Kazhes pierakstu burtnīca

Gundegas Repšes grāmatu "Retināts gaiss", šķiet, pareizākais veids raksturot ir ar vārdiem "prozas cikls". Var teikt arī "stāstu krājums" taču tas būs mazliet dīvaini, jo šajā tekstā ir četri stāsti, no kuriem viens ir tik ļoti garāks par visiem pārējiem, ka tie sanāk labākajā gadījumā fons šim lielajam veikumam. Proza skaista, taču gana grūti uztverama.

Centrālais cikla posms ir garstāsts ar tādu pašu nosaukumu kā viss cikls - "Retināts gaiss" - kas no dažādu tēlu skatupunktiem attēlo vienu dzimtu, plus vēl to papildina no citas pasaules (tiešā šī vārda nozīmē) nākušais Luidži. Ģimene ir savā ziņā tipiska Latvijai - piedzīvojusi represijas, daļa tās vēlākos gados ir saistījusies ar padomju varu (iemitusi arī čekas maisos), daļa - dzīvojusi atbilstoši saviem principiem (bet vienlaikus - ne bez palīdzības no radiem ar sasmērēto dzīvi), un tagad jau nosacītajās mūsdienās - Kaira, kas nonākusi Venēcijā kopā ar savu tēvoci, kuru viņa līdz galam nesaprot. Diezgan daudz samudžinājumu, daudz vientulības un ļoti daudz simbolisma, ieskaitot komplicētus tēlu vārdus (Flora, Elfa, Kaira, Tomba). Dīvainākais grāmatas fragments ir Annas dienasgrāmata - maksimāli sauss uzskaitījums par to, cik veseli vai slimi ir mazbērni, kāda kuram temperatūra un kāds liks ārā (nepieminot neko tādu, par ko padomju laikos nedrīkstēja runāt, proti - tur nav vispār ne miņas no jebkā personīga). Simboliski nenoliedzami spēcīgi, taču kā lasāmviela - gaužām apnicīgi. Un arī kopumā tāds ir viss "Retinātais gaiss" - mākslnieciski augstvērtīga grāmata, kura necenšas tev kā lasītājam tuvoties un līdz ar to tās lasīšana ir līdzīga stāvoklim, ko raksturo tās nosaukums - tev ir grūti koncentrēties un brīžiem arī grūti paelpot. Idejiski gan autore te vairāk tiecas pēc tā, kas Rainim - "Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada", bet man šī grāmata sagādāja arī gluži fiziskas sajūtas, it kā es atrastos augstkalnē (bet ne skaisto skatu dēļ). Jāatzīst - šī nav grāmata man.