Grāmatas trīs nodaļās (stāstos?) mēs iepazīstam Knulpu ne vairs pirmajā jaunības svaigumā, tomēr pirmajos divos viņš ir drīzāk jauns, nekā vecs vīrs, bet trešajā viņš jau jūt kaulainās pieskārienu, lai gan patiesībā neko vecs arī tad viņš nav - ko arī viņam mēģina apliecināt ceļā sastapts skolasbiedrs. Kā jau Hesem piedienas, šis nav parasts ceļojuma romāns par to, kā varonis dodas iepazīt plašo pasauli, patiesībā pasaulei tajā vispār gandrīz nav nekādas darīšanas, un nekur tālu Knulps jau lielākoties arī neaizklaiņo. Ievada daļā viņš nonāk pie sava skolas biedra ādu miecētāja un viņa sievas, kurai ātri vien iznesīgais un glīti runāt protošais Knulps iepatīkas, lai arī viņš it nemaz nevēlas pievilt seno dienu draugu, tā vietā viņam ir interese par kādu kaimiņos strādājošu kalponi. Tiesa, arī tas stāsts nav gluži tipiska pavedināšana, ko Knulps vēlas veikt, viņa loma nav īsti būt par vietējas nozīmes kazanovu, bet gan vairāk - ienest cilvēku dzīvē kādu saules stariņu. Otrajā daļā par Knulpu stāsta kāds vīrs, kuram nācies ar viņu ceļot kopā, tur mēs mazliet vairāk iepazīstam Knulpu kā filozofu, bet trešajā uzzinām, kāpēc viņš ir dzīvojis savu mūžu tādu, kāds tas viņam ir sanācis un arī to, ka viņam pašam ir pamatīgas šaubas par to, cik labs šis mūžs ir bijis. Iemesls viņa pamestajai skolai un klaiņošanai izrādās gaužām triviāls - nelaimīga mīlestība, bet vienlaikus sanāk, ka savā ziņā tieši tā viņam arī ir vajadzējis dzīvot, jo nevar pasaule sastāvēt tikai no strādīgajām skudriņām, nepieciešami arī čīgājošie sienāži, lai arī fabula, protams, apgalvo, ka skudrās ir spēks.
Diezgan būtiska tēma šajā grāmatā ir tajā, ka par spīti viņa klaidoņa dzīvesveidam un skaidru mērķu trūkumam, daudzi cilvēki Knulpu apskauž viņa brīvības dēļ, bet viņš viņus - viņu dzīves satura dēļ, un kā vieniem, tā otriem ir taisnība un nav. Skumji tas viss, protams, ir, bet arī skaisti. Lieliska grāmata, pat negaidīti.