Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmata "Rīga sporto gadsimtu griežos" izrādījās mazliet citādāks izdevums, nekā es biju cerējis. Uzmetis tai paviršu skatienu, es secināju, ka tas būs izdevums par laika gaitā pārmaiņas piedzīvojušajām sporta būvēm Rīgā. Pēc principa - stāsts par Hipodroma izaugsmi un sabrukumu, VEF stadiona, Rīgas sporta pils un tamlīdzīgu objektu vēsturi, proti, vietām, kurās Rīgā varēja un var sportot. Daļēji šo uzdevumu šī grāmata patiešām mēģina veikt, bet daudz lielāku daļu tās, nekā es biju cerējis, aizņem stāsti par cilvēkiem, kas Rīgā ir sportojuši un turpina sportot. Šis saturs ir dīvains kaut vai ar to, ka Rīgas gadījumā vispār man šķiet pretdabiski izcelt tos Latvijas sportistu, kuri ir bijuši saistīti ar galvaspilsētu - jo tāds ir lielumlielais vairums, un tas, ka te izceļ "dzimušos rīdziniekus", tad viņiem līdzās liek sportistus, kuri dzīves laikā pārcēlušies uz Rīgu, plus vēl pieplusē iebraucējus no padomijas, tai skaitā tādus, kas Rīgā ilgstoši neuzkavējās, lai man galīgi nebūtu skaidrs, kāpēc šis ir vajadzīgs. Šāds koncepts strādā itin labi, ja tu gribi izstāstīt, piemēram, Liepājas sportošanas vēsturi - tur ir kaut kāds lokālpatriotisms, kas liek cilvēkiem domāt, ka "Anastasija Sevastova ir mūsējā", kamēr Rīgas gadījumā - vai tiešām kāds reāls rīdzinieks lepojas, ka Igors Vihrovs ir dzimis ar viņu vienā pilsētā (ne tādā ziņā, ka man būtu kaut kas konkrēti pret Vihrovu, bet ka rīdzinieki par sportistiem nedomā kategorijās "rīdzinieks" / "nerīdzinieks"). Līdz ar to liela daļa šīs grāmatas mani gluži vienkārši ne pārāk interesē - un atkal jau te ir īpatnēja izpratne par sasniegumu nozīmīgumu, ja Ernesta Gulbja top 10 pasaules rangā tenisā ir piesaukts kā attaisnojums tam, ka vispār jau viņam te nebūtu jābūt, jo Gulbis nav uzvarējis Grand slam turnīros, tikām Ilmāra Briča godalgotas vietas Eiropas čempionātā biatlonā (kas patiesībā bija nesalīdzināmi mazāk prestiži nekā Maļuhina uzvara pasaules kausa posmā) te ir pieminētas.

Grāmatas pirmās divas daļas, kuras rakstījusi Sporta muzeja vadošā pētniece Rita Apine, ir visnotaļ saturīgas, un pat sniedz zināmu ieskatu man aktuālajos jautājumos (un ne pārāk daudz pievēršas biogrāfiju sadaļai), sniedz pārskatu par dažādu sporta veidu vēsturi Latvijā, bez dižas detalizācijas, bet tādā normālā "skats no augšas" līmenī. Vienīgais, ko varu aizrādīt - par pirmo Rīgā dzimušo olimpiskās zelta medaļas ieguvēju George Gulack - viņa vārda latviskais atveidojums te ir nepareizs, atbilstoši Latvijas dokumentiem viņš bija Judelis Guļaks (nevis Džordžs Ģulaks), kā arī - nekur neesmu atradis apliecinājumu vēlākajās desmitgadēs tiražētajam apgalvojumam, ka viņš būtu bijis 1921. vai 1922. gada Latvijas meistars vingrošanas daudzcīņā - tai skaitā tālab, ka nav liecību, ka šajos gados vispār būtu šāda meistara noskaidrošana notikusi.

Tikām par Gunta Keisela rakstīto man iebildumu ir vairāk, jo īpaši - attiecībā uz mūslaiku neatkarības periodu. Par padomju laikiem te neiztikt bez atsevišķām klišejām, ar kurām nesekmīgi mēģinu cīnīties (piemēram, Jāņa Lūša "pilnais olimpisko medaļu komplekts", kas ir kļuvis jau par hrestomātisku par spīti tam, ka jebkurš tev atzītu, ka nav nekāda pilna medaļu komplekta un jebkurš sportists labprātāk izcīnīs vairāk kā vienu zelta medaļu, nevis šo "komplektu"). Un te jau ir daudz par daudz to biogrāfisko stāstu, bez kuriem es pavisam labi varētu iztikt. Jā, ir šis tas par infrastruktūru, bet - pārāk maz. Un te izlien laukā grāmatas āža kāja, par kuru bija jau norādes pašā tās sākumā - tā laika Rīgas mēra Nila Ušakova - veltījumā. Proti, šī ir 2015. gadā Latvijā izdota grāmata, kurā ne tikai pārāk bieži tiek piesaukta vārdā tā valsts, kura tobrīd jau bija okupējusi Krimu un citas Ukrainas teritorijas, bet grāmatā ir pat putina piegulētājas - bijušās vingrotājas - fotogrāfija. Čo za hell? Šādu elementu klātbūtne šajā grāmatā, manuprāt, to pamatīgi diskreditē, ar visu to, ka kopumā Gunta Keisela rakstītais teksts nav propagandas tipa materiāls, bet...

Īsais kopsavilkums: par periodu līdz 1940. gadam mans vērtējums par grāmatu ir pozitīvs, par turpmāko - ne tik ļoti. Sajūta ir tāda, ka grāmatas tapšana bija kaut kāds Rīgas pašreklāmas pasākumu projekts ar saņemtu finansējumu, kura apgūšanas vajadzībām arī tapa šis izdevums. Vismaz sajūtu līmenī šī ir tāda grāmata, kas ir uzrakstīta kā pienākums / algots darbs, nevis tālab, ka tās sastādītājam būtu bijis svarīgi par šo tēmu rakstīt.