Contes et nouvelles
Gijs de Mopasāns ir absolūts īsā stāsta un noveles žanra klasiķis, viens no tiem rakstniekiem, par kuriem var teikt - bez viņiem literatūra būtu citādāka. Kopumā Mopasāna literārajā mantojumā ir vairāk kā 300 stāstu, šajā krājumā apkopoti aptuveni 30 no tiem jeb, rupji rēķinot, desmit procenti. Cik saprotu, tā ir padomijā tapusi izlase, par pamatu ņemot 1956. - 1957. gados Francijā izdotu visu Mopasāna īsprozas darbu apkopojumu. Lieki teikt, ka nevaru komentēt, kādā mērā stāstu izvēli ietekmējus padomijā valdošā ideoloģija, bet šķiet, ka vairums ievērojamāko Mopasāna stāstu šajā krājumā patiešām ir iekļauti. Vēl vajadzētu piebilst, ka grāmatu lasīju franču valodā - proti, tas ir PSRS izdots teksts franciski, ne adaptēts, bet normāls, taču ar nelielu daudzumu skaidrojošu komentāru krievu valodā grāmatas beigās.
Raugoties mūsdienu acīm, šajā grāmatā nav tik ļoti daudz pārsteidzoša. Noveles tipa darbi ir veidoti atbilstoši standarta noveles kanoniem. Piemērs: "Kaklarota" (La Parure), kas vēsta par skaistu jaunu sievieti, kurai nav palaimējies piedzimt turīgā ģimenē, līdz ar to viņai nākas apprecēties ar vienkāršu klerku, kurš pacenšas savu kundzi aizvest uz balli, kuras vajadzībām viņa aizņemas kaklarotu, ballē lieliski pavada laiku, bet atceļā no tās kaklarotu pazaudē. Ģimene iekļūst dziļos parādos, sagādājot līdzīgu kaklarotu, jaunā sieviete strauji noveco un tikai pēc kāda laika atklājas, ka aizlienētā kaklarota bijusi lēts viltojums un aizdevēja pat nav ievērojusi, ka vietā dabūjusi īstu un vērtīgu. Tāpat Mopasāns labprāt rāda cilvēku liekulību - spilgtākais piemērs ir Mopasāna slavenākais stāsts "Boule de Suif", kurā dažādiem sabiedrības slāņiem piederošu ceļinieku kompāniju Francijas kara ar Prūsiju laikā aiztur prūši un tālāku ceļu viņi varēs veikt vienīgi tad, ja ar prūšu virsnieku pārgulēs šajā sastāvā esošā prostitūta, kurai ļoti negribās saistīties ar ienaidnieka karavīru, ceļabiedri viņu pamazām pārliecina, ka tas tomēr ir jādara, bet, kad tas ir noticis - visi no viņas novēršas, jo viņa ir kritusi sieviete, kas ir gulējusi ar ienaidnieku. Trešais spilgtāk atmiņā iespiedies stāsts ir "La Mere Sauvage" par kādu franču sievieti, kuras dēls krīt karā ar tiem pašiem prūšiem un, saņēmusi vēstuli ar ziņu par dēla nāvi, viņa nodedzina pati savu māju ar četriem prūšu karavīriem tajā iekšā, iepriekš noskaidrojusi viņu visu adreses, lai būtu zināms, kam nodot informāciju par viņu nāvi (pašu māti nošauj prūšu karavīri, kad viņa brīvprātīgi atzinusies par notikušo).
Ne visi stāsti man kļuva viegli skaidri (arī vēsturiskā konteksta ne vienmēr ir gana), lasāmība manam spēju līmenim te kopumā nav slikta, lai arī brīžiem gadās grūtāk uztverami stāsti, bet tā jau šaubu nav, ka Mopasāns ir viens no tiem klasiķiem, ar kuriem ir grēks nebūt pazīstamam un šķiet, ka šis krājums itin labi atspoguļo viņa daiļrades dažādos aspektus.
Raugoties mūsdienu acīm, šajā grāmatā nav tik ļoti daudz pārsteidzoša. Noveles tipa darbi ir veidoti atbilstoši standarta noveles kanoniem. Piemērs: "Kaklarota" (La Parure), kas vēsta par skaistu jaunu sievieti, kurai nav palaimējies piedzimt turīgā ģimenē, līdz ar to viņai nākas apprecēties ar vienkāršu klerku, kurš pacenšas savu kundzi aizvest uz balli, kuras vajadzībām viņa aizņemas kaklarotu, ballē lieliski pavada laiku, bet atceļā no tās kaklarotu pazaudē. Ģimene iekļūst dziļos parādos, sagādājot līdzīgu kaklarotu, jaunā sieviete strauji noveco un tikai pēc kāda laika atklājas, ka aizlienētā kaklarota bijusi lēts viltojums un aizdevēja pat nav ievērojusi, ka vietā dabūjusi īstu un vērtīgu. Tāpat Mopasāns labprāt rāda cilvēku liekulību - spilgtākais piemērs ir Mopasāna slavenākais stāsts "Boule de Suif", kurā dažādiem sabiedrības slāņiem piederošu ceļinieku kompāniju Francijas kara ar Prūsiju laikā aiztur prūši un tālāku ceļu viņi varēs veikt vienīgi tad, ja ar prūšu virsnieku pārgulēs šajā sastāvā esošā prostitūta, kurai ļoti negribās saistīties ar ienaidnieka karavīru, ceļabiedri viņu pamazām pārliecina, ka tas tomēr ir jādara, bet, kad tas ir noticis - visi no viņas novēršas, jo viņa ir kritusi sieviete, kas ir gulējusi ar ienaidnieku. Trešais spilgtāk atmiņā iespiedies stāsts ir "La Mere Sauvage" par kādu franču sievieti, kuras dēls krīt karā ar tiem pašiem prūšiem un, saņēmusi vēstuli ar ziņu par dēla nāvi, viņa nodedzina pati savu māju ar četriem prūšu karavīriem tajā iekšā, iepriekš noskaidrojusi viņu visu adreses, lai būtu zināms, kam nodot informāciju par viņu nāvi (pašu māti nošauj prūšu karavīri, kad viņa brīvprātīgi atzinusies par notikušo).
Ne visi stāsti man kļuva viegli skaidri (arī vēsturiskā konteksta ne vienmēr ir gana), lasāmība manam spēju līmenim te kopumā nav slikta, lai arī brīžiem gadās grūtāk uztverami stāsti, bet tā jau šaubu nav, ka Mopasāns ir viens no tiem klasiķiem, ar kuriem ir grēks nebūt pazīstamam un šķiet, ka šis krājums itin labi atspoguļo viņa daiļrades dažādos aspektus.
2021-04-30
comments powered by Disqus