1977

Death of a Ladies Man

6.5
Šis pilnīgi noteikti ir dīvainākais ieraksts Leonarda Koena ilgajā muzikālajā karjerā, pilnīgi atšķirīgs gan no saviem priekšgājējiem, gan pēcnācējiem. To varētu nosaukt par drosmīgu eksperimentu, lai gan realitātē tas laikam bija sekas nepareizai narkotiku lietošanai un vēlmei iesaistīties aizdomīgos sakaros. Vismaz citādi ir grūti saprast, kas varēja kļūt par iemeslu, kālab savulaik ar muzikālu askētismu pazīstamais kanādiešu dziesmnieks izvēlējās ierakstīt albumu kopā ar Filu Spektoru - izcilo, bet šausmīgi ekstraverto un nomācošo sešdesmito gadu producentu, kura raksturīgākā iezīme bija katrā skaņdarbā iesaistīt pēc iespējas vairāk dažādu mūziķu, jebko pāraranžējot līdz nelabumam.
2016-08-05 06:00:43
music, 1977

Eraserhead

6.5
Tuvojoties gada beigām, sakārtoju pamazām iztrūkstošos aprakstus blogā - norēķinos par pēdējo mēnešu laikā sakrātajiem parādiem, lai pēcāk varētu iegūt kvalitatīvu (nosacīti) statistikas pārskatu par to, kāds tad man ir bijis 2013.gads. Šī ir viena no filmām, ko noskatījos jau pirms kāda laiciņa, bet neesmu pacenties par to uzrakstīt aprakstu.
2013-12-28 03:41:28
film, 1977

National Health

8.0
Neesmu īsti drošs, kālab National Health iekš Wikipedia tiek dēvēta par vienu no piecām "Canterbury Scene" vadošajām grupām līdzās "Soft Machine", "Caravan", "Gong" un "Hatfield and the North". Ne tādā ziņā, ka viņi būtu pārāk nenopietns ansamblis, bet ar ko tad "Egg", "Camel", "Matching Mole" un "Henry Cow" būtu mazāk ievērojami?
2013-01-21 02:01:13
music, 1977

La vie devant soi

6.5
Kas gan var būt labāks veids, kā pavadīt pirmo vakaru Helsinkos, nekā skatoties filmu par mirstošu pensionētu ebreju prostitūtu, kas pārdzīvojusi Aušvici, viesnīcas numuriņā, kurā diviem poļiem nāksies gulēt vienā gultā (heh, cik labi, ka mēs ieradāmies ātrāk un varējām ieņemt mazās gultas, un viņi domājams vēl nezina, kāds pārsteigums viņus sagaida!). Šī filma, kas saņēma arī Oskaru kā labākā filma svešvalodā, taču dīvainā kārtā tā vēl nav izdota DVD formātā, līdz ar to man sanāca šo filmu skatīties visai bēdīgā VHS ierakstā.
2012-04-22 08:25:45
film, 1977

Foreign Affairs

6.5
Šis varētu būt teju vienīgais Toma Veitsa studijas ieraksts, kuru nekad neviens un nekādos apstākļos nemēdz dēvēt par viņa kā mūziķa spožāko veikumu. Un ne bez iemesla - lai arī tas nav gluži slikts un neklausāms, bet vienlaikus melodiski tas ir visai pelēcīgs un vairākas tā kompozīcijas manā prātā atsauc nedaudz nodzērušos Frenku Sinatru, kas droši vien nav kompliments. Sāksim kaut vai ar to, ka šajā ierakstā Veitss dzied duetu ar Betu Midleri - un tā noteikti nav Frenka karjeras spožākā stunda, jo tajā vietā, lai pakļautu Betu sev, viņš pats pārvēršas par banālu holivudisku personāžu dziesmā "I Never Talk to Strangers" (tekstuāli tā varbūt ir interesanta, bet muzikāli - absolūts balagāns). Šis nav tas gadījums kā, piem., Niks Keivs+Kailija Minoga "Where the wild roses grow" vai Šeins Makgovans + Kirstija Makkola iekš "Fairytale of New York". Drīzāk tas ir kaut kas no Sinatras "Duets" albuma krājumiem.
2011-11-24 14:42:41
music, 1977

A Scanner Darkly

7.0
Šīs Filipa Dika grāmatas ekranizāciju noskatījos pirms vairākiem gadiem, bet nule saņēmos to iepazīt arī tekstuālā formā. Kā izrādās, šis narkotiku apsēstais stāsts ir lielā mērā autobiogrāfisks, jo Filips Diks dažu gadu garumā savā mājā uzturēja narkomānu komūnu, par kuras sastāvdaļu viņš pats arī kļuva, līdz ar to autora informācija par narkomānu dzīves paradumiem un atkarības izpausmēm ir visai personīga. Grāmatas galvenais varonis ir Bobs Ārčers - ikdienišķs narkomāns, kurš dzīvo kopā ar diviem saviem čomiem un kurš vienlaikus ir narkotiku apkarošanas policijas aģents ar uzdevumu tikt pie augstākiem narkotiku tirdzniecības ķēdes posmiem. Teorijā viņam kā aģentam vajadzētu mācēt izvairīties no narkotiku lietošanas un tikai to imitēt, bet realitātē Freds-Bobs ir kļuvis atkarīgs no sava laika populārākās narkotikas - "Substance D", kā rezultātā viņam sāk niķoties smadzenes, to puslodēm konkurējot vienai ar otru un pamazām viņš zaudē apziņu, ka ir vienlaikus Freds un Bobs un sāk savas personības uztvert kā vienu no otras neatkarīgas (zināmā mērā redzama līdzība ar Filu un Horselover Fat no "VALIS"). Jo dziļāk galvenais varonis grimst narkotikās, jo skaidraks ir tas, ka viņš kā aģents nekam vairs neder un beigu beigās viņš tiek no darba savākts un aizsūtīts uz rehabilitācijas klīniku, kura, kā tas grāmatas beigās izrādās, nodarbojas ar "Substance D" audzēšanu. Proti, te ir līdzība arī ar mūsdienu datoru antivīrusu kompānija, kuras, pēc daudzu domām, vienlaikus nodarbojas arī ar pašu vīrusu izstrādāšanu, vai ar farmācijas kompānijām, kurām (iespējams - tas jau ir sazvērestību teoriju līmenī un es neesmu gatavs par šo liecināt tiesas priekšā) ir kāda saistība ar jaunu slimību veidu rašanos.
2011-10-11 07:31:21
book, 1977

Лев ушел из дома

7.0
Tā kā neko no mūsdienu Azerbaidžānas kino man atrast neizdevās, pagaidām kā šīs valsts kino paraugs lai manā lapā skaitās padomju laikā uzņemtā "Lauva aizgājis no mājām". Protams, kā jau tas daudzām tā laika filmām raksturīgs, tā ir krievu un nevis azerbaidžāņu valodā, bet pluss ir tajā, ka krievu valodu es vismaz zinu. Mīnuss gan ir tajā, ka tā ir bērnu filma, un tā strikti runājot, es nepavisam neesmu bērns (vismaz gadu ziņā ne). Bet ja es varu skatīties tādas filmas kā "Tron: Legacy", tad ar ko sliktāka būtu padomju filma par zēnu, kas sadraudzējas ar zoodārza lauvu, izveido šim lauvam zvēru pilsētiņu un grib kopā ar viņu doties uz Āfriku? Neko vairāk par sižetu droši vien nevajag stāstīt, jo īsti sižeta šai filmai nav, un ir visai grūti saprast, kas tur ir bijis iecerēts kā reāli notiekošs, un kas kā fantāzija. Bet doma ir tāda, ka lauvu atveido cilvēks lauvas tērpā, un tāpat ir ar citiem zvēriem, kas gan ir samiksēts kopā ar ainām, kur redzami īsti dzīvnieki. Anyway - kas gan šādās filmās domā par sižetu, un kurš gan satraucas par to, ka Rustama (tā sauc galveno varoni) skolas draugs Ļova (tāds, kurš nav īsts lauva) ir pieaudzis vīrietis? Pa brīžiem šī filma pat pamanījās būt tīri smieklīga, un Elhans Džafarovs mazā puikas lomā bija ļoti pat ok. Atkal jau - šī filma, protams, nav paredzēta kritiski noskaņotiem vīriešiem vecumā nedaudz zem trīsdesmit (cik biedējoši - rakstīt par sevi šādus skaitļus), bet es varu iedomāties, ka mūsdienu bērniem tā varētu tīri labi iet pie sirds. Protams, te nav nekādas krutās datorgrafikas, un pat 3-4 gadu vecs skatītājs varēs noteikt, ka viņam rāda cilvēku lauvas tērpā un nevis lauvu, bet ne jau poligonos ir laime, un tīri no sirsnīguma viedokļa filmai nav ne vainas, un pat tās vairāki muzikālie gabali bija visai labi.
2011-02-04 07:22:05
film, 1977

The Clash

7.5
"The Clash" debijas ieraksts ir tas pankroka albums, kuru inteliģentam cilvēkam vajadzētu uzskatīt par šī mūzikas stila visu laiku spožāko ierakstu. Un loģiski - kurš ansamblis gan, ja ne Clash, būtu saucams par pankroka izcilāko grupu? Ne jau blēža Malkolma Maklārena reklāmas produkts "Sex Pistols"? Ne jau politiski imbicīlie The Ramones? Ne jau politiski pārāk aktīvie Dead Kennedys? Un kurš gan būs The Clash kā panku labākais albums, ja ne debijas ieraksts? Vēlāk viņi pārāk aizrāvās ar new wave un regeju, bet savā pirmajā albumā viņi patiešām ir īsti un autentiski panki, kas neaizraujas ar eksperimentiem, bet spēlē godīgu un jautru pankroku.
2010-11-24 09:08:34
music, 1977

Waitin` for the Night

6.0
Pēc Cherrie Currie un Jackie Fox aiziešanas no The Runaways, arī grupas menedžeris Kims Faulijs bija spiests atzīt, ka diez vai ilgtermiņā grupa varētu ienest milzīgu čupu naudas, kā rezultātā Faulija interese par grupu strauji samazinājās. Ja pirmajos divos albumos Faulijs bija arī galvenais dziesmu autors, tad "Waitin` for the Night" viņš piedalījies tikai 3 dziesmu saceršanā. Tikām par grupas galveno dziesmu autori kļuva Joan Jett, kura bija autore vai līdzautore 8 dziesmām no 10, kamēr pārējās divas dziesmas sacerēja Lita Forda.
2010-11-10 16:56:38
music, 1977

Queens of Noise

6.5
Kā jau tas bija diezgan prognozējams, "The Runaways" otrais albums īsti līdzināties debijas platei nespēja. Nezinu, vai tā bija apzināta Kima Faulija un grupas dalībnieču izvēle, bet šis albums izklausās daudz popsīgāks par savu priekšgājēju. Vismaz līdzību ar Igiju Popu es šeit vairs saklausīt nespēju. Sākas gan albums uz visai enerģiskas nots un ar apgalvojumu, ka The Runaways būtu "Queen of Noise", taču, protams, 1977.gadā noise bija atrodams arī pilnīgi citā veidā - kā nekā pankroks šajā gadā pa īstam izsitās meinstrīmā un es nespētu vienā groziņā ielikt The Runaways ar Sex Pistols vai The Clash.
2010-11-09 16:20:22
music, 1977

The Runaways

8.0
Pēc filmas "The Runaways" noskatīšanās izlēmu, ka vajadzētu noklausīties arī šīs grupas albumus. Grupas vēsture patiesībā ir diezgan tipisks menedžētas un iestudētas grupas stāsts - kāds blēdis vārdā Kims Faulijs uztvēra gaisā virmojošu pieprasījumu pēc sieviešu spēlētas nopietnākas rokmūzikas, un izveidoja piecu pusaudžu meiteņu grupu, kuru imidža viņš balstīja uz t.s. "jailbait" - apstākli, ka meitenēm (vismaz dažām) vēl nebija sešpadsmit, un kas gan var būt resniem lauķiem tīkamāk par nepilngadīgām palaistuvēm? Taču lielā mērā Faulijam paveicās (kā tas atgadījās ne vienam vien 60.-70.gadu mūzikas "producentam") - viņa atlasītās meitenes izrādījās patiešām talantīgas un spējīgas radīt arī tādu mūziku, ko var klausīties 35 gadus vēlāk, zinot to, ka seksīgajām čiksām ir jau pāri par 50 gadiem. Līdzīgi (izņemot seksīgo čiksu daļu) stāsti bija ar "The Monkees", "Sex Pistols" un droši vien vēl daudzām citām grupām.
2010-11-08 15:56:16
music, 1977

Sleepwalker

8.0
Divu gadu laikā, kas šķir šo ierakstu no "Schoolboys in Disgrace", Kinks paspēja nomainīt ierakstu kompāniju (pārejot uz "Arista") un atteikties no ambiciozām rokoperām, kas vienlaikus nozīmēja atvadas no uzmācīgiem brodvejiskiem aranžējumiem, spēlēšanās ar džeza tēmām un atgriešanos izteiktā rokmūzikas lauciņā. Ne velti šis ieraksts sākas ar "Life on the road" - "The Kinks" of old are back and rocking again! Tas, protams, nenozīmē, ka viņi būtu pilnīgi atteikušies no "serious music" taisīšanas, bet tagad The Kinks vismaz atkal izklausās pēc kārtīgas rokgrupas un nevis pēc... musichall ākstiem. Iespējams, Reju Deivisu tomēr spēja ietekmēt aktuālās tendences mūzikā un pankroka uzvaras gājiena ietvarā viņš nevēlējās būt viens no tiem, pret ko tiek vērsta kritika kā pret vecu perdeli. Paklausies kaut vai "Mr. Big Man" un pasaki, kad pēdējo reizi The Kinks ierakstā varēja dzirdēt šādu ģitāras toni? Varbūt kādā no smagākajām "Arthur" dziesmām, bet noteikti ne pēc tam. Un labākais ir tas, ka šie jaunie "The Kinks" ir ļoti labi! Varbūt ne tik revolucionāri un superoriģināli kā savās jaunības dienās, bet arī šādā "pieaugušā" veidolā viņi ir ļoti pārliecinoši. Vai "Brother" neizklausās pēc kādas sen pazudušas Lenona dziesmas no "Imagine" sesijām? Vai "Stormy Sky" nevar lepoties ar dievīgu vokālo melodiju un vai vispār nav tā, ka Rejs Deiviss ir atguvis savu dievīgo balsi, kura pēdējos ierakstos bija paslēpta aiz milzīgā šova?
2010-10-07 08:51:59
music, 1977

Low

6.0
Atzīstot, ka man ne pārāk iet pie plaušām Deivida Bovija "Berlīnes" triloģija, es droši vien parakstu sev spriedumu kā īpaši nekompetents tipāžs. Kā nekā - sadarbojoties ar Braienu Īno, Bovijs uz dažiem gadiem no tipas, kas seko jaunākajām modes tendencēm, pārvērtās par tipu, kas šīs tendences veido, kļūdams par vienu no New Wave aizsācējiem un sev neraksturīgi daudz aizraujoties ar muzikāliem eksperimentiem. Kas tad man te nepatīk? Kaut vai tas vien, ka man ir dziļi vienaldzīga tā mūzikas plāksne, kurā lielāko izcilību sasniedzis Īno - ambients, un šī albuma otrā puse pamatā ir tieši ambients, un Bovija līdzdalība šajā pasākumā ir diezgan minimāla. Protams, iespējams, ka tas ir ļoti labs ambients, bet mani tas ne pārāk interesē. Kas attiecas uz "normālajām" dziesmām, kas atrodamas ieraksta pirmajā pusē - nu, nepatīk man tās sintezatoru peizāžas, kuras tik intensīvi glezno šajā ierakstā Īno, un paša Bovija dziedāšana, kas šeit vairāk atgādina tādu depresīvu Lū Rīdu, nekā jebko citu, mani arī īsti nesaista. Es varētu šo aprakstu izvērst garāku, bet neviena dziesma tā īsti man iesēdusies nav.
2010-09-10 16:42:42
music, 1977

News of the World

5.5
Savulaik man šķita, ka šis "Queen" albums ir kaut cik jēdzīgs tikai tāpēc ka tajā atrodami divi skaļākie šīs grupas hiti - "We will rock you" un "We are the champions". Protams, arī tagad es nenoliedzu, ka abas šīs dziesmas ir vienkārši biedējoši populāras. Stadionu roka ietvaros šīs ir droši vien divas pasaulē populārākās dziesmas. Kamēr bez "Champions" joprojām grūti iedomāties jebkāda sporta pasākuma noslēgumu, "We will rock you" ir neizbēgama sastāvdaļa jebkādā sportiskā notikumā, kur skaļruņos skan uzmundrinoša mūzika. Un joprojām pirmstīņu vecuma bērni Latvijā bieži dzirdami skandējam "Vī vel - Vī vel fak jū!"
2010-08-11 17:13:30
music, 1977

Star Wars Episode IV: A New Hope

6.5
Līdz ar "Zvaigžņu karu" sāgas pirmās daļas noskatīšanos tika nosegts vēl viens robs manā kino izglītībā. Protams, vienlaikus var teikt, ka tagad esmu arīdzan zaudējis kādu daļiņu sava "alternatīvisma" - jo tas gan ir jāatzīst, ka cilvēku, kas nav redzējuši "Star Wars", ir izteikti mazāk nekā tādu, kas ir.
2010-01-27 13:12:27
film, 1977

The Idiot

6.0
Šķiet, ka man ir piemetusies alerģija. Ne tādā ziņā, ka visu ķermeni noklājuši pretīgi izsitumi, kas niez līdz nelabumam, bet gan tādā veidā, ka man ir problēmas klausīties mūziku, kuras tapšanā piedalījies Deivids Bovijs. Konkrētāk - "Berlīnes triloģijas" ēras Deivids Bovijs. Un šis ir tieši šāds ieraksts - Bovijs ņēmis paspārnē savu veco draugu Igiju Popu un kopā viņi ierakstījuši Popa pirmo albumu pēc "The Stooges" pamešanas. Un šajā ierakstā ir tik maz no "The Stooges" un paša Igija, ka man pilnīgi noteikti nav pietiekami. Melodijas un aranžējumi ir tipiski šī perioda Bovija gaumē (tātad - ar Braiena Īno piedevu), Popa dziedāšanas maniere vairāk līdzinās Džimam Morisonam nekā pašam Igijam, bet virkni ideju Bovijs un Pops pārņēmuši arī no "Kratwerk". Kritiķi šo uzskata par teju vai labāko Igija veikumu ārpus "The Stooges", bet man šī ieraksta klausīšanās izvērtās diezgan problemātiska. Šī mūzika šķiet kaut kāda nedzīva un pārāk "bovijīga". Protams, Igijam ir labāka balss (tur nav šaubu), bet īsti radīts Bovija stila elektroniskajam materiālam viņš nav, un kā lai arī es necenstos, nespēju es sevi pārliecināt, ka, piem., "China Girl" Igija izpildījumā ir labāka nekā vēlākā Bovija versija. Man tomēr gribētos šajā ierakstā vairāk dzirdēt ģitāras un mazāk sintezatorus, kas nozīmē, un līdz ar to es nespēju pa īstam novērtēt pat labākās šī albuma dziesmas - kaut vai to pašu "Nightclubbing", kura varbūt ļoti perfekti ataino atstāstīto tēmu, taču nepatīk man šādi aranžējumi, neko tur nevaru padarīt. Šajā ierakstā gan piedalās Bovija ģitārists Karloss Alomars, taču viņš neveido dziesmu atmosfēras, drīzāk viņš sagādā "jaunas skaņas". Patiesībā ir vēl viens apliecinājums, ka šis drīzāk ir Bovija albums ar Igiju kā viesvokālistu nevis otrādi. Proti, kāds ir pavadošās grupas sastāvs? Ģitāra - Karloss Alomars, kopā ar Boviju kopš 1975.gada "Young Americans". Bungas - Deniss Deiviss, tāpat kopš 1975.gada ir Bovija pavadošais mūziķis. Basģitāra - Džordžs Marejs, Bovijam piespēlē kopš 1976.g. "Station to Station". Un Bovijs tur spēlē arī virkni instrumentu, bet producē ierakstu Tonijs Viskonti - Bovija producents. Tā ka šis tiešām ir vairāk Bovija un mazāk Igija ieraksts. Un tā kā man īsti nepatīk šī perioda Bovija daiļrade, būtu dīvaini, ja viņa darbs zem Igija zīmes man šķistu diez ko saistošāks. Drīzāk - otrādi.
2009-05-13 09:22:53
music, 1977

Heroes

7.0
Pajautā jebkuram - vai viņš uzskata "Heroes" par vienu no izcilākajiem Deivida Bovija ierakstiem. Un šis jebkurš tev teiks - jā, tā ir virsotne viņa "Berlīnes triloģijā", vislabākais, ko viņš radījis kopdarbā ar Īno un Fripu. Ieraksta tituldziesma ir izcilākā Bovija balāde, plates otrās puses vairāk vai mazāk ambientie skaņdarbi - līdzvērtīgi spožākajiem Īno veikumiem šajā žanrā, "Beauty and the Beast" - satriecoša kompozīcija, un tā tālāk.
2009-03-20 18:53:22
music, 1977

Songs from the Wood

6.5
Ar "Songs from the wood" Jethro Tull sāka savu ekskursiju pa folkroku, kura ilga kādus pāris gadus. Sevi par lielu folkmūzikas fanu es nesauktu, tālab arī mana attieksme pret šo viņu periodu ir drīzāk negatīva nekā slavinoša, tomēr kā jau to var gaidīt no Andersona, Barres un kompānijas, arī šajā posmā viņi spēja radīt vairākas ļoti labas dziesmas. Kā tas ir raksturīgs šī perioda JT ierakstiem, labākais skaņdarbs albumā atkal ir tā tituldziesma - šoreiz tā ir ievadošā kompozīcija "Songs from the wood", kurā ap dziesmas vidu kārtējo reizi sākas lieliska saspēle starp Andersona flautu un Barres ģitāru. Diemžēl citās dziesmās tik daudz garšīgu sastāvdaļu nav, un tās man vismaz vairāk asociējas ar fona mūziku nekā ar pamatēdienu. Tīri no atmosfēras viedokļa viss ir jauki, emocionāli un sirsnīgi, es varu ar prieku klausīties tādas dziesmas kā "Cup of Wonder", "The Green", "The Whistler" un citas, bet tas nenozīmē, ka šis būtu izcils ieraksts. Un dažas dziesmas ir patiešām ar diezgan griezīgu skanējumu - piemēram, "Pibroch" - tāda ģitāras skaņa kā šajā kompozīcijā ir vienkārši ausīm sāpinoša, un tā nav nedz sevišķi aizraujoša, nedz atmiņā paliekoša - vienkārši sāpīga, nekā vairāk, pēc pirmās minūtes šī dziesma gan kļūst normālāka, bet par tādu ievadu es varu tikai lamāties. Un kāds pie joda tai sāpīgajai elektriskajai ģitārai ir sakars ar folkmūziku? Tās dēļ vien es varētu veselu punktu noņemt no šī ieraksta vērtējuma.
2009-03-12 11:09:28
music, 1977

Animals

9.5
Paldies, manu dārgo internet! Es biju uzrakstījis absolūti nekādas kvalitātes aprakstu par jauno Pink Floyd albumu "Animals" (ja vien mēs dzīvotu 1977.gadā, tas tiešām būtu jauns), bet kaut kas nobruka tam postējoties, es to savlaicīgi nepiefiksēju un tikai vēlāk atklāju, ka no apraksta nav atlicis ne nieka. Un tā kā apraksts bija patiešām neveiksmīgs un izspiests ar lielu piepūli, man ir vēl lielākas skumjas, ka tas šādi gāja zudumā.
2008-10-23 10:46:55
music, 1977

Battle Axe

4.5
Patiesībā atbilstoši maniem "standartiem" (ja tos, protams, par tādiem vispār var nosaukt), par šo Alice Cooper (grupas) bijušo grupas dalībnieku ierakstu, kas tapa pēc tam, kad Alice Cooper pameta grupu un pārsaucās par Alice Cooper, kas piespieda grupu pārsaukties par savu slavenāko albumu, man vajadzētu rakstīt vēlāk. Iespējams, nākamajā rindkopā es paskaidrošu precīzāk pirmā teikuma saputroto jēgu. Bet situācija ir tāda, ka parasti es par ierakstu rakstu tikai pašas darbadienas beigās vai nākamās sākumā, lai būtu varējis to noklausīties vairāk reižu. Izņēmumi iespējami pamatā divās situācijās:
2008-09-15 14:08:32
music, 1977

Bat out of Hell

7.0
Meat Loaf debijas albums tiek uzskatīts par vienu no skaļākajiem karjeras sākumiem visā rokmūzikas pasaulē. Protams, tie laiki, kad uzskatīju, ka Meat Loaf spēlētā (pareizāk - dziedātā) mūzika būtu kaut kas satriecoši spēcīgs un smags, ir aizgājuši tālā pagātnē, bet noliegt, ka viņš "puts on a good show" es nevaru. Šovs ir labs, un Džima Steinmana dziesmas lielākoties arī ir labas.
2008-06-03 10:22:26
music, 1977

Deceptive Bends

7.0
"Deceptive Bends" ir pirmais ieraksts, kuru 10cc veidoja kā duets, nevis kā kvartets, un līdz ar Goldija un Krīma aiziešanu, grupa sāka pamazām atteikties no savas mūzikas ekscentriskākajām pusēm un pievērsās vienkāršākai un mazāk dīvainai popmūzikai, kura gan vienlaikus bija gan skaista un klausāma.
2008-05-23 09:40:59
music, 1977

Firefly

5.0
Labāk man droši vien nedomāt par to, cik daudz vēl "Uriah Heep" albūmu klausīšanās man stāv priekšā - šodienas ieraksts nav pat vēl ne puse no to saraksta, ko dažu mēnešu laikā sakrāju (droši vien prāta aptumsuma bija iestājies).
2008-02-22 17:27:11
music, 1977

Illusions

7.0
Vispār jau es sevi par Ričarda Baha cienītāju droši vien nenosaukšu - lai gan "Kaija vārdā Džonatans Livingstons", protams, skaitās baigā kulta grāmata, bet es par to nekādā baigākajā sajūsmā nebiju (hmm - dīvaini kāpēc par to nav ieraksta manā lapā? vai tad es to būtu lasījis vēl pirms šīs sadaļas sākuma? ai, vienalga). Jebkurā gadījumā "Ilūzijas jeb stāsts par Mesiju, kurš negribēja būt Mesija" ir ļoti līdzīgs romāns "Kaijai", tikai šoreiz kaijas vietā ir cilvēks vārdā Dons Šimoda, kas galvenajam varonim (Ričardam Baham) māca pārvarēt dzīves iluzioro dabu un kļūt par brīnumbdari. Vai pareizāk sakot viņš viņam māca saprast to, ka eksistē miljardiem pasauļu, kurā katrs cilvēks ir galvenais varonis un kurās viss pārējais ir tikai simulācija (vai tamlīdzīgi) - varbūt arī pats galvenais varonis ir tikai simulācija. Vispār idejiski te var saskatīt paralēles ar Peļevina "Čapajevu un Tukšumu", vienīgi Peļevina rakstības maniere man kaut kā patīk labāk nekā tas ir ar Bahu, viņš šķiet kaut kāds tāds pārāk vienkāršs un atgremots. Idejiski it kā viss būtu ok, bet veids, kā viņš to pasniedz, mani mazliet kaitina sava naivisma dēļ (tas gan nenozīmē, ka es nevaru saskatīt skaistumu arī naivisma mākslā, literatūrā utt., bet Baha naivisms kaut kā mani nesaista). Peļevina izteiksmes līdzekļi neapšaubāmi ir daudz spēcīgāki nekā tie ir Baham, turklāt Baha gadījumā mani kaut kā visu laiku neatstāj sajūta, ka viņa grāmatas ir kaut kāda sektantisma literatūra, bet sektanti man nesimpatizē. Kad vakar viens tāds man piesitās klāt un sāka soļot blakus, pavēstot, ka viņš esot uz Latviju atbraucis reliģijas dēļ, es neko labāku nemācēju atbildēt kā to, ka es principa pēc ar reliģiskajiem nesarunājos. Un tā ir patiesība - nepatīk man cilvēki, kas man uzmācas, vai tie būtu mormoņi vai ielu tirgoņi vai vienkārši "zazivalas".
2008-02-13 12:10:27
book, 1977

Whatever happened to Slade

6.5
Interesanti, ka ir cilvēki, kas apgalvo, ka ar "Whatever happened" Slade sniedza savu atbildi pankrokam - parādīja savas spējas radīt smagu un dusmīgu un aktuālu roku, pārstāja būt vienkārši bezsaturīgi glamrock pārstāvji un tā tālāk. Es varbūt neesmu milzīgs Slade mūzikas eksperts, bet manā izpratnē "Whatever happened to Slade" ir ļoti tipisks šīs grupas albūms - vienlaikus skaļš un ne pārāk drosmīgs, ar tādu mazliet uzspēlētu bravūru apveltīts ieraksts, kura muzikālā puse reti kad spēj klausītāju pārsteigt - tāda viegla enerģijas uzņemšanas mūzika, ko neviens neuzdrošinātos saukt par mākslu. Kad atskan pirmie "Be" akordi, uzreiz var saprast, kāds būs šis albūms - vienkāršs, mazliet muļķīgs, neizglītots un vienlaikus pietiekami klausāms. Un visas tālākās dziesmas tikai apstiprina to, ka šis ir gluži parasts Slade albūms - tajā nav vietas kaut kādiem nedzirdētiem oriģināliem paņēmieniem, dziesmu struktūra, tematika, noskaņa - tās visas ir tādas, kā to no šī ieraksta varētu gaidīt, ne vairāk, ne mazāk. Protams, salīdzinoši ar tiem pašiem Uriah Heep, ko klausījos vakar, Slade vismaz ir enerģiskāki un dzīvelīgāki un sevi nemēģina pasniegt kā kaut kādus rokenrola Mesijas, bet tas, ka viņi apzinās paši savu "vērtību", nenozīmē, ka šī vērtība pati par sevi kļūtu augstāka.
2007-12-19 17:02:23
music, 1977

Foreigner

6.7
Interesanti, ka manā diskā ar trakākajiem pankmūzikas ierakstiem vieta ir atradusies arī Foreigner debijas albūmam. Kāpēc tas ir interesanti? Tāpēc ka Foreigner faktiski bija pretspēks pankmūzikai - šī grupa aizsāka to, ko pazīst kā arēnu roku, tādu skaļu, patosainu, diezgan izteikti mačo stila rokmūzikas paveidu, ko nekad nav īpaši žēlojuši kritiķi un kura pārstāvji nekad nav žēlojušies par nepietiekamu mazu meiteņu mīlestības daudzumu.
2007-11-21 17:27:45
music, 1977

Love Gun

3.0
These "Kiss" fellows certainly are some mean and nasty sexual perverts. For the title of their album they use a synonym for "penis". Still you`ve gotta notice that an album by the title of "Penis" may even sound smart and anti-establishment, meanwhile "Love Gun" is just ugly. In the title song they sing about some chick that turns the love gun on (or something like that). On "Christine Sixteen" Paul Stanley comes out:
2007-10-19 16:04:38
music, 1977

The Strange Case of the End of Civilization as We Know It

4.5
Šī ir komēdija, kas vēsta par to, kā vienīgais profesora Moriartija pēcnācējs izlēmis pieteikt karu pasaulei un vienīgais cilvēks, kas viņu var apturēt ir Artūrs Šerloks Holmss (Džons Klīzs). Izklausās stulbi? Diemžēl, tu nebūsi tālu no patiesības.
2007-10-18 13:23:51
film, 1977

Slowhand

7.5
No Erika Kleptona ierakstiem šis diez vai ir tas labākais, bet viens no populārākajiem noteikti, kā nekā te ir divas dziesmas, kuras ikviens mūzikas cienītājs pasaulē vismaz kādreiz ir dzirdējis, bet visticamākais, ka ne tikai kādreiz vien.
music, 1977

Expect no Mercy

7.0
Ja nemaldos, Nazareth vēl mūsdienās kaut kur pastāv un ir pat vismaz vienreiz uzstājušies Latvijā, taču patiesībā man tas ir gluži vienaldzīgi, jo es neticu, ka 2007. gada Nazareth varētu būt kaut uz pusi tik labi kā 1977. gada Nazareth, bet pat tolaik viņi nebūtu bijuši mana mīļākā grupa pasaulē.
music, 1977

Ripping Yarns Season 2

8.0
Otrajā Ripping Yarns sezonā bija tikai 3 sērijas, līdz ar to noskatīšanās process divkārši saīsinājās. (aprakstu, kas ir šis seriāls, skatīt pie pirmās sezonas apraksta, es takšu nesākšu te atkārtoties, es takšu nesākšu te atkārtoties, es takšu nesākšu te atkārtoties).
film, 1977

Ripping Yarns Season 1

8.0
"Ripping Yarns" ir viens no tiem kino vēstures elementiem, kuru loma manā dzīvē varētu būt lielāka, nekā tā ir vairumam cilvēku, un labi ka tā. Kamēr Džons Klīzs pēc Monty Python eksistences beigām savu solo karjeru pamatīgi iecementēja ar "Fawlty Towers" (ko es - atzīšos - joprojām neesmu noskatījies pilnībā, lai arī vairumu sēriju redzējis neesmu), Maikls Peilins pārī ar Teriju Džonsu izveidoja savu seriālu, kas gan neguva "Fawlty Towers" popularitāti, bet kas kino vēstures annāļos ir iegūlis ar ne mazāk skaistiem burtiem.
film, 1977

Innocent Victim

6.0
Kā jau minēju, "Uriah Heep" ir viena no mana tēva mīļākajām grupām, kuras vairāki albūmi atrodami viņa lenšu kolekcijā. Šķiet, ka "Innocent Victim" nav viens no tur atrodamajiem ierakstiem, toties tas ir atrodams šaitan. To gan es nezinu, kāpēc es savā īstajā pirmajā mp3 diskā gribēju dabūt veselus 4 Uriah Heep albūmus (faktiski tur ir tikai 3 iekļauti, no viena ir tikai dažas dziesmas), bet fakts ir tāds, ka tā ir.
music, 1977

The Album

6.0
Šo albūmu George Starostin ir novērtējis uz 13 un nosaucis par "ABBA" labāko ierakstu. Tā kā mans vērtējums par ABBU ir daudz kritiskāks nekā Starostinam, ja es to nosauktu par Abbas labāko albūmu, tas droši vien nenozīmētu vērtējumu 9 manā skalā. Tomēr praksē es neesmu pat tik liels eksperts, lai varētu pateikt, vai šis ir labākais vai sliktākais Abbas albūms, līdz ar to mans vērtējums nebūs neko aptverošs. Kā ikvienā ABBAS ierakstā, šeit ir dažas ļoti pazīstamas dziesmas un vairākas ne īpaši izteiksmīgas kompozīcijas. Grāvēji te ir "Take a chance on me" (labs disko, bet tomēr disko), "The Name of the game" (kura man personīgi absolūti nešķiet ievērojama), "Thank you for the music" (labs piedziedājums, apnicīgi panti) un "Eagle", ko daudzi uzskata par ABBAs augstāko sasniegumu un bez maz vai visu laiku izcilāko dziesmu, nē, es jau nesaku, ka tā būtu slikta dziesma, bet - c`mon, tā nav arī nekas TĀDS. Un sintezatoru skaņas ABBAs mūzikā mani nekad nespēs tā pa īstam savaldzināt. Pārējās - ne hītu - dziesmas lielākoties ir mazāk interesantas nekā hīti, kas paši par sevi nav nepārspējami. "I`m a Marionette" ir neslikta brodvejiska dziesma, bet vispār es patiešām nespēju saprast, kas Abbā ir tik kruts, ka šī grupa būtu galvastiesu pārāka par tādām blicēm kā Boney M vai Ottawan.
music, 1977

Rumours

7.0
Beidzot tas ir noticis - es esmu noklausījies 9. visu laiku pārdotāko mūzikas albūmu un ierakstu, kura dēļ daudzi cilvēki mūsdienās atceras grupu "Fleetwood Mac". Un noticis ir arī tas, ka es šajā ierakstā neko grandiozu saklausījis neesmu. Dziesmas, protams, ir labas, bet kāpēc tas būtu uzskatāms par mega šedevru, es nesaprotu. Apskatām dziesmas pa vienai.
music, 1977

Stroszek

7.0
Vor Stroszek habe ich schon zwei Filme Werner Herzog`s gesehen. Der Eine - "Kaspar Hauser" - hat mir sehr gefallen, den Andere - "Aguirre" - habe ich als langweilig empfunden. Der Dritte - "Stroszek" - liegt dazwischen. Es hat eine wichtige Gemeinsamkeit mit dem "Kaspar Hauser" Film - den Schauspieler in der Titel Rolle. Bruno S. (der den Bruno Stroszek spielt) ist kein gewöhnlicher Schauspieler. Eigentlich er ist überhaupt kein Schauspieler, aber Herzog einen aus ihn gemacht. Wenn das, was ich gelesen habe, stimmt, dann ist der Bruno S. in Wirklichkeit seinen Helden ganz ählich (und nicht besonders stark im Verstand). Seine Schauspielerei ist vielleicht deswegen keiner Anderen ählich - nicht nur der Stroszek, sondern auch der Bruno sind nicht ganz Normal. Der Film fängt mit der Entlassung Stroszeks aus einem Gefängnis. Der Gefängnisdirektor empfehlt Stroszek nie mehr Alkohol trinken, da er immer ins Gefängnis durch Alkohol Taten gekommen ist, und Stroszek gibt ein "Ungarisches Ehrenwort". Vielleicht ist er aber nicht ungarisch, da er gleich aus dem Gefängnis in eine Bar geht und dort Bier bestellt. Dann begegnet er Eva, eine Nutte, die ihre Luden (pimps) ständig prügeln, so zieht Eva zu Stroszek. Sein Geld verdient Bruno mit Musikspielen auf den Straßen. Vispār jau nu Bruno dzīve ir vairāk vai mazāk nožēlojama, laiku pa laikam pie viņa ierodas tie paši suteneri, lai iekaustītu gan Evu, gan Bruno. Vienā brīdī viņiem ir gana un šie izlemj piebiedroties Bruno pensionētam kaimiņam, kas grasās doties pie sava brāļadēla uz Ameriku. Tad nu Eva mazliet pastrādā savā senajā profesijā un savāc naudu ceļam. Šie dodas visi trīs uz Viskonsīnu, kur tas brāļadēls strādā par auto mehāniķi. Lai uzsāktu jaunu dzīvi, šamie paņem kredītu un iegādājas māju bez pamatiem - tādu treilerveida veidojumu, kas principā tomēr ir māja, tikai uzvietota uz kaut kādiem betona bluķiem. Taču ar Evas pārdevējas vietu ceļmalas ieskrietuvē un Bruno ienākumiem mehāniķa darbā nepietiek, lai varētu kredītu arī kārtīgi apmaksāt. Turklāt Bruno ne vārda nesaprot angliski. Vienā brīdī Evai tas viss piegriežas pavisam un šī izlemj doties prom kopā ar kaut kādiem tālbraucējiem, kas viņu, protams, atkal pataisa par prostitūtu. Tikām Stroszekam tiek atņemta māja, jo loģiski par to viņš neko nav maksājis. Seko visai interesanta epizode ar ūtrupi, kur tās vadītājs summas sauc tā kā jodelēšanas vai dziedāšanas stilā, tas ir jāredz, nevis jāapraksta vārdiem, bet Bruno ņem veco kaimiņu un ar to kopā mēģina atsākt savas noziedznieka gaitas. Tiesa jau pēc pirmās laupīšanas, kas ienesusi "veselus" 32 dolārus, vecis tiek arestēts un Bruno bēg projām. Filma beidzas kaut kādā indiāņu izklaides parkā, kur Bruno nošaujas panorāmas ratā, iepriekš iedarbinājis dejojošu vistu (neprasiet man, ko tas nozīmē). Vispār - skumja ir Hercoga Amerika, ne pārāk saistoša, kā jau to varētu gaidīt no filmas par pustraku atpalikušu tipu, kas īsti nesajēdz, kas ar viņu notiek. Kopumā filma, protams, ir laba, vienīgi nezinu, kas izņemot mani tādu gribētu skatīties un kas (ieskaitot mani) būtu gatavs tādu skatīties atkārtoti.
film, 1977

Foreigner

6.5
"Foreigner" debijas albūms ir vistipiskākais piemērs sliktai mūzikai, kas uzkrājusies manā mūzikas kolekcijā. Lai gan viņi skaitās viena no sava laikmeta (70-to beigu, astoņdesmito sākuma) lielākajām arēnu roka grupām, tas patiešām nedara šo grupu sevišķi kvalitatīvu. Tā vietā tas dara šo grupu nevajadzīgi skaļu (brīžiem) un nevajadzīgi salkanu (visbiežāk). Protams, kā jau kārtīgā arena rokā, šajā ierakstā netrūkst enerģijas, bet lieliski var just, kā šādus ierakstus par paraugu savai daiļradei ņēmuši visi pretīgie matu metāla talanti. Protams, slikti sekotāji nedara grupu sliktu, taču nav te nekā tāda, kas attaisnotu vēlākos sekotājus. Piemēram, "Feels Like the First Time" ir tīri labs roķeris, līdz brīdim, kad tas pāriet salkanajā balādes gabalā ar kaitinošiem sintezatoriem. Klasiskākais diska gabals, protams, ir tā otrā kompozīcija - "Cold as Ice" ar savu atkārtojošos sintezatora ritmiņu, pret kuru man patiesībā nav nekādu iebildumu, ja neskaita mazliet "sieraino" visas mūzikas skanējumu. Diemžēl viss pārējais diska saturs vispār nav atstāstāms, proti, tas ir tik ļoti viduvējs, ka grūtāk iedomāties kaut ko viduvējāku. Ja nu ir mūzika, kurai iztiekti trūkst odziņas, tad tas ir arēnu roks, visi šitie "Foreineri", "Journey", "Asia", "Styx" utt., kas skaitās it kā šausmīgi kruti, bet patiesībā nekā viņos nav.
music, 1977

Aire En Movimiento

5.0
This is heavy blues influenced latino rock that has about zero hooks on the entire album, the instrumental part may be not that bad to be honest, yet there`s absolutely nothing in the record that could help me remember that I listened to it in a day. The vocalist does have a rather strong voice, yet his singing makes no sense at all - it has little to do with the actual music, I don`t know the language and his singing style is boring. The blues pattern is followed quite precisely here and blues isn`t the most memorable kind of music, yet Aeroblus is certainly far from the best examples of this genre. After having listened to the record for 3 times I can`t tell any two songs of it apart, for they are all the same. God it`s dull!
music, 1977

Daniel Martin

6.5
I bought "Daniel Martin" when I was in London something like one and a half years ago. My logic was the following - a huge book that`s written by the author of the masterful "The Collector" - how can I deny myself the pleasure of reading it? Yet upon my return I somehow just couldn`t force myself to start reading it - it is very thick after all and I usually prefer smaller books. Yeah, I know that it sucks judging a book by its size but I have been observing a tendency that big books tend to be interesting in less cases than smaller books - because it`s hard to maintain a high level of a tight story for something like 700 pages.
book, 1977

Lace and Whiskey

6.5
Šo ierakstu Furnjē kungs ierakstīja, būdams totālā pālī. To vēlāk viņš pats atzina, ka savus septiņdesmito gadu vidus-beigu albūmus viņš pats īsti neapzinās esam ierakstījis. Un šajā albūmā viņš to arī godīgi pasaka - dziesmā "I never wrote these songs" neko citu viņš arī neapgalvo. Protams, uz šo laiku viņš no šokrokera bija pārvērties par diezgan izteiktu Brodvejas mūziķi un tikai pirmās trīs šī ieraksta dziesmas atgādina, ka viņš savulaik asociējās ar smago roku. "It`s Hot Tonight" droši vien ir labākā no šīm trim dziesmām, bet arī "Lace and Whiskey" un "Road Rats" (it īpaši otrā no tām) nav zemē metamas. Taču tad roks kaut kur pēkšņi pazūd - "Damned if you do" sāk jau tuvoties Eltona Džona repertuāram, "You and Me" ir kārtējā no Kūpera liriskajām balādēm, kas nez kāpēc kļuva par hītu, lai gan tā ne tuvu nav albūma interesantākā kompozīcija. "King of the Silver Screen" izklausās pēc Endrjū Loida Vebbera kompozīcijas, nezinu tikai no kura mūzikla, piedziedājums patiesībā tai gan ir labs. Visdīvainākā dziesma šajā albūmā noteikti ir "Ubangi Stomp", kas ir kaut kāds veltījums Čakam Berijam un Little Richard, vismaz tā tas izklausās, ka tas būtu tapis piecdesmito vidū. Un uz beigām Kūpers atkal iekrīt liriskajā režīmā (tiesa, ne tik banālā vairs kā "You and Me"), "Love at your convenience" pat paša Kūpera klātbūtne nav īsti jūtama, par "I Never wrote these songs" jāsaka, ka melodijas tur varētu būt vairāk, ideja jau laba, tikai šķiet, ka par dziesmu rakstīšanu Kūpers īsti padomāt tolaik tomēr nespēja.
music, 1977

Never Mind The Bollocks

8.5
A true classic, this one. Probably the Pistols weren`t a real band but clearly a bunch of marketed kids whom the mastermind villain Malcolm McLaren used in his evil scheme to portray punk as a return of the worst traditions of teenybop, forming a group of "pretty" or rather "punk" looking kids who didn`t know how to play their instruments, how to sing or how to do the poo-poo. But in fact they did know how to play and they did know how to write pretty catchy songs. Not all of the tracks on this album are brilliant but there`s surely enough of songs that will make you jump around as if your ass was on fire and destroy the passerby, the EMI and the Queen (especially that John Deacon, he`s such a bigmouth who doesn`t know where the duck stops). Highlights: "Holidays in the Sun", "God Save the Queen" (marvelous), "Anarchy in the UK", "Pretty Vacant", "EMI". I can`t say that this album is particulary diverse, but it`s so punk, so "I don`t care" in every way that I can`t say No to it.
music, 1977

Elvis in Concert: Omaha 1977

4.5
Only a madman would desire to watch a thing like this. Everybody (or at least a few elitist people on the web) knows that Elvis` best period in terms of music was the 1950s and after that he had a major decline turning from the worlds leading rock`n`roller into a Frank Sinatra with shaking hips and knees who didn`t have Sinatras voice. And 1977 was also the year when the king died (or was abducted by space aliens). By that time he was not particulary old, a bit fat, and he sung stupid songs. In terms of songs this concert isn`t actually as bad as I suspected - it has both "I want to be your teddy bear" and "Jailhouse Rock" - two from his finest numbers, but the actual performance of these songs isn`t very impressive. And neither is it interesting to see and hear him perform some stupid mellow songs that he can`t sing at all and to those he even can`t shake his overweight body. It`s a really pityful experience watching him, knowing that just a month later Elvis would have been gone. But this isn`t a good way to say farewell. At least after watching a performance like this you`d most likely never think that that guy was named the King.
concert, 1977

Annie Hall

4.0
Woody Allen is a jerk! Now I can state that clearly! This happens to be his best film, according to the IMDB but it`s stupid, boring and everything that goes with it. Ok, I know that Woodie got his own style of comedy that nobody has ever tried to reproduce (ok, probably someone has, I really don`t care), but his style isn`t particulary good. Ok, it`s a bit odd seing a film that sounds like a documentary or an amateur film (I don`t have the right words to describe it), but there`s nothing special about it. Ok, I can probably say that this film depicts life as it is, without making you feel like you watch a movie, but as if you were watching life itself, but in that case - life isn`t very interesting, and so is the case with this film. Alvy (Woody) breaks up with his girlfriend Annie Hall, and re-lives their relationship in a series of flashbacks. Most of which are boring - rarely have I seen something this uninteresting. Ok, the Woody`s character is a bit funny but it`s the same character he has played in his other 30 films - a guy having problems in his sex life because there`s no harmony in bed between him and his woman, who`s a silly nerd, good for nothing, well, whatever, I don`t even wanna talk about. And how can fans and critics adore this utterless piece of junk - is a real mystery to me. The rating of 4.0 is too high for this film, but only for the originality of style it gets it from me. Heck, "A Midssummer Night`s Sex Comedy" was much better than this, and it still didn`t really ring the bell!
film, 1977

Jabberwocky

6.0
Oh my god! You actually can see Terry Gilliam on screen! And he has a perfect role of a man claiming to own a diamond mine which is in fact just a rock mine! But he`s not the main star of this film which he has directed. Michael Palin is. Gilliam`s old friend from the Monty Python days is Dennis Cooper who is a cooper`s apprentice looking for a job in a medieval town which is terrorised by the vicious jabberwocky from Lewis Carrols poem. What else matters is Dennises beloved Griselda who is fat and ugly and doesn`t care for him at all. What this film is - it`s a realistic take on the middle ages, where everyone starting with the king and ending with the beggars is dirty, filthy and stupid. The king himself is called Bruno the Questionable, his castle is a mess, he`s an even bigger mess, he enjoys knight competitions and lets his best men die for no particular reason. Due to a misunderstanding the kings daughter thinks that Dennis is a prince who`s come to rescue her, and after he accidentally kills the dragon, he marries the princess despite his heart belonging to the fat Griselda. This film is not a comedy, that`s one thing I can say about it, although it has its funny moments, and it has its dull moments - for example, there are quite manny pissing scenes in this film. But it is different from almost everything you`ve seen before and after.
film, 1977

Silmarillion

5.5
The creation of the fantasy world and its first age seem to be quite boring to me. Good ol` John.R.R. must have been quite nuts to create such a detailed history of his fantasy world. Man, are those names the characters got, complicated. It didn`t seem to me that there were many great quotes in here, at least I didn`t find anything I would like to remember.
book, 1977

That Obscure Object of Desire

8.5
A film by Luis Bunuel, director of `The Discrete Charme of (..)` features two actors from the already mentioned film. A man who`s on a train from Seville to Madrid explains to a few other people why he spilled a bucketful of water over a pretty young Spaniard. Basically it`s a very strange love story about a man who knows what he desires but doesn`t really know that he desires only the desire (or something like that). An interesting thing about the film is that the leading female role Conchita is played by two women, and the change of those women every time shows also a change in her behaviour. It`s sad and it`s funny, it`s cynical and it`s romantic. It`s everything I want from a film.
film, 1977