Ideen. Das Buch le Grand
Būtu pārspīlēti teikt, ka man būtu daudz gadījies saskarties ar Heinriha Heines daiļradi. Nez kādēļ man šķita, ka viņš būtu autors vai nu dzejolim par cimdu (Šillers) vai Meža ķēniņam (Gēte), līdz ar to šķiet, ka pat bērnībā neko no Heines neesmu mācījies. Un arī tagad tuvošanos šim autoram sāku caur viņa prozu. Ja arī pret dzeju varbūt neesmu vairs tik skeptisks kā agrāk, tad gluži uz Tu mēs tāpat vēl neesam.
"Idejas. Le Grand grāmata" ir diezgan dīvains teksts, par kuru būtu pārspīlēti teikt, ka es to būtu ļoti labi uztvēris. Tas gan vispār grāmatām vācu mēlē ir diezgan raksturīgi (vismaz tādām, kas tapušas ievērojami pasen) - ka es saprotu vārdus, saprotu teikumus, bet nesaprotu vēstījumu. Un tāda liriķa kā Heines gadījumā tas ir pat vēl mazāk pārsteidzoši - šis darbs nav stāsts, kurā vilciens brauc no punkta A uz punktu B ar ātrumu N kilometri stundā, bet gan drīzāk pļava, kurā laiku pa laikam dažādās vietās iemirdzas kāds jāņtārpiņš. Iespējams, izteiksmīgākais šajā tekstā ir paruna (nez, paša Heines radīta vai nē?), kas ievada vairākas grāmatas nodaļas: "Viņa bija mīlestības cienīga, un viņš viņu mīlēja; bet viņš nebija mīlestības cienīgs, un viņa viņu nemīlēja." Stāstītājs - kurā ir sava deva Heines biogrāfijas, ar to vien atšķirību, ka stāstītājs ir vācietis un uz ebrejiem raugās no malas, kamēr Heine bija ebrejs un no malas neraudzījās, tekstu adresē kādai Madāmai, vēstot gan savus dzīves uzskatus, gan šo to no personīgās biogrāfijas (piemēram, par skolas gaitām), bet es nudien nevaru atbildēt uz jautājumu - par ko ir šī grāmata. Tas gan vispār ir itin bieži novērots, lasot dzejnieku prozu - ka viņi izsakās tik tēlaini, ka ir ļoti grūti saprast, kur tajā visā ir sausais atlikums. Un šajā gadījumā ar to ir pavisam bēdīgi. Es nudien centos izsekot Heinem, bet nespēju, un lai arī manā rīcībā ir viņa kopotie raksti un arī prozas gabali tur ir vēl citi, pagaidām šaubos, ka tuvākajā laikā mēģināšu viņu lasīt vēl, esmu aizbiedēts.
"Idejas. Le Grand grāmata" ir diezgan dīvains teksts, par kuru būtu pārspīlēti teikt, ka es to būtu ļoti labi uztvēris. Tas gan vispār grāmatām vācu mēlē ir diezgan raksturīgi (vismaz tādām, kas tapušas ievērojami pasen) - ka es saprotu vārdus, saprotu teikumus, bet nesaprotu vēstījumu. Un tāda liriķa kā Heines gadījumā tas ir pat vēl mazāk pārsteidzoši - šis darbs nav stāsts, kurā vilciens brauc no punkta A uz punktu B ar ātrumu N kilometri stundā, bet gan drīzāk pļava, kurā laiku pa laikam dažādās vietās iemirdzas kāds jāņtārpiņš. Iespējams, izteiksmīgākais šajā tekstā ir paruna (nez, paša Heines radīta vai nē?), kas ievada vairākas grāmatas nodaļas: "Viņa bija mīlestības cienīga, un viņš viņu mīlēja; bet viņš nebija mīlestības cienīgs, un viņa viņu nemīlēja." Stāstītājs - kurā ir sava deva Heines biogrāfijas, ar to vien atšķirību, ka stāstītājs ir vācietis un uz ebrejiem raugās no malas, kamēr Heine bija ebrejs un no malas neraudzījās, tekstu adresē kādai Madāmai, vēstot gan savus dzīves uzskatus, gan šo to no personīgās biogrāfijas (piemēram, par skolas gaitām), bet es nudien nevaru atbildēt uz jautājumu - par ko ir šī grāmata. Tas gan vispār ir itin bieži novērots, lasot dzejnieku prozu - ka viņi izsakās tik tēlaini, ka ir ļoti grūti saprast, kur tajā visā ir sausais atlikums. Un šajā gadījumā ar to ir pavisam bēdīgi. Es nudien centos izsekot Heinem, bet nespēju, un lai arī manā rīcībā ir viņa kopotie raksti un arī prozas gabali tur ir vēl citi, pagaidām šaubos, ka tuvākajā laikā mēģināšu viņu lasīt vēl, esmu aizbiedēts.
2019-07-24
comments powered by Disqus