Sur l'eau
Gūglējot Gija de Mopasāna vārdu un darba nosaukumu "Sur l'eau" jeb "Uz ūdens", pirmais rezultāts, ko tu atradīsi, būs 1876. tapusī tāda paša nosaukuma novele, kas vēsta par kādu vīru, pie kura laivas apakšas pieķēries noslīkušas vecas sievietes līķis. Bet nē - šis ir pilnīgi cits darbs, kuru ar noveli vieno tikai nosaukums un saistība ar ūdeni. Tikām šis darbs "Uz ūdens" ir vismaz atbilstoši autora paša apgalvojumam dienasgrāmata tipa pieraksti par braucienu ar jahtu mājup pa franču rivjēru.
Te gan jāpiebilst, ka autors sevišķi daudz uzmanības neveltī tam, kas ar viņu notiek tieši uz ūdens (un kopumā nekā tik daudz jau arī nenotiek), tā vietā galvenais uzsvars ir uz dažāda tipa prātuļojumiem par visām iespējamām tēmām, kur šajās padsmit dienās, kuras viņš teicas aprakstīt šajā darbā, pieredzētais ir labākajā gadījumā bijis pamudinājums konkrētajām pārdomām, bet bieži - pat ne gluži uz to pusi. Nē, brīžiem kaut kāda sasaista ar realitāti tam visam ir - piemēram, vēstījumā par Kannām, kur, kā apgalvo Mopasāns, Francijas republikā bija lielākā monarhijas apbrīnošana, kāda vien iespējama, katram uzdodoties par tādu vai citādu princi vai princesi. Vai anekdotiskais stāstījums par Monako, kur atgadījusies ilgos laikos vienīgā slepkavība, kuras dēļ bijis nepieciešams vainīgajam izpildīt nāvessodu, bet aizņemties giljotīnu no francūžiem bijis pārāk dārgs prieks, kamēr neviens manuālais bende nebūtu bijis gana kvalificēts, lai izpildītu galvas nociršanu, un tad nu viss šis stāsts beidzas ar to, ka Monako princis izmaksā slepkavam kaut kādu naudas summu, lai tas varētu viņa valsti atstāt un uzsākt dzīvi Francijā. Kas laikam skaidri parāda to, ka dienasgrāmatas autors Mopasāns savā dabā ir ļoti tuvs noveļu rakstniekam Mopasānam. Vēl te ir fragments, kurā viņš uzskaita dažādu Francijas karaļu spilgtākos citātus, ieskaitot to, ka par daudziem senākiem karaļiem patiesībā ne vella nav zināms un to, ka gadījumā, ja Ludviķim XVI būtu bijis kāds spilgts citāts, iespējams, viņam būtu izdevies monarhiju saglābt. Savukārt, par Napoleonu III viņš raksta, ka tā citāts bijis "Impērija ir miers" un tālab šis valdnieks varējis karot ar visu apkārtējo pasauli, jo galvenais taču ir miers. Katrā ziņā cinisma Mopasānam netrūka.
Atkal jau teikšu - grāmata lielā mērā nav gluži manā gaumē, vismaz ne lasīšanai franciski, gaidījis biju vairāk sižeta un mazāk pārdomu, bet lasāmviela tā noteikti nav slikta.
Te gan jāpiebilst, ka autors sevišķi daudz uzmanības neveltī tam, kas ar viņu notiek tieši uz ūdens (un kopumā nekā tik daudz jau arī nenotiek), tā vietā galvenais uzsvars ir uz dažāda tipa prātuļojumiem par visām iespējamām tēmām, kur šajās padsmit dienās, kuras viņš teicas aprakstīt šajā darbā, pieredzētais ir labākajā gadījumā bijis pamudinājums konkrētajām pārdomām, bet bieži - pat ne gluži uz to pusi. Nē, brīžiem kaut kāda sasaista ar realitāti tam visam ir - piemēram, vēstījumā par Kannām, kur, kā apgalvo Mopasāns, Francijas republikā bija lielākā monarhijas apbrīnošana, kāda vien iespējama, katram uzdodoties par tādu vai citādu princi vai princesi. Vai anekdotiskais stāstījums par Monako, kur atgadījusies ilgos laikos vienīgā slepkavība, kuras dēļ bijis nepieciešams vainīgajam izpildīt nāvessodu, bet aizņemties giljotīnu no francūžiem bijis pārāk dārgs prieks, kamēr neviens manuālais bende nebūtu bijis gana kvalificēts, lai izpildītu galvas nociršanu, un tad nu viss šis stāsts beidzas ar to, ka Monako princis izmaksā slepkavam kaut kādu naudas summu, lai tas varētu viņa valsti atstāt un uzsākt dzīvi Francijā. Kas laikam skaidri parāda to, ka dienasgrāmatas autors Mopasāns savā dabā ir ļoti tuvs noveļu rakstniekam Mopasānam. Vēl te ir fragments, kurā viņš uzskaita dažādu Francijas karaļu spilgtākos citātus, ieskaitot to, ka par daudziem senākiem karaļiem patiesībā ne vella nav zināms un to, ka gadījumā, ja Ludviķim XVI būtu bijis kāds spilgts citāts, iespējams, viņam būtu izdevies monarhiju saglābt. Savukārt, par Napoleonu III viņš raksta, ka tā citāts bijis "Impērija ir miers" un tālab šis valdnieks varējis karot ar visu apkārtējo pasauli, jo galvenais taču ir miers. Katrā ziņā cinisma Mopasānam netrūka.
Atkal jau teikšu - grāmata lielā mērā nav gluži manā gaumē, vismaz ne lasīšanai franciski, gaidījis biju vairāk sižeta un mazāk pārdomu, bet lasāmviela tā noteikti nav slikta.
2023-10-22
comments powered by Disqus