Kazhes pierakstu burtnīca

Gunas Rozes romāns "101. kilometrs" atrodas kaut kur pa vidu starp daiļliteratūru un dokumentālo prozu, proti, tam apakšā ir gluži reāli cilvēki un daļēji arī itin reāli notikumi, kas saistīti ar vienu no tām vēstures daļām, par kurām parasti nerunā. Proti, par vienu no burvīgajiem padomju sistēmas risinājumiem, kad režīmam netīkamiem cilvēkiem aizliedza dzīvot un strādāt pārāk tuvu lielajām pilsētām (un, kas ir būtiski - viņu reālajai dzīvesvietai), vienvietus sagrūžot gan gluži reālus deklasētus elementus, gan Sibīrijā bijušos, gan prostitūtas, gan cilvēkus, kuriem vienkārši nepaveicās. Un viena no šādām vietām Latvijas teritorijā bija arī Brīdagas ciems līdzās Ķirbižiem, ar kuru saistīta arī grāmatas autores ģimene, līdz ar to grāmatā redzamas gluži reālas fotogrāfijas un liela daļa tās varoņu ir gluži reāli Brīdagā dzīvojuši cilvēki. Vai autore ir saglabājusi īstos cilvēku vārdus vai arī tos pārveidojusi, neesmu interesējies un diez vai tam arī ir kāda nozīme.

Grāmatas darbība risinās aptuveni 30 gadu garumā, taču, jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo ātrāk tas iet. Sākas tas ar pavisam idiotisku atgadījumu - jauna sieviete, iebraukusi Rīgā no laukiem, Marijas ielā gaida māsu, bet garāmbraucoša milicijas ekipāža notur viņu par prostitūtu un (pa ceļam neiztiekot bez īpaši pretīgiem elementiem) izved viņu uz 101. kilometru, un tā viņa iegūst prostitūtas zīmogu, kā rezultātā no viņas atsakās līgavainis un vispār viss aiziet pa pieskari. Viņa kļūst par vienu no grāmatas centrālajiem tēliem, bet vispār varoņu tur ir itin daudz, un man bija pagrūti izsekot, kas ir kas (un būtiskākais - ne vienmēr tas bija arī intersanti). Beigu beigās jāsaka - sevišķā sajūsmā es par šo darbu neesmu, pārāk daudz no tā man šķita no kategorijas "dzimtas vēstures stāsts", kas gadījumā, ja tā nav mana dzimta, mani ne pārmērīgi interesē. Te jāpiebilst, ka arī grāmatas ievadā autore raksta, ka tajā lasītāji varbūt atradīs arī kādus no saviem senčiem, ko padomju režīms dēvējis par parazītiem, taču šis man šķita pārspīlēti - pat, ja pieņem, ka romānā ir kādi 30 varoņi, varbūtība, ka kāds no tiem būs mans radinieks (ja šo grāmatu paņemu nejauši, nevis tāpēc, ka tā vēsta par maniem radiniekiem), ir gaužām zema. Vienlaikus te varu piebilst, ka mana tēva tēvs pēckara gados bija ja ne uz 101. kilometru nosūtīts, bet ar aizliegumu dzīvot un strādāt Rīgā, jo viņš bija bijis iesaukts Latviešu leģionā (un no tā arī dezertējis, bet tas jau neko nemainīja padomju acīs), līdz ar to daļu savas bērnības mans tētis nodzīvoja tikai ar mammu, kura, izrāvusies no dzimtajiem dziļās Latgales laukiem, nebija gatava zaudēt pierakstu Rīgā.

Par grāmatu varu teikt - kā romāns tā mani nepārliecināja, tās varoņi ir pārāk pārejoši un viņu ir pārāk daudz, lai es kādam no viņiem patiešām justu līdzi. Kā pusdokumentālai liecībai tai noteikti ir sava vērtība, bet, ja kā pamata kritēriju grāmatas kvalitātēm izmantoju: vai pēc manas izlasīšanas to iedošu arī Marinai, atbilde šajā reizē ir Nē. Starp citu, "Gunas Rozes" romāns "Sadursme" man patika daudz labāk.