Toties, kas attiecas uz grāmatas saturu - tas ir tik tipisks Murakami, cik vien var vēlēties. Tajā pat parādās (lai arī mazliet citā veidolā) varoņi no pieaugušajiem paredzētajām grāmatām: Aituvīrs un Aitu profesors. Un sižets ir dīvains, un mīklains. Dīvainākais tomēr tas, cik ļoti šī grāmata sasaucas ar Murakami uz šo brīdi jaunāko grāmatu "Nogalēt Komandoru". Mīklainā bedre, kurā iekritis svētais Aitzintnieks un kurā iekrīt arī Aituvīrs (viņš gan tehniski iekrīt citā bedrē, bet ne gluži), īpatnējie personāži - tā galīgi nav tipiska grāmata bērniem, tas patiešām ir Murakami "vieglajā valodā". Noslēpumaini, mazliet baisi, es pat teiktu - ar elementiem, kas man saistās ar Deividu Linču. Ievērojot to, cik Estere ir bailīga, nācās pamatīgi piepūlēties lasīt šo grāmatu tā, lai viņai šķistu - šis viss ir ok, nav par ko raizēties. Jā Aituvīram ir uzlikts lāsts, jā viņš satiek varoni ar savērptu galvu, un vēl vienu varoni - ar pretējā virzienā savērptu galvu. Viss ir kārtībā, nav nekā, par ko uztraukties.
Galvenā atziņa tomēr no šīs grāmatas ir - Ziemassvētkos tev nebūs ēst kaut ko ar caurumu vidū (piemēram, virtuļus) - jo pirms 2500 gadiem svētais Aitzintnieks gāja pa tumsu un iekrita dziļā bedrē un gāja bojā, bet, ēzdams ēdienu ar caurumu vidū, tu paud necieņu viņa piemiņai. Virtuļi bez cauruma vidū gan ir pieļaujami.
Grāmata ir īsa - izlasāma aptuveni divos vakaros, ja lasi Esterei.