Reiz jau mēģināju to lasīt, bet padevos visai ātri. Protams, vērts piebilst, ka tas reiz bija sen - noteikti pirms vairāk kā desmit gadiem. Droši vien tolaik vēl gāju vidusskolā. Cerams, ka ne pamatskolā.
Cik atceros, toreiz, kad sāku lasīt šo grāmatu, es biju domājis, ka spēle patiešām pastāv. Vai vismaz varētu pastāvēt. Un vīlos - ka tā ir vien tukša spriedelēšana, varbūt pat diršana. Bet ko es tolaik sapratu? Protams, var jautāt - un ko es saprotu tagad? Neko daudz, un ne tikai attiecībā uz stikla pērlītēm, bet vispār.
Ja tomēr pieņem, ka grāmatai ir sižets, tad tā atstāsta Jozefa Knehta dzīvi. Jozefs dzīvo gandrīz utopiskā nākotnē, kur gara pasaules cilvēki par augstāko mākslas (zinātnes? garīguma?) formu uzskata stikla pērlīšu spēli. Kas īsti ir stikla pērlīšu spēle? Kaut kas varbūt nedaudz līdzīgs stīgu teorijai, tikai ar spēles elementiem. Protams, ne jau pērlītēm tur ir nozīme, bet... nav īsti tā, ka es varētu skaidri raksturot to. Katrā ziņā tas ir kaut kas tāds, kas sasaucas ar GEB.
Lasāmviela šī ir sarežģīta - interesanta, bet smaga. Domājams, es uztvēru ne vairāk kā 10% no tā, ko Hese ar šo grāmatu man mēģina pateikt, bet tas jau ir pašsaprotami - es neesmu Spēles adepts, tik vien kā lajs, kurš līdzīgi Jozefa skolas draugam laiku pa laikam mēģina atsvaidzināt savas tikai daļēji eksistējošās zināšanas, un no tā parasti nekā diži prātīga nesanāk.
Patiesībā grāmatas interesantākā daļa ir tās nobeigums - trīs vēsturiskas noveles, kuru autors it kā ir Jozefs Knehts. Jo īpaši mani uzrunāja novele par diviem svētajiem, kuriem abiem īsti nebija atbilžu. Un arī Indijas stāsts bija ļoti skaists un skumjš. Pamācošs, es pat gandrīz teiktu, lai arī it kā nejūtos sevišķi pamācāms. Vispār šī ir grāmata, kura droši vien jāizlasa vairākas reizes, lai ar to pa īstam sadraudzētos. Jautājums tikai - vai es esmu pietiekami disciplinēts? Atbilde droši vien - nē, neesmu.