Hemingway & Gellhorn
Reizēm mani pārsteidz, kā tas notiek, ka TV vajadzībām uzņemtās filmās piedalās patiešām izcili aktieri. Vai pareizāk - ne tas, ka izcili aktieri piedalās šādās filmās, bet kā tas sanāk, ka tāda filma kā "Hemingvejs un Gelhorna" tiek uzņemta TV vajadzībām un nevis kino. Un laikam tomēr arī par aktieriem jautājums - kā var filmā ar 14 miljonu dolāru budžetu dabūt ne tikai par režisoru "The Unbearable Lightness of Being" režisējušo Filipu Kaufmanu, bet arī galvenajās lomās Nikolu Kidmenu un Klaivu Ovenu. Laikam jau ir tā, ka atkarībā no projekta, arī aktiera takse mēdz variēt, jo ar visu šīs filmas budžetu normāli pietiktu vienas Kidmenas noalgošanai. Bet es te drusku aizrunājos par naudu, kamēr filma ir par mākslu un mīlestību.
Ernests Hemingvejs neapšaubāmi ir 20.gadsimta leģenda - rakstnieks, kura personīgā dzīve bija gandrīz tikpat koša kā viņa daiļrade, viņš bija lielisks sava laikmeta vīrieša etalons - piedzīvojumu meklētājs, mednieka, kara cienītājs, revolūciju atbalstītājs, mačo, pamatīgs plītētājs un visa azartiskā cienītājs. Mūsdienu kastrēti politkorektajā pasaulē tāda stila personāži galīgi vairs nav varoņi (ja nu kas - tīri idejiski viņš pieder tai pašai sugai, kam, piemēram, Dimā "Trīs musketieri"), un es neņemos apgalvot, labi tas ir vai slikti. Toties mūsdienu pasaulē drīzāk varētu par varoni uzskatīt Martu Gelhornu, kura kļuva par Hemingveja trešo sievu - žurnālisti ar spēcīgu personību, kas nesaliecās līdzās Hemingveja ģēnijam, bīdīja pati savu līniju un patstāvīgi sasniedza ļoti daudz.
Filma stāsta par abu varoņu mīlestības rašanos un tās pakāpenisko iziršanu varoņu ne pārāk labās raksturu saderības dēļ. Kidmena, kura pēdējos gados nav lutinājusi skatītājus ar lieliskām lomām, šeit ir izcilā formā, tai skaitā veiksmīgi tiekot galā ar pienākumu atainot Gelhornu arī ievērojami lielākā vecumā par pašas Kidmenas aktuālo. Klaivs Ovens kā Hemingvejs, cik saprotu, ne visus pārliecina - ne tālab, ka nebūtu līdzīgs, jo līdzība oriģinālam netiek prasīta pat Hemingveja līdzinieku konkursos, bet tālab, ka viņam ir pārāk angliska izruna. Par laimi mani tas sevišķi neuztrauc.
Kas attiecas uz filmu - tā patiesībā būtu saucama par "Gellhorn & Hemingway", jo Kidmenas varone ir daudz vairāk filmas centrā, kamēr Hemingvejs ir drīzāk otrā plāna personāžs, kuram gan viņas dzīvē, protams, ir ļoti liela loma, bet notikumus mēs lielākoties redzam tieši ar Gelhornas acīm.
Man jau parasti patīk filmas ar asprātīgiem dialogiem, kolorītiem personāžiem un sarežģītām vēsturiskām situācijām (liela filmas daļa vēsta par Spānijas pilsoņu karu, kura aculiecinieki bija abi galvenie varoņi un skaidrs, ka viņu simpātijas bija republikāņu un nevis frankistu pusē). Atbilstoši manai loģikai šī filma tīri labi būtu bijusi skatāma arī kino, ne obligāti, ka es uz to būtu gājis, bet principā man patika.
Ernests Hemingvejs neapšaubāmi ir 20.gadsimta leģenda - rakstnieks, kura personīgā dzīve bija gandrīz tikpat koša kā viņa daiļrade, viņš bija lielisks sava laikmeta vīrieša etalons - piedzīvojumu meklētājs, mednieka, kara cienītājs, revolūciju atbalstītājs, mačo, pamatīgs plītētājs un visa azartiskā cienītājs. Mūsdienu kastrēti politkorektajā pasaulē tāda stila personāži galīgi vairs nav varoņi (ja nu kas - tīri idejiski viņš pieder tai pašai sugai, kam, piemēram, Dimā "Trīs musketieri"), un es neņemos apgalvot, labi tas ir vai slikti. Toties mūsdienu pasaulē drīzāk varētu par varoni uzskatīt Martu Gelhornu, kura kļuva par Hemingveja trešo sievu - žurnālisti ar spēcīgu personību, kas nesaliecās līdzās Hemingveja ģēnijam, bīdīja pati savu līniju un patstāvīgi sasniedza ļoti daudz.
Filma stāsta par abu varoņu mīlestības rašanos un tās pakāpenisko iziršanu varoņu ne pārāk labās raksturu saderības dēļ. Kidmena, kura pēdējos gados nav lutinājusi skatītājus ar lieliskām lomām, šeit ir izcilā formā, tai skaitā veiksmīgi tiekot galā ar pienākumu atainot Gelhornu arī ievērojami lielākā vecumā par pašas Kidmenas aktuālo. Klaivs Ovens kā Hemingvejs, cik saprotu, ne visus pārliecina - ne tālab, ka nebūtu līdzīgs, jo līdzība oriģinālam netiek prasīta pat Hemingveja līdzinieku konkursos, bet tālab, ka viņam ir pārāk angliska izruna. Par laimi mani tas sevišķi neuztrauc.
Kas attiecas uz filmu - tā patiesībā būtu saucama par "Gellhorn & Hemingway", jo Kidmenas varone ir daudz vairāk filmas centrā, kamēr Hemingvejs ir drīzāk otrā plāna personāžs, kuram gan viņas dzīvē, protams, ir ļoti liela loma, bet notikumus mēs lielākoties redzam tieši ar Gelhornas acīm.
Man jau parasti patīk filmas ar asprātīgiem dialogiem, kolorītiem personāžiem un sarežģītām vēsturiskām situācijām (liela filmas daļa vēsta par Spānijas pilsoņu karu, kura aculiecinieki bija abi galvenie varoņi un skaidrs, ka viņu simpātijas bija republikāņu un nevis frankistu pusē). Atbilstoši manai loģikai šī filma tīri labi būtu bijusi skatāma arī kino, ne obligāti, ka es uz to būtu gājis, bet principā man patika.
2013-04-30
comments powered by Disqus