First Person Singular
Par to, ka latviešu valodā izdots svaigākais Haruki Murakami stāstu krājums "Vienskaitļa pirmā persona", uzzināju kāda treniņa laikā klausoties ierakstā LR1 raidījumu "Radio mazā lasītava", kuru noteikti varu rekomendēt kā avotu, lai sekotu, kas jauns gan pašmāju oriģinālliteratūrā, gan tulkotās literatūras pasaulē. Piefiksēju, ka tāda grāmata ir, un pieņēmu - gan jau kaut kad tā manās rokās nonāks. Un patiesi - Valmieras vasaras teātra festivāla laikā nakšņojām Rozulas skolā un tur grāmatu apmaiņas plauktā ievēroju šo izdevumu. Daudz nedomāju un pārvedu šo grāmatu mājās.
Ar Murakami grāmatām pēdējā laikā viss ir vienkārši - ja tev ir patikušas vecākas viņa grāmatas, gan jau patiks arī jaunākās. Patiesībā viņš jau allaž ir pieturējies pie savas rakstības receptes, teksta uzbūves, un, lai arī es neteiktu, ka viņa darbi ar gadiem kļūtu paredzamāki no sižeta viedokļa, par jebkuru viņa tekstu, izlasot burtiski pāris rindkopas, tu vari pateikt: "Tipisks Murakami." Un, tā kā jau vairāk kā 20 gadus esmu viņa darbu cienītājs, man par šo nav iemesla sūdzēties. Nav jau tā, ka viņš kristu pašplaģiāta grēkā vai kā detektīvromānu autors atstāstītu vienu un to pašu stāstu ar citiem personāžu vārdiem. Nē, Murakami stāsti mani joprojām spēj pārsteigt ar negaidītiem risinājumiem, ar kādu izteiksmīgu pasaules novērojumu, un kaut kādā mērā, protams, viņš ar gadiem ir kļuvis viedāks.
Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas ļauj viņam šo visu sasniegt, ir mazliet paplašinātās realitātes robežas, kas valda viņa literatūras pasaulē. Turklāt viņš perfekti pārvalda mākslu savu maģisko reālismu dozēt. Tā šajā konkrētajā krājumā ir stāsti, kuri stingri turās reālisma rāmjos, ir tādi, kur robežas ir izplūdušas un ir tādi, kur tu skaidri apzinies - manā realitātē tā nenotiek.
Kā jau tas Murakami grāmatās ir neizbēgami, šajā stāstu krājumā liela loma ir mūzikai. Vai tie būtu bītli stāstā "With the Beatles" vai Roberta Šūmaņa "Karnevālam" stāstā "Karnevāls" vai Antona Bruknera darbiem stāstā "Šinagavas pērtiķa atzīšanās", Murakami par mūziku allaž runā ar mīlestību. Un, protams, stāsts "Čārlijs Pārkers spēle bosanovu" vēsta par Čārliju Pārkeru. Tāpat kā viņš neslēpj savu mīlestību pret beisbolu, viens no stāstiem ir tieši par to, un šī stāsta varoņa vārds ir Haruki Murakami, kurš, kā izrādās, pat ir izdevis dzejoļu krājumu par savu mīļāko beisbola komandu (tiesa, šī stāsta daļa tomēr ir fikcija).
Mans favorīts no šiem stāstiem noteikti ir "Čārlijs Pārkers spēlē bosanovu", kas vēsta par albumu, kuru Putns neierakstīja, jo astoņus gadus jau bija miris, bet kurš kaut kādā veidā tomēr daļēji pastāvēja. Un intersanti, ka šī stāsta iespaidā poļu džezmeņi ierakstījuši albumu "Charlie Parker plays bossa nova (What if)".
Labi, jāizstāsta tomēr arī par pārējiem stāstiem.
"Krēma" varoni pazīstama sieviete uzaicina uz klasiskās mūzikas koncertzāli nekurienē. Neviena cilvēka tur nav un koncertzāle ir slēgta. Varonis satiek vecāku vīrieti, kas viņam stāsta par dzīves creme de la creme.
"Uz akmens spilvena" varonis atceras savu vienas nakts sakaru ar bijušo kolēģi - dzejnieci, kura viņa brīdina, ka seksa laikā skaļi sauks cita vīrieša vārdu.
"With the Beatles" ir stāsts, kas lielā mērā nav par to, kā tā nosaukums. Šo plati varonis vienu reizi redzējis piespiestu pie krūtīm meitenei skolā, kuru viņš ne pirms, ne pēc tam nav saticis. Stāsts īsti nav arī par viņa skolas laiku draudzeni, kurai bītli nepatika, bet tad jau drīzāk par viņas brāli, kuram varonis skaļi lasa priekšā Akutagavas Rinoske pēdējo stāstu, ko tas uzrakstījis pirms pašnāvības. Galu sev gan padara meitene, un vairākus gadus vēlāk, nevienam tā īsti līdz galam pārējos nesaprotot.
"Šinagavas mērkaķa atzīšanās" varonis šaubīgas kvalitātes viesu namā satiek runājošu mērkaķi, kuram ne vien patīk laba mūzika un kurš neatsakās iedzert alu, bet viņš, ja iekāro cilvēku sievieti, viņš tai nozog vārdu, un viņa to vairs nespēj pati reizēm atcerēties.
"Karnevāls" stāsta par vīrieša draudzību ar neglītāko sievieti, ko viņš jebkad saticis, draudzībai par pamatu esot viņu mīlestībai pret Šūmaņa "Karnevālu", mēģinot atrast perfekto šī skaņdarba ierakstu.
"Yakult Swallows dzejas krājums" ir jau piesauktais stāsts par beisbolu, tajā iekļauti apšaubāmas kvalitātes dzejoļi par beisbolu, tai skaitā viens, veltīts smukiem pitčeru dibeniem.
"Šinagavas mērkaķis" ir turpinājums vai arī ievads otram stāstam par mērkaķi, tikai no sievietes, kura paliek bez vārda, skatu punkta.
Visbeidzot, "Vienskaitļa pirmā persona" vēsta par cilvēku, kuram reizēm rodas vēlme iejusties mazliet cits cilvēka ādā, uzvelkot uzvalku. Un atgadījumu bārā, kad viņu konfrontē nepazīstama sieviete, pavēstot, ka viņš ir mēsls, un viņš īsti nezina, kāpēc.
Kā jau teikts, krājums man patika un Murakami faniem tas noteikti ir rekomendējams.
Ar Murakami grāmatām pēdējā laikā viss ir vienkārši - ja tev ir patikušas vecākas viņa grāmatas, gan jau patiks arī jaunākās. Patiesībā viņš jau allaž ir pieturējies pie savas rakstības receptes, teksta uzbūves, un, lai arī es neteiktu, ka viņa darbi ar gadiem kļūtu paredzamāki no sižeta viedokļa, par jebkuru viņa tekstu, izlasot burtiski pāris rindkopas, tu vari pateikt: "Tipisks Murakami." Un, tā kā jau vairāk kā 20 gadus esmu viņa darbu cienītājs, man par šo nav iemesla sūdzēties. Nav jau tā, ka viņš kristu pašplaģiāta grēkā vai kā detektīvromānu autors atstāstītu vienu un to pašu stāstu ar citiem personāžu vārdiem. Nē, Murakami stāsti mani joprojām spēj pārsteigt ar negaidītiem risinājumiem, ar kādu izteiksmīgu pasaules novērojumu, un kaut kādā mērā, protams, viņš ar gadiem ir kļuvis viedāks.
Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas ļauj viņam šo visu sasniegt, ir mazliet paplašinātās realitātes robežas, kas valda viņa literatūras pasaulē. Turklāt viņš perfekti pārvalda mākslu savu maģisko reālismu dozēt. Tā šajā konkrētajā krājumā ir stāsti, kuri stingri turās reālisma rāmjos, ir tādi, kur robežas ir izplūdušas un ir tādi, kur tu skaidri apzinies - manā realitātē tā nenotiek.
Kā jau tas Murakami grāmatās ir neizbēgami, šajā stāstu krājumā liela loma ir mūzikai. Vai tie būtu bītli stāstā "With the Beatles" vai Roberta Šūmaņa "Karnevālam" stāstā "Karnevāls" vai Antona Bruknera darbiem stāstā "Šinagavas pērtiķa atzīšanās", Murakami par mūziku allaž runā ar mīlestību. Un, protams, stāsts "Čārlijs Pārkers spēle bosanovu" vēsta par Čārliju Pārkeru. Tāpat kā viņš neslēpj savu mīlestību pret beisbolu, viens no stāstiem ir tieši par to, un šī stāsta varoņa vārds ir Haruki Murakami, kurš, kā izrādās, pat ir izdevis dzejoļu krājumu par savu mīļāko beisbola komandu (tiesa, šī stāsta daļa tomēr ir fikcija).
Mans favorīts no šiem stāstiem noteikti ir "Čārlijs Pārkers spēlē bosanovu", kas vēsta par albumu, kuru Putns neierakstīja, jo astoņus gadus jau bija miris, bet kurš kaut kādā veidā tomēr daļēji pastāvēja. Un intersanti, ka šī stāsta iespaidā poļu džezmeņi ierakstījuši albumu "Charlie Parker plays bossa nova (What if)".
Labi, jāizstāsta tomēr arī par pārējiem stāstiem.
"Krēma" varoni pazīstama sieviete uzaicina uz klasiskās mūzikas koncertzāli nekurienē. Neviena cilvēka tur nav un koncertzāle ir slēgta. Varonis satiek vecāku vīrieti, kas viņam stāsta par dzīves creme de la creme.
"Uz akmens spilvena" varonis atceras savu vienas nakts sakaru ar bijušo kolēģi - dzejnieci, kura viņa brīdina, ka seksa laikā skaļi sauks cita vīrieša vārdu.
"With the Beatles" ir stāsts, kas lielā mērā nav par to, kā tā nosaukums. Šo plati varonis vienu reizi redzējis piespiestu pie krūtīm meitenei skolā, kuru viņš ne pirms, ne pēc tam nav saticis. Stāsts īsti nav arī par viņa skolas laiku draudzeni, kurai bītli nepatika, bet tad jau drīzāk par viņas brāli, kuram varonis skaļi lasa priekšā Akutagavas Rinoske pēdējo stāstu, ko tas uzrakstījis pirms pašnāvības. Galu sev gan padara meitene, un vairākus gadus vēlāk, nevienam tā īsti līdz galam pārējos nesaprotot.
"Šinagavas mērkaķa atzīšanās" varonis šaubīgas kvalitātes viesu namā satiek runājošu mērkaķi, kuram ne vien patīk laba mūzika un kurš neatsakās iedzert alu, bet viņš, ja iekāro cilvēku sievieti, viņš tai nozog vārdu, un viņa to vairs nespēj pati reizēm atcerēties.
"Karnevāls" stāsta par vīrieša draudzību ar neglītāko sievieti, ko viņš jebkad saticis, draudzībai par pamatu esot viņu mīlestībai pret Šūmaņa "Karnevālu", mēģinot atrast perfekto šī skaņdarba ierakstu.
"Yakult Swallows dzejas krājums" ir jau piesauktais stāsts par beisbolu, tajā iekļauti apšaubāmas kvalitātes dzejoļi par beisbolu, tai skaitā viens, veltīts smukiem pitčeru dibeniem.
"Šinagavas mērkaķis" ir turpinājums vai arī ievads otram stāstam par mērkaķi, tikai no sievietes, kura paliek bez vārda, skatu punkta.
Visbeidzot, "Vienskaitļa pirmā persona" vēsta par cilvēku, kuram reizēm rodas vēlme iejusties mazliet cits cilvēka ādā, uzvelkot uzvalku. Un atgadījumu bārā, kad viņu konfrontē nepazīstama sieviete, pavēstot, ka viņš ir mēsls, un viņš īsti nezina, kāpēc.
Kā jau teikts, krājums man patika un Murakami faniem tas noteikti ir rekomendējams.
2023-08-13
comments powered by Disqus