbija sevišķi neiet pie sirds (un pamatoti).
Ā, un vēl es neesmu pieminējis to, ka Rūbijas tētis ir gejs, kas šo ainu dara vēl jautrāku.
Nē, šī nav gluži vēnu griežamā filma - tajā nenotiek nekas tāds, par ko būtu pamats gauži raudāt vai dramatiski pārdzīvot, vienkārši filma ir gaužām neoptimistiska un bezcerīga, gana labi tu vari saprast, ka neviens tur nekad ne par kādu zvaigzni nekļūs un visi grims arvien lielākā bezcerībā. Priekā!