Viņa

Henrijs Raiders Hegards ir viens no pamatlicējiem piedzīvojumu literatūras žanram, ciktāl tas attiecas uz piedzīvojumiem "zudušā pasaulē", līdz ar to savā ziņā var teikt, ka viņš ir vectēvs cita starpā arī Indianam Džonsam. Slavenākais viņa darbs ir "Ķēniņa Zālamana raktuves", kas vismaz manā bērnībā bija populāra arī latviešu jauniešu vidū, bet angliski runājošajās zemēs vienlīdz slavena ir arī "Viņa". Kā jau pieklājas piedzīvojumu literatūras autoram, Hegarda bibliogrāfija ir ļoti plaša (atbilstoši Wikipedia, viņš uzrakstīja 58 romānus) un diez vai to ir vērts iepazīt pilnā apjomā. Šī konkrētā grāmata tikām ir izdota Penguin Popular Classics sērijas ietvaros, kas apliecina - neatkarīgi no savām mākslinieciskajām kvalitātēm, šī grāmata ir sava veida klasika.

Grāmatas sižets mūsdienu lasītājam diez vai šķitīs izcili oriģināls, un vispār klišeju tajā ir episki daudz, taču grūti teikt, cik ļoti tās visas bija klišejiskas deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad grāmata tika uzrakstīta. Sākas viss ar to, kā vārdā nenosauktam redaktoram svešinieks atnes manuskriptu. Tad, savukārt, ejot līmeni dziļāk klišejās, izrādās, ka manuskripta autoram viss stāsts sākas ar to, ka viņam mirstošs draugs atdod mīklaina satura lādīti. Šajā lādītē, kā izrādās, meklējamas norādes par kādu brīnumainu vietu Rietumāfrikā, kur mājo nemirstīga balta karaliene, kuras zemē arī parastais cilvēks var kļūt nemirstīgs un kur, ne gluži skaidru apsvērumu vadītam, ir jānonāk kādas ļoti senas dzimtas pēcnācējam, un šīs dzimtas pārstāvji 2000 gadu garumā periodiski ir centušies to patiešām paveikt.

Tikko vēstījums nonāk Āfrikā, klišejisma līmenis tiek vēl dažas reizes paaugstināts, turklāt dabiski, ka gadījumā, ja Raiders Hegards šo grāmatu rakstītu mūsdienās, viņam itin viegli piekarinātu rasista, seksista un imperiālista mirkļbirkas. Iespējams, grāmatā izskanošie viedokļī arī 19. gadsimta nogalē nebūtu saucami par izcili progresīviem, taču tā ir viena no lietām, kas mani mākslā nesatrauc - vai tā ir atbilstoša mūsdienās pieņemtajām normām. Cita lieta, ar ko šī grāmata man nešķiet sevišķi pieņemama, ir tāda, ka par spīti savai piederēšanai piedzīvojumu literatūras žanram, "Viņa" ir diezgan smagnējs un monotons darbs, kurā manai gaumei ir daudz par daudz tukšas prātošanas, kas nosit nost jebkādu grāmatas dinamiskumu, Tas, ka autors tumšādainos Āfrikas iedzīvotājus uzskata par mežoņiem, augstu vērtē rases tīrību, dēvē ebrejus par Jēzus slepkavām, bet Muhamedu - par viltus pravieti, mani kaut kā sevišķi neuztrauc, bet tas, ka šīs ne pārāk apgarotās domas viņš izsaka aptuvnei 10 reizes vairāk vārdos, nekā būtu nepieciešams, tas gan mani tracina.

Vispār, ja ņem vērā, ka šis darbs skaitās baisākā sava žanra un laikmeta klasika, jāatzīst - šāda veida piedzīvojumu grāmatas mūsdienu lasītājam varētu būt smags pārbaudījums - ne tev šajā grāmātā kaut kā literālajā aspektā vērtīga, ne tā ir diži izklaidējoša. Iespējams, šo grāmatu pat patiešām interesantāk būtu lasīt kādam cilvēkam, kuru Raiders Hegards vismaz spētu aizvainot, jo mani viņš labākajā gadījumā var noskaņot uz iešanu gulēt. Un es esmu itin pārliecināts, ka autors šo grāmatu nebija iecerējis kā pasaku lasīšanai pirms viedus. Līdz ar to manī arvien vairāk stiprinās pārliecība, ka piedzīvojumu literatūra pirms 20. gadsimta lielākoties nebija kaut kas augstvērtīgs, un ja jau tādas grāmatas kā "Viņa" skaitās labs žanra paraugs, ir pat bail iedomāties, kādā kvalitātē bija mazāk slavināti citi šī žanra paraugi.
2019-05-14
7.0
comments powered by Disqus