Her
Skarbākos vārdus par šo filmu es dzirdēju no kāda man pilnīgi nepazīstama cilvēka LMA karnevālā. Uz kādu brīsniņu sanāca iepauzēt karnevāla aktivitātes un pavadīt laiku auditorijā, kur tika rādīta "Lubene". Netālu sēdēja manāmi jautrā prātā esošs vīrietis, kurš savam blakus sēdētājām visai skaļā balsī skaidroja, ka viņš nesen esot noskatījies "Her" un tā esot sliktākā filma, ko viņam ir gadījies redzēt. Izklausās iespaidīgi, ja ko šādu dzirdi par filmu, kas nominēta vairākām Oskara balvām? Nav tā, ka es īpaši uzticētos man nepazīstamu cilvēku autoritatīviem spriedumiem, bet vismaz atmiņā tas iesēdās. Tālab nācās vien šo filmu noskatīties.
Teodors ir surogātkorespondents - viņš dzīvo netālā nākotnes pasaulē, kur viņa darbs ir rakstīt citu cilvēku vietā dvēseliskas un izjustas vēstules. Pieņemu, ka šādam darbam es arī būtu salīdzinoši labi piemērots - epistolārā forma man itin labi iet pie sirds. Visādā citādā ziņā es gan ne pārmērīgi vēlētos līdzināties Teodoram. Piemēram, es šaubos, ka man būtu vēlme uzsākt romantiskas attiecības ar mana datora un telefona operētājsistēmu, pat tad, ja tā runātu Skārletas Johansones balsī. Teodors gan tā izdara - ar tuviem cilvēkiem viņam ir čābīgi, raksturs viņam nav nekāds jaukais, un tā nu sanāk, ka viņš iemīlas sievietē bez ķermeņa. Labi vēl, ka jūtas ir abpusējas. Mazliet frīkaini jau tas ir, bet tu kā skatītājs visai viegli pieņem, ka Teodora pasaulē tas ir iespējams. Gluži tāpat kā šajā pasaulē ir iespējamas situācijas ar "choke me with the dead cat next to the bed".
Cik skaistas lai arī nebūtu pusvirtuālās attiecības starp Džoakinu Fīniksu un Skārletu, kura dēvējas par Samantu, skaidrs, ka filma diez vai varētu tās pasniegt kā ilgtermiņa laimes ideālu - šāda vēstījuma nodošana skatītājiem varētu nebūt īpaši pozitīva. "Iegrimstiet vēl vairāk savās stulbajās tehnoloģiskajās ierīcēs, citu cilvēku tuvība jums nemaz nav vajadzīga!" - lielisks vēstījums nācijai sanāktu, ne? Līdz ar to filmas pēdējais cēliens ir saprotams un vajadzīgs.
Jautājums tāds - cik ļoti man filma patika? Patika, bet ne gluži tā, ka ļoti. Interesants scenārijs - piekrītu. Saspēle starp abiem galvenajiem varoņiem ar kārtīgu devu jūtu ķīmijas - piekrītu. Izcila filma? Nepiekrītu. Laba, interesanta, bet ne izcila.
Teodors ir surogātkorespondents - viņš dzīvo netālā nākotnes pasaulē, kur viņa darbs ir rakstīt citu cilvēku vietā dvēseliskas un izjustas vēstules. Pieņemu, ka šādam darbam es arī būtu salīdzinoši labi piemērots - epistolārā forma man itin labi iet pie sirds. Visādā citādā ziņā es gan ne pārmērīgi vēlētos līdzināties Teodoram. Piemēram, es šaubos, ka man būtu vēlme uzsākt romantiskas attiecības ar mana datora un telefona operētājsistēmu, pat tad, ja tā runātu Skārletas Johansones balsī. Teodors gan tā izdara - ar tuviem cilvēkiem viņam ir čābīgi, raksturs viņam nav nekāds jaukais, un tā nu sanāk, ka viņš iemīlas sievietē bez ķermeņa. Labi vēl, ka jūtas ir abpusējas. Mazliet frīkaini jau tas ir, bet tu kā skatītājs visai viegli pieņem, ka Teodora pasaulē tas ir iespējams. Gluži tāpat kā šajā pasaulē ir iespējamas situācijas ar "choke me with the dead cat next to the bed".
Cik skaistas lai arī nebūtu pusvirtuālās attiecības starp Džoakinu Fīniksu un Skārletu, kura dēvējas par Samantu, skaidrs, ka filma diez vai varētu tās pasniegt kā ilgtermiņa laimes ideālu - šāda vēstījuma nodošana skatītājiem varētu nebūt īpaši pozitīva. "Iegrimstiet vēl vairāk savās stulbajās tehnoloģiskajās ierīcēs, citu cilvēku tuvība jums nemaz nav vajadzīga!" - lielisks vēstījums nācijai sanāktu, ne? Līdz ar to filmas pēdējais cēliens ir saprotams un vajadzīgs.
Jautājums tāds - cik ļoti man filma patika? Patika, bet ne gluži tā, ka ļoti. Interesants scenārijs - piekrītu. Saspēle starp abiem galvenajiem varoņiem ar kārtīgu devu jūtu ķīmijas - piekrītu. Izcila filma? Nepiekrītu. Laba, interesanta, bet ne izcila.
2014-03-03
comments powered by Disqus