Zirgs, kurš pazaudēja brilles

Esterei priekšā lasāmo grāmatu klāstā pienāca kārta šim darbam, kurš man pašam bērnībā bija izteikti paticis. Iepazinu to gan laikā, kad pats jau mācēju un varēju lasīt (atšķirībā no grāmatas galvenā varoņa, kuram briļļu pazušanas dēļ šie prieki bija liegti). Saturiski šķita, ka tā varētu Esterei tīri labi iet pie sirds (ne tur notiek kas biedējošs, ne arī saturs ir pārāk sarežģīts), tad nu ķērāmies zirgam pie nagiem (vai kā nu to labāk izteikt).

Hannu Mekele (Hannu Mäkelä), kā izrādās, ir ne vien viens no populārākajiem somu bērnu autoriem, bet arī ir gana cienījams pieaugušiem paredzētās literatūras lauciņā. Un, ja pareizi saprotu, simpatizējošs Putina Krievijai. Tam gan nekādi nevajadzētu ietekmēt spriedumu par "Zirgu, kurš pazaudēja brilles" gan tālab, ka šis bēdīgais notikums zirgu piemeklēja tādos laikos, kad Putina krēslam analogā vietā vēl sēdēja Brežņevs, gan tāpēc ka šī bērniem paredzētā grāmata nekādā veidā nav saistīta ar vienas vai otras valsts iekārtas slavināšanu vai noniecināšanu.

Grāmatas dramatisko līniju aizsāk nepatīkams notikums, kas piemeklē Zirgu - profesionālu literatūrkritiķi. Proti, viņš pazaudē brilles un vairs nevar lasīt grāmatas. Līdz ar to viņš nevar rakstīt par tām recenzijas. Un līdz ar to - viņš ir zaudējis savu finansu stabilitāti. Tā kā viņa rocība ir par īsu, lai iegādātos jaunas brilles, zirgs dodas meklēt laimi plašajā pasaulē, atklājot, ka tāda pastāv arī ārpus viņa grāmatām. Ceļā viņš sastaps depresīvu ezi, depresīvu suni, kašķīgu un iedomīgu vārnu, brīžiem nīgru peli un divas ļoti augstprātīgas govis, un šie visi lopi kļūs par viņa jauno ģimeni, kas ļaus pārdzīvot potenciāli grūtu ziemu.

Nevarētu teikt, ka trīsdesmit gadus vēlāk pēc pirmās tās iepazīšanas mani iespaidi par šo grāmatu būtu pēkšņi kļuvuši radikāli citādāki. Mekeles radītā pasaule ir naiva, tur šaubu nav. Un to, protams, veicina apstāklis, ka grāmatas galvenais varonis - Zirgs - lai arī literatūrkritiķis, savā būtībā ir visai tāls no inteliģenta (iespējams, te saskatāma autora skeptiska attieksme pret kritiķu arodu kā tādu, bet tikpat iespējams, ka nav vērts analizēt motivāciju un slēptos simbolus šādās grāmatās). Sava deva pārspīlēti vienkāršotas pasaules, sava tiesa melanholijas un beigu beigās - visai patīkama lasāmviela gados jaunākajai auditorijai. Es nebūt neuzskatu, ka šī grāmata būtu kāds bērnu literatūras šedevrs, bet tai ir tīri sakarīga morāle un jūtama autora cilvēcība. Bieži neko īpaši vairāk arī nevajag.
2021-10-23
7.5
comments powered by Disqus