Volejbols Latvijā. No saknēm līdz mūsdienām
Turpinu iepazīt dažādas grāmatas par Latvijas sporta vēsturi. Šoreiz kārta pienākusi volejbolam - vienam no tiem sporta veidiem, kuri nekad nav bijuši sevišķi manā radarā, līdz ar to manas zināšanas par "Radiotehniķa" un "Auroras" spožākajiem gadiem ir aptuveni nekādas, un pat par neatkarīgās Latvijas volejbolu manas zināšanas aprobežojas ar diviem uzvārdiem: Vilde un Celitāns. Un, ja man vajadzētu kaut ko detalizēti izstāstīt par viņu karjerām, es tāpat neko pateikt nevarētu.
Nezinu, cik lielā mērā šī grāmata ir oriģinālmateriāls un cik daudz tā pārņēmusi no 1993. gadā izdotās "Latvijas volejbola vēsture 1920 - 1991", kuru bija sastādījis bijušais volejbolists un volejbola treneris Leopolds Kovals, tik fanātisks, lai nodarbotos ar tekstu salīdzināšanu, es neesmu, un pieņemu, ka kaut kāda ieskata gūšanai par Latvijas volejbolu man pietiks arī ar šo vienu izdevumu.
Pienācis laiks manai tradicionālajai aiziešanai prom no konkrētās grāmatas tēmas, lai pievērstos pārdomām par mazliet plašāku tēmu. Daudzas grāmatas par Latvijas sporta vēsturi seko vienam un tam pašam principam - tās ir konkrētā sporta veida reklāmas materiāli. Ne velti tās izdotas ar, piemēram, Latvijas Šautriņu mešanas federācijas atbalstu - nerakstīsi taču šādā grāmatā, ka šautriņu mešana ir alus dzērāju sporta veids (nē, šajā brīdī es nevēršos pret šautriņu mešanu, par kuru man nav vispār nekāda viedokļa). Viens tā rezultāts ir tas, ka grāmatā noteikti būs izcelts, kāpēc tieši sporta veids X ir ļoti svarīgs, veselīgs, noderīgs un tā tālāk. Otrs, kas, protams, ir absolūti loģiski - minimāls būs uzsvars uz šī sporta veida (un vēl vairāk - sporta kā tāda) ēnas pusēm. Ņemsim par piemēru, volejbolu. Lasu es par "Auroras" sieviešu komandas gaitām un domāju - nez, cik no komandas treneriem bija tādi, kas izmantoja savu "dienesta stāvokli". Tāpat, kad tu lasi par grūtās (padomijā īpaši mīlētas) treniņnometnes pārdzīvojušajiem sportistiem, nekad nebūs ne vārda par tiem, ko šis pasākums salauza. Šajā konkrētajā grāmatā mazliet vairāk kā citās rakstīts par padomju pseidoamatieru sportu un to, kā funkcionēja šī sistēma ar fabriku darbiniekiem, kuri diez vai zinātu, kādi tieši bija viņu oficiālie darba pienākumi, bet par šo tēmu ir vai nu sausa faktu konstatācija vai labākajā gadījumā - viegla pavīpsnāšana, lai gan reāli - tā bija absolūti blēdīga sistēma, un par to, kā tas viss funkcionēja, vajadzētu rakstīt un runāt vairāk, kamēr ir dzīvi cilvēki, kuri var par šo sakarīgi izstāstīt. Un jebkurā grāmatā, kurā stāstīts par laiku līdz 1991. gadam, gadīsies kāds interesants vērtējums. Tā šeit, stāstot par "Auroras" sporta nama būvniecību, kāds (šķiet, bijušais treneris) atstāsta, ka zeķu fabrikas direktors, "apliecinot krievu cilvēku plašo sirdi", mierīgi ierādījis tā būvniecībai pļavu blakus fabrikas ceham. Tā, it kā šī zeme būtu viņa ģimenes personīgais īpašums jau paaudzēm ilgi, no kura viņš kaut ko varētu vēlīgi atvēlēt sportistiem! Varbūt es kaut ko jaucu, bet par plašu sirdi parasti nerunā situācijās, kad tu kādam atdod kaut ko, kas tev tā īsti nepieder.
Labi, esmu gana aizgājis beztēmā, laiks pievērsties pašai grāmatai. Patiesībā tā ir pat itin sakarīga - volejbola gadījumā es varu viegli pieņemt, ka par laiku līdz 2. Pasaules karam teksta apjoms ir neliels, jo tur jau arī reālās informācijas nav daudz: volejbols tobrīd bija tāds kā dīvains basketbola piedēklis, par vietējām volejbola norisēm prese rakstīja ļoti skopi, starptautiskā līmenī arī nekas dižs nenotika, un lielākais volejbolistu panākums bija kaut kāda tur vieta universiādē, bet par sasniegumiem šajā sporta forumā mans viedoklis allaž bijis gana skeptisks. Tikām okupācijas gados, jā - tur bija vesela virkne volejbolistu no Latvijas, kas, lai arī zem svešiem karogiem, bet piedalījās Pasaules un Eiropas čempionātos (ja nu kas - arī trimdas latviešu vidū vismaz viens šāds izcilnieks bija), un šajā sporta veidā padomijas čempionāts kotējās visai augstu. Nav gluži tā, ka mani šis ļoti interesētu, bet aprakstīts viss ir gana sakarīgi, bez milzīga patosa, kā arī izceļot to, ka volejbolā tā saucamajās meistarkomandās galvenokārt spēlēja Latvijas sportisti, nevis migranti no malu malām, kā tas bija futbolā un ledushokejā (vienlaikus gan ik pa brīdim ieskanas nots, ka volejbols bija naudas ziņā apdalīts salīdzinājumā ar citiem izlašu sporta veidiem, lai gan itin labi var saprast - kāpēc, jo vairumam "ideloģisko pretinieku" par šo sporta veidu allaž bijis diezgan nospļauties). Par grāmatas saturu no informatīvā viedokļa man nekādu sevišķu sūdzību nav, bet par tās izkārtojumu gan ir. Proti, periodā par atjaunotās Latvijas volejbolu vairākas reizes grāmatā realizēts ļoti mulsinošs risinājums: lappušu labājās malās ir atsevišķa sleja, kas iet daudzu lappušu garumā, kurā par savu darbības laiku vēsta bijušie Latvijas volejbola dzīves vadītāji - bet lasāmības ziņā tas ir murgs kaut kāds - tu nevari īsti saprast, kurā brīdī šo vajadzētu sākt lasīt, sanāk lappušu šķirstīšana turp-atpakaļ diezgan bezjēgā.
Gala spriedums tomēr ir tāds, ka, manuprāt, tā ir pietiekami sakarīga grāmata, lai tāds volejbolam svešs cilvēks kā es aptuveni saprastu, kā volejbols Latvijā ir sācies un kā tas ir attīstījies laika gaitā un, kur tas atradās 2018. gadā, kad grāmata izdota, proti, vēl nenojaušot, ka 2021. gadā Latvija pēc apmēram 25 gadu pārtraukuma atgriezīsies Eiropas čempionātā volejbolā vīriešiem. Līdz ar to es teiktu - ja es veidotu grāmatu plauktu ar grāmatām par Latvijas sportu, kuras uzskatu par sakarīgām, šī tajā būtu (jā, ar zināmām iebildēm, bet būtu).
Nezinu, cik lielā mērā šī grāmata ir oriģinālmateriāls un cik daudz tā pārņēmusi no 1993. gadā izdotās "Latvijas volejbola vēsture 1920 - 1991", kuru bija sastādījis bijušais volejbolists un volejbola treneris Leopolds Kovals, tik fanātisks, lai nodarbotos ar tekstu salīdzināšanu, es neesmu, un pieņemu, ka kaut kāda ieskata gūšanai par Latvijas volejbolu man pietiks arī ar šo vienu izdevumu.
Pienācis laiks manai tradicionālajai aiziešanai prom no konkrētās grāmatas tēmas, lai pievērstos pārdomām par mazliet plašāku tēmu. Daudzas grāmatas par Latvijas sporta vēsturi seko vienam un tam pašam principam - tās ir konkrētā sporta veida reklāmas materiāli. Ne velti tās izdotas ar, piemēram, Latvijas Šautriņu mešanas federācijas atbalstu - nerakstīsi taču šādā grāmatā, ka šautriņu mešana ir alus dzērāju sporta veids (nē, šajā brīdī es nevēršos pret šautriņu mešanu, par kuru man nav vispār nekāda viedokļa). Viens tā rezultāts ir tas, ka grāmatā noteikti būs izcelts, kāpēc tieši sporta veids X ir ļoti svarīgs, veselīgs, noderīgs un tā tālāk. Otrs, kas, protams, ir absolūti loģiski - minimāls būs uzsvars uz šī sporta veida (un vēl vairāk - sporta kā tāda) ēnas pusēm. Ņemsim par piemēru, volejbolu. Lasu es par "Auroras" sieviešu komandas gaitām un domāju - nez, cik no komandas treneriem bija tādi, kas izmantoja savu "dienesta stāvokli". Tāpat, kad tu lasi par grūtās (padomijā īpaši mīlētas) treniņnometnes pārdzīvojušajiem sportistiem, nekad nebūs ne vārda par tiem, ko šis pasākums salauza. Šajā konkrētajā grāmatā mazliet vairāk kā citās rakstīts par padomju pseidoamatieru sportu un to, kā funkcionēja šī sistēma ar fabriku darbiniekiem, kuri diez vai zinātu, kādi tieši bija viņu oficiālie darba pienākumi, bet par šo tēmu ir vai nu sausa faktu konstatācija vai labākajā gadījumā - viegla pavīpsnāšana, lai gan reāli - tā bija absolūti blēdīga sistēma, un par to, kā tas viss funkcionēja, vajadzētu rakstīt un runāt vairāk, kamēr ir dzīvi cilvēki, kuri var par šo sakarīgi izstāstīt. Un jebkurā grāmatā, kurā stāstīts par laiku līdz 1991. gadam, gadīsies kāds interesants vērtējums. Tā šeit, stāstot par "Auroras" sporta nama būvniecību, kāds (šķiet, bijušais treneris) atstāsta, ka zeķu fabrikas direktors, "apliecinot krievu cilvēku plašo sirdi", mierīgi ierādījis tā būvniecībai pļavu blakus fabrikas ceham. Tā, it kā šī zeme būtu viņa ģimenes personīgais īpašums jau paaudzēm ilgi, no kura viņš kaut ko varētu vēlīgi atvēlēt sportistiem! Varbūt es kaut ko jaucu, bet par plašu sirdi parasti nerunā situācijās, kad tu kādam atdod kaut ko, kas tev tā īsti nepieder.
Labi, esmu gana aizgājis beztēmā, laiks pievērsties pašai grāmatai. Patiesībā tā ir pat itin sakarīga - volejbola gadījumā es varu viegli pieņemt, ka par laiku līdz 2. Pasaules karam teksta apjoms ir neliels, jo tur jau arī reālās informācijas nav daudz: volejbols tobrīd bija tāds kā dīvains basketbola piedēklis, par vietējām volejbola norisēm prese rakstīja ļoti skopi, starptautiskā līmenī arī nekas dižs nenotika, un lielākais volejbolistu panākums bija kaut kāda tur vieta universiādē, bet par sasniegumiem šajā sporta forumā mans viedoklis allaž bijis gana skeptisks. Tikām okupācijas gados, jā - tur bija vesela virkne volejbolistu no Latvijas, kas, lai arī zem svešiem karogiem, bet piedalījās Pasaules un Eiropas čempionātos (ja nu kas - arī trimdas latviešu vidū vismaz viens šāds izcilnieks bija), un šajā sporta veidā padomijas čempionāts kotējās visai augstu. Nav gluži tā, ka mani šis ļoti interesētu, bet aprakstīts viss ir gana sakarīgi, bez milzīga patosa, kā arī izceļot to, ka volejbolā tā saucamajās meistarkomandās galvenokārt spēlēja Latvijas sportisti, nevis migranti no malu malām, kā tas bija futbolā un ledushokejā (vienlaikus gan ik pa brīdim ieskanas nots, ka volejbols bija naudas ziņā apdalīts salīdzinājumā ar citiem izlašu sporta veidiem, lai gan itin labi var saprast - kāpēc, jo vairumam "ideloģisko pretinieku" par šo sporta veidu allaž bijis diezgan nospļauties). Par grāmatas saturu no informatīvā viedokļa man nekādu sevišķu sūdzību nav, bet par tās izkārtojumu gan ir. Proti, periodā par atjaunotās Latvijas volejbolu vairākas reizes grāmatā realizēts ļoti mulsinošs risinājums: lappušu labājās malās ir atsevišķa sleja, kas iet daudzu lappušu garumā, kurā par savu darbības laiku vēsta bijušie Latvijas volejbola dzīves vadītāji - bet lasāmības ziņā tas ir murgs kaut kāds - tu nevari īsti saprast, kurā brīdī šo vajadzētu sākt lasīt, sanāk lappušu šķirstīšana turp-atpakaļ diezgan bezjēgā.
Gala spriedums tomēr ir tāds, ka, manuprāt, tā ir pietiekami sakarīga grāmata, lai tāds volejbolam svešs cilvēks kā es aptuveni saprastu, kā volejbols Latvijā ir sācies un kā tas ir attīstījies laika gaitā un, kur tas atradās 2018. gadā, kad grāmata izdota, proti, vēl nenojaušot, ka 2021. gadā Latvija pēc apmēram 25 gadu pārtraukuma atgriezīsies Eiropas čempionātā volejbolā vīriešiem. Līdz ar to es teiktu - ja es veidotu grāmatu plauktu ar grāmatām par Latvijas sportu, kuras uzskatu par sakarīgām, šī tajā būtu (jā, ar zināmām iebildēm, bet būtu).
2024-04-26
comments powered by Disqus