Men Without Women
Grāmatas ievadā tās autors apgalvo, ka stāstu rakstīšana viņam esot kā atslodze no lielās formas darbiem, un "Vīriešu bez sievietēm" lasīšanas procesā es šim Murakami apgalvojumam varēju piekrist. Tas ir it īpaši tiesa tālab, ka Murakami īsstāstu režīmā necenšas vienmēr savilkt visu beigās kopā vienotā pavedienā, itin brīvi pieiet stāstu nobeigumam un reizēm arī to struktūrai. Stāstu krājuma koncepts gan ir diezgan stingrs un sakarīgs, kā pats autors apgalvo, tas ir kā konceptalbums, bet vienlaikus konceptalbums - tas tomēr ir daudz vienkāršāk nekā simfonija.
Krājumu veido septiņi stāsti, un es ne gluži piekrītu tā anotācijās lasītajam, ka tie visi ir par vīriešiem, kas ir pazaudējuši sievietes - viņām mirstot vai vienkārši šos vīriešus pametot. Situācijas ir dažādas, un nebūt ne šabloniskas, bet lielākoties - ļoti murakamiskas. Īsumā par katru no septiņiem stāstiem:
Viss sākas ar "Drive My Car", kas vēsta par kādu pusmūža aktieri - atraitni, kurš pēc CSN ir palicis bez autovadītāja apliecības, tāpēc viņš ir spiest meklēt šofera pakalpojumus un noalgo nerunīgu un ne sevišķi sieviešķīgu jaunu būtni, kurai pamazām atklāj savu neatrisināto dzīves drāmu - kāpēc viņa nelaiķe sieva viņam bijusi neuzticīga. Lieki teikt, ka atrisinājums neseko (un es arī lielā mērā šaubos, ka uz šādiem jautājumiem parasti ir viena skaidra atbilde, viena konkrēta kļūda, kuru neizdarot viss būtu citādi).
"Yesterday" stāsta par diviem draugiem, kas strādā ēdnīcas tipa iestādē, viens no viņiem jau trešo gadu mēģina iestāties prestižā augstskolā, otrs studē. Tas, kuram neizdodas iestāties, ir čalis ar kvalitatīvām dīvainībām, ieskaitot to, ka viņš ir gadiem ilgi apguvis kādas Japānas provinces dialektu, lai izklausītos, ka viņš ir no turienes, nevis no Tokijas. Un šis kvalitatīvais čalis otram mēģina piespēlēt savu draudzeni, jo viņi ir atsvešinājušies un viņš labāk gribētu, lai gadījumā, ja viņai ievajagas cita vīrieša, tas būtu viņam pazīstams. Nekā prātīga no tā, protams, nesanāk, un tad dīvainais čalis pazūd (klasisks Murakami grāmatu gājiens).
"Neatkarīgs orgāns" ir stāsts par kādu plastisko ķirurgu, vīrieti, kas gadu desmitiem ir dzīvojis vecpuiša-donžuāna dzīvi, nekad nevienai savai draudzenei pārāk nepieķerdamies un parasti uzturot vairākus sakarus reizē, jo viņa standarta loma bijusi "otrais mīļākais" - proti, ne tuvu ne svarīgākais cilvēks sievietes dzīvē. Bet te viņš ņem un iemīlas vienā no savām draudzenēm, un šī mīlestība viņam kļūst liktenīga, novedot vīrieti līdz bada nāvei pēc tam, kad izrādās, ka viņš patiešām arī šai sievietei ir bijis ne vairāk kā otrais mīļākais, kā tikai pamudinājums aiziet pie cita no vīra.
"Šeherezāde" nav gluži stāsts iz Tūkstoš un vienas nakts, taču līdzība, protams, ir liela. Viņš nevar iziet no mājas (nav īsti svarīgi - kā un kāpēc), kamēr viņa pāris reizes nedēļā viņu apciemo, piegādājot svaigus produktus un lasāmvielu, kā arī - seksu un stāstus pēc seksa. Viņa ir trīsdesmit piecus gadus veca mājsaimniece, precēta, bet tas, ko viņa stāsta, ir daļēji no fantastikas apcirkņiem, daļēji - nē. Būtiskākais šajā vēstījumā - iepriekšējā dzīvē viņa bijusi nēģis, bet šajā kādreiz ir ielavījusies svešā mājā - puiša, kurā viņa skolas laikā bija ieķērusies - dzīvesvietā, un tur piedzīvojusi dažus no savas dzīves spilgtākajiem brīžiem.
"Kino" ir biedējošākais un iespaidīgākais krājuma stāsts, kurš gan arī visprecīzāk atbilst tam, kas ir tipiska Murakami proza. Tur ir tik daudz murakamisku elementu, ka mazliet pat rodas sajūta, ka autors ir centies vienā stāstā izveidot klišejisku Murakami daiļrades elementu apkopojumu, vienlaikus tam tomēr esot lieliskam stāstam pašam par sevi. Tātad, kādi atslēgas vārdi te ir: džeza bārs, kaķis, tumšs un mazliet biedējošs seksuāls stāsts, pārdabiskais elements, kas manifestējas ļoti neskaidri, mīklains svešinieks, kas kaut kādā veidā sargā galveno varoni. Stāsts ir patiešām biedējošs, lai gan konkrēti nekas baiss tajā nenotiek, līdz pat pašām beigām, kad tu saproti, kas ir tas, no kā varonis bēg (protams, ka tas ir viņš pats).
"Iemīlējies Samsa" savukārt ir stāsts, kurā Murakami nočiepj personāžu Francim Kafkam - Gregors Samsa ir tas vīrietis, kurš savulaik pamodās, pārvērties par kukaini. Tagad, savukārt, Samsa pamostas pārvērties par cilvēku un īsti nezina, kā viņam kā cilvēkam būt. Apsēstība ar Kafku Murakami, protams, arī iepriekš bijusi raksturīga - ne jau velti par Kafku sauca vienu no viņa romāniem varoni ("Kafka on the beach"), bet šis stāsts ir tiešām tāda izteikta kolāža no Kafkas un Murakami, kura darbība turklāt, cik var saprast, risinās 1968. gada Prāgā. Par cilvēku tapušais Kafka iemīlas (ja tā var teikt) meitenē ar kupri, kas atnākusi salabot slēdzeni mājā, kurā viņš ir pamodies kā cilvēks.
"Vīrieši bez sievietēm", kas noslēdz šo krājumu un apkopo tā saturu, vēsta par telefona zvanu, kas pamodina vīrieti naktī - zvana viņa senu laiku mīļākās vīrs, lai pavēstītu, ka sieviete ir mirusi. Tajos laikos, kad viņiem bija sakars, nebija vēl nekāda vīra, un viņš diez vai bija nozīmīgākais cilvēks viņas dzīvē, un tomēr - tieši viņam šī informācija tiek nodota. Viņš atcerās šo sievieti un viņš atcerās arī to, kādām viņu attiecībām būtu jābūt bijušām, ja viņi iemīlētos viens otrā četrpadsmit gadu vecumā. Realitātē tikām viņi iemīlējās vēlāk, un viņa dievināja lifta mūziku. Bet tagad viņš, tāpat kā viņas vīrs, ir kļuvis tikai par vēl vienu vīrieti bez sievietēm un, iespējams, par otru vientuļāko vīrieti pasaulē.
Kā var nojaust pēc tā, cik salīdzinoši detalizēti es rakstu par šo krājumu, man tas ļoti patika. Murakami gan ir viens no tiem autoriem, kam es "piedodu" arī lielas un apjomīgas grāmatas, taču šādā īsākā formā viņš ir vienkārši izcili spēcīgs. Autors, kurš patiešām varētu rakstīt 1001 nakts pasakas, jo viņa fantāzija šķiet teju neierobežota, autors, kurš lieliski variē ar noskaņām un tēmām, un beigās tomēr nonāk pie vienotas emocionālās nots. Ja katram atsevišķam stāstam nav tādu izteiktu beigu, tad krājumam gan tādas ir, un tas ir kas vairāk nekā "Stg Pepper's Lonely Hearts Club Band (Reprise)" - bet gan varbūt pat vairāk kā summa no sastāvdaļām. Ļoti patika, rekomendēju arī tev!
Krājumu veido septiņi stāsti, un es ne gluži piekrītu tā anotācijās lasītajam, ka tie visi ir par vīriešiem, kas ir pazaudējuši sievietes - viņām mirstot vai vienkārši šos vīriešus pametot. Situācijas ir dažādas, un nebūt ne šabloniskas, bet lielākoties - ļoti murakamiskas. Īsumā par katru no septiņiem stāstiem:
Viss sākas ar "Drive My Car", kas vēsta par kādu pusmūža aktieri - atraitni, kurš pēc CSN ir palicis bez autovadītāja apliecības, tāpēc viņš ir spiest meklēt šofera pakalpojumus un noalgo nerunīgu un ne sevišķi sieviešķīgu jaunu būtni, kurai pamazām atklāj savu neatrisināto dzīves drāmu - kāpēc viņa nelaiķe sieva viņam bijusi neuzticīga. Lieki teikt, ka atrisinājums neseko (un es arī lielā mērā šaubos, ka uz šādiem jautājumiem parasti ir viena skaidra atbilde, viena konkrēta kļūda, kuru neizdarot viss būtu citādi).
"Yesterday" stāsta par diviem draugiem, kas strādā ēdnīcas tipa iestādē, viens no viņiem jau trešo gadu mēģina iestāties prestižā augstskolā, otrs studē. Tas, kuram neizdodas iestāties, ir čalis ar kvalitatīvām dīvainībām, ieskaitot to, ka viņš ir gadiem ilgi apguvis kādas Japānas provinces dialektu, lai izklausītos, ka viņš ir no turienes, nevis no Tokijas. Un šis kvalitatīvais čalis otram mēģina piespēlēt savu draudzeni, jo viņi ir atsvešinājušies un viņš labāk gribētu, lai gadījumā, ja viņai ievajagas cita vīrieša, tas būtu viņam pazīstams. Nekā prātīga no tā, protams, nesanāk, un tad dīvainais čalis pazūd (klasisks Murakami grāmatu gājiens).
"Neatkarīgs orgāns" ir stāsts par kādu plastisko ķirurgu, vīrieti, kas gadu desmitiem ir dzīvojis vecpuiša-donžuāna dzīvi, nekad nevienai savai draudzenei pārāk nepieķerdamies un parasti uzturot vairākus sakarus reizē, jo viņa standarta loma bijusi "otrais mīļākais" - proti, ne tuvu ne svarīgākais cilvēks sievietes dzīvē. Bet te viņš ņem un iemīlas vienā no savām draudzenēm, un šī mīlestība viņam kļūst liktenīga, novedot vīrieti līdz bada nāvei pēc tam, kad izrādās, ka viņš patiešām arī šai sievietei ir bijis ne vairāk kā otrais mīļākais, kā tikai pamudinājums aiziet pie cita no vīra.
"Šeherezāde" nav gluži stāsts iz Tūkstoš un vienas nakts, taču līdzība, protams, ir liela. Viņš nevar iziet no mājas (nav īsti svarīgi - kā un kāpēc), kamēr viņa pāris reizes nedēļā viņu apciemo, piegādājot svaigus produktus un lasāmvielu, kā arī - seksu un stāstus pēc seksa. Viņa ir trīsdesmit piecus gadus veca mājsaimniece, precēta, bet tas, ko viņa stāsta, ir daļēji no fantastikas apcirkņiem, daļēji - nē. Būtiskākais šajā vēstījumā - iepriekšējā dzīvē viņa bijusi nēģis, bet šajā kādreiz ir ielavījusies svešā mājā - puiša, kurā viņa skolas laikā bija ieķērusies - dzīvesvietā, un tur piedzīvojusi dažus no savas dzīves spilgtākajiem brīžiem.
"Kino" ir biedējošākais un iespaidīgākais krājuma stāsts, kurš gan arī visprecīzāk atbilst tam, kas ir tipiska Murakami proza. Tur ir tik daudz murakamisku elementu, ka mazliet pat rodas sajūta, ka autors ir centies vienā stāstā izveidot klišejisku Murakami daiļrades elementu apkopojumu, vienlaikus tam tomēr esot lieliskam stāstam pašam par sevi. Tātad, kādi atslēgas vārdi te ir: džeza bārs, kaķis, tumšs un mazliet biedējošs seksuāls stāsts, pārdabiskais elements, kas manifestējas ļoti neskaidri, mīklains svešinieks, kas kaut kādā veidā sargā galveno varoni. Stāsts ir patiešām biedējošs, lai gan konkrēti nekas baiss tajā nenotiek, līdz pat pašām beigām, kad tu saproti, kas ir tas, no kā varonis bēg (protams, ka tas ir viņš pats).
"Iemīlējies Samsa" savukārt ir stāsts, kurā Murakami nočiepj personāžu Francim Kafkam - Gregors Samsa ir tas vīrietis, kurš savulaik pamodās, pārvērties par kukaini. Tagad, savukārt, Samsa pamostas pārvērties par cilvēku un īsti nezina, kā viņam kā cilvēkam būt. Apsēstība ar Kafku Murakami, protams, arī iepriekš bijusi raksturīga - ne jau velti par Kafku sauca vienu no viņa romāniem varoni ("Kafka on the beach"), bet šis stāsts ir tiešām tāda izteikta kolāža no Kafkas un Murakami, kura darbība turklāt, cik var saprast, risinās 1968. gada Prāgā. Par cilvēku tapušais Kafka iemīlas (ja tā var teikt) meitenē ar kupri, kas atnākusi salabot slēdzeni mājā, kurā viņš ir pamodies kā cilvēks.
"Vīrieši bez sievietēm", kas noslēdz šo krājumu un apkopo tā saturu, vēsta par telefona zvanu, kas pamodina vīrieti naktī - zvana viņa senu laiku mīļākās vīrs, lai pavēstītu, ka sieviete ir mirusi. Tajos laikos, kad viņiem bija sakars, nebija vēl nekāda vīra, un viņš diez vai bija nozīmīgākais cilvēks viņas dzīvē, un tomēr - tieši viņam šī informācija tiek nodota. Viņš atcerās šo sievieti un viņš atcerās arī to, kādām viņu attiecībām būtu jābūt bijušām, ja viņi iemīlētos viens otrā četrpadsmit gadu vecumā. Realitātē tikām viņi iemīlējās vēlāk, un viņa dievināja lifta mūziku. Bet tagad viņš, tāpat kā viņas vīrs, ir kļuvis tikai par vēl vienu vīrieti bez sievietēm un, iespējams, par otru vientuļāko vīrieti pasaulē.
Kā var nojaust pēc tā, cik salīdzinoši detalizēti es rakstu par šo krājumu, man tas ļoti patika. Murakami gan ir viens no tiem autoriem, kam es "piedodu" arī lielas un apjomīgas grāmatas, taču šādā īsākā formā viņš ir vienkārši izcili spēcīgs. Autors, kurš patiešām varētu rakstīt 1001 nakts pasakas, jo viņa fantāzija šķiet teju neierobežota, autors, kurš lieliski variē ar noskaņām un tēmām, un beigās tomēr nonāk pie vienotas emocionālās nots. Ja katram atsevišķam stāstam nav tādu izteiktu beigu, tad krājumam gan tādas ir, un tas ir kas vairāk nekā "Stg Pepper's Lonely Hearts Club Band (Reprise)" - bet gan varbūt pat vairāk kā summa no sastāvdaļām. Ļoti patika, rekomendēju arī tev!
2019-01-11
comments powered by Disqus