Grāmatā nav neviena vārda, izņemot Noa, kā laiku pa laikam dēvējas galvenā varone, arī fakti un notikumi te ir pasniegti gana aizmiglotā veidā, lai būtu nepieciešamas daudz labākas to zināšanas, nekā ir man, lai varētu droši saprast, kas ir kas un kāpēc. Arī strukturāli grāmata nav skaidra - tās vēstījums nekādā ziņā nav lineārs un ne vienmēr var saprast, vai tas vispār ir vēstījums. Arī tās noskaņa ir mainīga - reizēm tā šķiet līdz pēdējam ciniska, citkārt aiziet teju vai Koelju manierē veidotā pseidodziļdomībā, bet, iespējams, it kā gudrās frāzes ir tikai iesmiešana par šādu viltusgudrību. Kad autore stāsta par pieredzi ar alkoholismu, tur saskatu kaut kādu vērtību, kad viņa stāsta par viltus patiesību tirgotājiem - tas viss ir desmitiem reižu dzirdēts. Proti, reālas atklāsmes mijas ar banalitātēm. Grāmatā aprakstītais brīžiem ir tik privāts, ka par tādām lietām vispār nav pieņemts runāt un tikai Helēnas Oras un anonimitātes maska par to vispār ļauj runāt. Vienlaikus zinu, ka grāmatas autore daudz ko dzīvē uztver kā performanci, līdz a ro to - viss ir gana sarežģīti.
Vai šo grāmatu lasīt ir patīkami? Nē, noteikti nav. Vai tā var būt noderīga lasītājiem, kam ir līdzīgas problēmas, kā tajā aprakstītās? Nezinu - ne man veģetatīvā distonija, ne man skaidrs, vai no šīs grāmatas cilvēkam ar to kļūs vieglāk vai smagāk. Droši varu teikt vienīgi to, ka cilvēkam, kas no šīs grāmatas vēlas smelties kādas tenkas par Elīnas attiecībām ar Džilindžeru vai Valēriju Maliginu, šī ne būs ļoti noderīga grāmata. Vai man pašam patika to lasīt? Nezinu, nav man skaidras atbildes, iespējams, ka visvērtīgākā tā ir pašai autorei, bet nudien nezinu.