Demian
"Demians" nav pats zināmākais Hermaņa Heses darbs - kā nekā šī autora darbu vidū ir arī tādi absolūti klasiski 20.gadsimta literatūras paraugi kā "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle" un "Sidhārta". Salīdzinoši ar šo trijotni "Demiāns" ir pavisam vienkārša un saprotama grāmata - tā vēsta par kāda jaunieša vārdā Emīls Sinklērs piedzīvojumiem, galvenokārt skolas gados. Sākotnēji grāmata arī esot tikusi izdota zem Sinklēra vārda, bet kādā brīdī autors tomēr atzinies.
Labi, patiesībā grāmata nav gluži tik vienkārša, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Viss iesākas gaužām reālistiski un parasti - Sinklērs aug ticīgā un kārtīgā ģimenē, viņš uzskata, ka pasaule sastāv no divām daļām - baltās, labās, kurā ir viņa ģimene un mājas, un bīstamās, kurā ir viss pārējais. Tiesa, nav tā, ka tā otrā pasaule viņam nepatiktu - ui, kā tā viņu vilina, bet viņš apzinās, ka īsti laba tā nav. Un tad sākas pamatīga apcelšana skolā, pie kuras viņš pats vien ir vainīgs, kļūstot par šantāžas upuri. Bet tad grāmatā parādās Demiāns - tas, kā vārdā tā arī ir nosaukta, skolas biedrs, kurš ne pilnīgi nejauši ir ticis pie vārda, kurš raisa asociācijas ar dēmonu. Tiesa, visai negaidītā kārtā, Hese dēmonos, kā šķiet, nesaskata neko sliktu, un Demiāns jaunajam Sinklēram pamazām paver ceļu uz sevis izzināšanu.
Kā apgalvo eksperti, rakstot "Demiānu", Hese ir pamatīgi iespaidojies no Junga darbiem. Neesmu Junga pazinējs, bet arī ar savām pieticīgajām zināšanām varu šeit saskatīt gana daudz no psihoanalīzes, sapņu un dziņu skaidrošanas, ar ko divdesmitā gadsimta sākumā aizrāvās Freida un Junga kungi. Grāmatā ir gana daudz reliģisku motīvu, centrālu lomu tur ieņemot stāstam par Kainu un Ābelu, tiesa atzīmējoties ar drusku citādāku kā tradicionālā bībeliskā interpretācija. Vispār laba un ļauna traktējums, kā pamazām apgūst Sinklērs, nav ne tuvu tik vienkāršs, ne velti caur Demiānu viņš pamazām rod ceļu pie pārdieva Abraxas, kurš sevī apvieno Dievu un Sātanu, un atzīst kā labo, tā ļauno pasaulē. Plus vēl nedrīkstu nepieminēt liktenīgo sievieti Evu - iespējams, to pašu, par kuru dzied arī ansamblis Manta - Demiana māti, kuru ar Sinklēru vieno kas vairāk par miesīgu kaisli un kura, līdzīgi kā Demians, nav gluži vienkārša šīs pasaules būtne.
Mazliet pārsteidz grāmatas nobeigums - sākas pasaules karš, un abi jaunie vīrieši dodas tajā mirt par savu dzimteni (tiesa, visticamākais, ne viens, ne otrs nemirst), pēkšņi teju vai grāmatā uzvirmo patriotisms, un viss - tā ir cauri. Tas bija negaidīt. Citādi man grāmata patika, bet beigas mazliet iespaidu izpurgāja.
Labi, patiesībā grāmata nav gluži tik vienkārša, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Viss iesākas gaužām reālistiski un parasti - Sinklērs aug ticīgā un kārtīgā ģimenē, viņš uzskata, ka pasaule sastāv no divām daļām - baltās, labās, kurā ir viņa ģimene un mājas, un bīstamās, kurā ir viss pārējais. Tiesa, nav tā, ka tā otrā pasaule viņam nepatiktu - ui, kā tā viņu vilina, bet viņš apzinās, ka īsti laba tā nav. Un tad sākas pamatīga apcelšana skolā, pie kuras viņš pats vien ir vainīgs, kļūstot par šantāžas upuri. Bet tad grāmatā parādās Demiāns - tas, kā vārdā tā arī ir nosaukta, skolas biedrs, kurš ne pilnīgi nejauši ir ticis pie vārda, kurš raisa asociācijas ar dēmonu. Tiesa, visai negaidītā kārtā, Hese dēmonos, kā šķiet, nesaskata neko sliktu, un Demiāns jaunajam Sinklēram pamazām paver ceļu uz sevis izzināšanu.
Kā apgalvo eksperti, rakstot "Demiānu", Hese ir pamatīgi iespaidojies no Junga darbiem. Neesmu Junga pazinējs, bet arī ar savām pieticīgajām zināšanām varu šeit saskatīt gana daudz no psihoanalīzes, sapņu un dziņu skaidrošanas, ar ko divdesmitā gadsimta sākumā aizrāvās Freida un Junga kungi. Grāmatā ir gana daudz reliģisku motīvu, centrālu lomu tur ieņemot stāstam par Kainu un Ābelu, tiesa atzīmējoties ar drusku citādāku kā tradicionālā bībeliskā interpretācija. Vispār laba un ļauna traktējums, kā pamazām apgūst Sinklērs, nav ne tuvu tik vienkāršs, ne velti caur Demiānu viņš pamazām rod ceļu pie pārdieva Abraxas, kurš sevī apvieno Dievu un Sātanu, un atzīst kā labo, tā ļauno pasaulē. Plus vēl nedrīkstu nepieminēt liktenīgo sievieti Evu - iespējams, to pašu, par kuru dzied arī ansamblis Manta - Demiana māti, kuru ar Sinklēru vieno kas vairāk par miesīgu kaisli un kura, līdzīgi kā Demians, nav gluži vienkārša šīs pasaules būtne.
Mazliet pārsteidz grāmatas nobeigums - sākas pasaules karš, un abi jaunie vīrieši dodas tajā mirt par savu dzimteni (tiesa, visticamākais, ne viens, ne otrs nemirst), pēkšņi teju vai grāmatā uzvirmo patriotisms, un viss - tā ir cauri. Tas bija negaidīt. Citādi man grāmata patika, bet beigas mazliet iespaidu izpurgāja.
2015-09-24
comments powered by Disqus