Killing Commendatore
Jau vismaz divdesmit gadus esmu cītīgs Haruki Murakami grāmatu lasītājs. Ne visas no tām mani ir aizgrābušas līdz sirds dziļumiem, bet teju katrā ir kaut kas tāds, kā dēļ to ir vērts lasīt. "Nogalēt Komandoru" šajā ziņā nav izņēmums, lai arī grāmatai ir acīmredzami trūkumi.
Šis ir viens no apjomā lielākajiem Murakami darbiem, taču tā ir viena no lietām, ar ko man viņa romānu gadījumā nav nekādu problēmu - Murakami proza vienmēr ir ļoti viegli lasāma un gana aizraujoša, lai vairāk lappušu būtu pluss un nevis trūkums. Papīra formātā tā gan latviešu, gan angļu valodās (gan jau arī japāniski, bet par to man nav īsti nekādas darīšanas) izdota divās grāmatās, taču Kindle versijas gadījumā, protams, tam nav nekādas nozīmes, summārais apjoms - ap tūkstoti lappušu.
"Nogalēt Komandoru" savā ziņā ir ļoti tipisks Murakami romāns, kurā novērojamas teju visas tēmas, kuras viņš savā daiļradē mēdz aizskart: te ir varonis - vientuļnieks, liels uzsvars uz mūziku, ko dažādās situācijās klausās varoņi, ir sava deva visai grafiski aprakstīta seksa, ir pārdabiskais elements (ieskaitot spēli par tēmu - vai tu gadījumā neesi nonācis paralēlajā pasaulē), mazliet mitoloģijas, mazliet satura par tēmu "kāda gan visai šai dzīvei jēga" un tā tālāk, jā, vienā brīdī pat ir pieminēts pazudis kaķis. Tas pats par sevi nav nekas labs un arī nekas slikts, vairāk jautājums - cik labi šīs vecās sastāvdaļas jaunā kombinācijā strādā. Atbilde - kā kurā brīdī.
Grāmatas ievada daļa, kādas pirmās simts lappuses, manās acīs līdzinās teju labākajam, ko Murakami jebkad ir uzrakstījis. Viņš uzbur patiesi baisu noskaņu ar vientuļo māju kalnos, mīklaino bedri, no kuras nāk zvana skaņas, kuras rada vai nerada sen miris apskaidrību guvis budistu mūks. Un tad vēl glezna "Nogalēt Komandoru", kuru varonis uziet mājas bēniņos, ar savu daudznozīmīgo interpretāciju un no pazemes ārā izlīdušo Garģīmi. Neaizmirsīsim arī cilvēku bez sejas, kura portretu varonim jāglezno. Šis ievads ir tik pārliecinošs un tik baiss, ka man pat vakara stundās bija neomulīgi turpināt šo grāmatu lasīt, jo gluži vienkārši bija bail, ka pēc nākamās nodaļas izlasīšanas es vairs neaizmigšu.
Diemžēl tik ļoti cerīgā sākuma līmeni atlikušās 900 lappuses īsti nespēj noturēt, lai arī lasīt joprojām ir interesanti. Mīklainais Menšiki kungs, manuprāt, īsti neattaisno uz sevi liktās cerības. Atrisinājums par gleznu ir tāds "meh" kvalitātes, līdz galam neatbildot uz uzdotajiem jautājumiem. Un vispār kopumā radās sajūta, ka Murakami līdzīgi kā viņa varonim gāja ar Vīrieša ar balto Subaru portretu nav bijis ļauts grāmatu pabeigt (par spīti tās daudzajām lappusēm). Personīgi man lielākā vilšanās ir pazudušās meitenes stāsta atrisinājums, kurš neatbild uz jautājumu, vai tam, ko šī atrisinājuma sasniegšanai paveica galvenais varonis, vispār bija jebkāda nozīme. Un vēl jo vairāk man nepatīk varoņa un viņa šķirtās (un beigās tomēr līdz galam nešķirtās) stāsta risinājums ar sapnī ieņemto bērnu, kas turklāt vēl notika pirms tika atvērts loks (ko tas lai arī nenozīmētu), varonim atrodot "Nogalēt Komandoru". Protams, būtu aplami teikt, ka ārpus ievada daļas grāmatā nebūtu nekā vērtīga - citādi jau es nevarētu teikt, ka grāmatu bija interesanti lasīt, vēstures epizodes par vecākā mākslinieka piedzīvo Vīnēs pirms Otrā pasaules kara, kā arī Naņdzjinas slaktiņš ir aprakstīti ļoti spilgti (un dod arī savu devu izglītojošā satura), gleznošanas ainas arī ir spilgtas, bet līdz galam tas, kā puzles gabaliņi saliekas kopā, mani nepārliecināja (tā visa ņemšanās ar Idejām un Metaforām vairāk šķita kā autora mēģinājumi kaut kā savilkt kopā galus, kuri īsti kopā nemaz nav saliekami).
Šis ir viens no apjomā lielākajiem Murakami darbiem, taču tā ir viena no lietām, ar ko man viņa romānu gadījumā nav nekādu problēmu - Murakami proza vienmēr ir ļoti viegli lasāma un gana aizraujoša, lai vairāk lappušu būtu pluss un nevis trūkums. Papīra formātā tā gan latviešu, gan angļu valodās (gan jau arī japāniski, bet par to man nav īsti nekādas darīšanas) izdota divās grāmatās, taču Kindle versijas gadījumā, protams, tam nav nekādas nozīmes, summārais apjoms - ap tūkstoti lappušu.
"Nogalēt Komandoru" savā ziņā ir ļoti tipisks Murakami romāns, kurā novērojamas teju visas tēmas, kuras viņš savā daiļradē mēdz aizskart: te ir varonis - vientuļnieks, liels uzsvars uz mūziku, ko dažādās situācijās klausās varoņi, ir sava deva visai grafiski aprakstīta seksa, ir pārdabiskais elements (ieskaitot spēli par tēmu - vai tu gadījumā neesi nonācis paralēlajā pasaulē), mazliet mitoloģijas, mazliet satura par tēmu "kāda gan visai šai dzīvei jēga" un tā tālāk, jā, vienā brīdī pat ir pieminēts pazudis kaķis. Tas pats par sevi nav nekas labs un arī nekas slikts, vairāk jautājums - cik labi šīs vecās sastāvdaļas jaunā kombinācijā strādā. Atbilde - kā kurā brīdī.
Grāmatas ievada daļa, kādas pirmās simts lappuses, manās acīs līdzinās teju labākajam, ko Murakami jebkad ir uzrakstījis. Viņš uzbur patiesi baisu noskaņu ar vientuļo māju kalnos, mīklaino bedri, no kuras nāk zvana skaņas, kuras rada vai nerada sen miris apskaidrību guvis budistu mūks. Un tad vēl glezna "Nogalēt Komandoru", kuru varonis uziet mājas bēniņos, ar savu daudznozīmīgo interpretāciju un no pazemes ārā izlīdušo Garģīmi. Neaizmirsīsim arī cilvēku bez sejas, kura portretu varonim jāglezno. Šis ievads ir tik pārliecinošs un tik baiss, ka man pat vakara stundās bija neomulīgi turpināt šo grāmatu lasīt, jo gluži vienkārši bija bail, ka pēc nākamās nodaļas izlasīšanas es vairs neaizmigšu.
Diemžēl tik ļoti cerīgā sākuma līmeni atlikušās 900 lappuses īsti nespēj noturēt, lai arī lasīt joprojām ir interesanti. Mīklainais Menšiki kungs, manuprāt, īsti neattaisno uz sevi liktās cerības. Atrisinājums par gleznu ir tāds "meh" kvalitātes, līdz galam neatbildot uz uzdotajiem jautājumiem. Un vispār kopumā radās sajūta, ka Murakami līdzīgi kā viņa varonim gāja ar Vīrieša ar balto Subaru portretu nav bijis ļauts grāmatu pabeigt (par spīti tās daudzajām lappusēm). Personīgi man lielākā vilšanās ir pazudušās meitenes stāsta atrisinājums, kurš neatbild uz jautājumu, vai tam, ko šī atrisinājuma sasniegšanai paveica galvenais varonis, vispār bija jebkāda nozīme. Un vēl jo vairāk man nepatīk varoņa un viņa šķirtās (un beigās tomēr līdz galam nešķirtās) stāsta risinājums ar sapnī ieņemto bērnu, kas turklāt vēl notika pirms tika atvērts loks (ko tas lai arī nenozīmētu), varonim atrodot "Nogalēt Komandoru". Protams, būtu aplami teikt, ka ārpus ievada daļas grāmatā nebūtu nekā vērtīga - citādi jau es nevarētu teikt, ka grāmatu bija interesanti lasīt, vēstures epizodes par vecākā mākslinieka piedzīvo Vīnēs pirms Otrā pasaules kara, kā arī Naņdzjinas slaktiņš ir aprakstīti ļoti spilgti (un dod arī savu devu izglītojošā satura), gleznošanas ainas arī ir spilgtas, bet līdz galam tas, kā puzles gabaliņi saliekas kopā, mani nepārliecināja (tā visa ņemšanās ar Idejām un Metaforām vairāk šķita kā autora mēģinājumi kaut kā savilkt kopā galus, kuri īsti kopā nemaz nav saliekami).
2021-11-22
comments powered by Disqus