Peter Camerzind
Pēteris Kamercinds ir Hermaņa Heses pirmais romāns - tapis laikā, kad domājams, varbūt vienīgi pats Hese sevī saskatīja potenciālu kļūt par vienu no neapstrīdamajiem 20.gadsimta literatūras dižgariem. Cilvēku, kurš ir vairāk nekā tikai skribents, bet gan Dzejnieks - neatkarīgi no tā, vai viņš savus darbus raksta prozā vai pantmērā. Kritikai vienota viedokļa par "Kamercinda" kvalitātēm nebija, lai gan potenciālu autorā vairums vērtētāju saskatīja.
Grāmatas galvenais varonis - stāstītājs - savu dzīvi sāk kādā Šveices kalnu ciematiņā, kur teju visi iedzīvotāji ir viens otram rada un lielākoties arī uzvārds viņiem ir vienāds - Kamercinds. Jau bērna vecumā Pēterim atklājas itin labas garīgās dotības, pateicoties kurām viņš tiek mācīties un sapņo izbēgt likteņa kļūt par vēl vienu kārtējo mūžam nemainīgo ciematiņa Kamercindu. Gluži vienkārši viņam viss neiet, arī tālab, ka kopumā Pēteris ir visnotaļ slinks, lai arī apdāvināts. Diezgan agri zaudējis māti, viņš dodas turpināt mācības skolā, tomēr grāmata vispār mazāk ir par Pētera dzīves ārējiem notikumiem, kuru nav sevišķi daudz, bet vairāk - par viņa iekšējo pasauli, par viņa ceļu uz mīlestību. Vērts piebilst, ka grāmata ir gana tikumīga - faktiski visas dzīves garumā Pēterim nav neviena vienīga mīlas sakara, ne reizes netiekot tālāk par neveiklu atzīšanos mīlestībā. No otras puses - varbūt tomēr ir pamats satraukumam par to, vai šī grāmata ir atbilstoša jaunās paaudzes audzināšanai, jo tuvākās un sirsnīgākās attiecības Pēterim viņa mūža laikā veidojas ar vīriešiem - mūziķi Rihardu, kādu galdnieku un šī galdnieka sievas brāli - invalīdu. Turklāt ar Rihardu vispār visa tā padarīšana šķiet diezgan homoerotiska, kamēr ar invalīdu Pēteris pat kādu laiku dzīvo kopā.
Mīlestība un nāve - tās ir divas centrālās tēmas, kas caurvij grāmatu, jo Pēterim nekad nav lemts sev tuvus cilvēkus paturēt ilgstoši, un katra nāvē beigusies mīlestība zināmā mērā tuvina Pēteri dievam. Domājams, grāmatā ir daudz vairāk saistības ar Asīzes Franciska dzīvi (kuru Pēteris apbrīno visa mūža garumā), nekā man lemts saskatīt, galīgi neesot ekspertam Sv.Franciska jautājumos, tomēr tas netraucēja man šo grāmatu izbaudīt. Skaidrs, ka grāmata ir ļoti skumja - pat nedaudzās jautrās epizodes te ir ar asaru piegaršu, bet skaista. Secinājums - vismaz manā skatījumā Hese jau savos literāra karjeras pirmsākumos bija ģēnijs. Tiesa - ģēnijs ar vēl ne pilnībā realizētu potenciālu.
Grāmatas galvenais varonis - stāstītājs - savu dzīvi sāk kādā Šveices kalnu ciematiņā, kur teju visi iedzīvotāji ir viens otram rada un lielākoties arī uzvārds viņiem ir vienāds - Kamercinds. Jau bērna vecumā Pēterim atklājas itin labas garīgās dotības, pateicoties kurām viņš tiek mācīties un sapņo izbēgt likteņa kļūt par vēl vienu kārtējo mūžam nemainīgo ciematiņa Kamercindu. Gluži vienkārši viņam viss neiet, arī tālab, ka kopumā Pēteris ir visnotaļ slinks, lai arī apdāvināts. Diezgan agri zaudējis māti, viņš dodas turpināt mācības skolā, tomēr grāmata vispār mazāk ir par Pētera dzīves ārējiem notikumiem, kuru nav sevišķi daudz, bet vairāk - par viņa iekšējo pasauli, par viņa ceļu uz mīlestību. Vērts piebilst, ka grāmata ir gana tikumīga - faktiski visas dzīves garumā Pēterim nav neviena vienīga mīlas sakara, ne reizes netiekot tālāk par neveiklu atzīšanos mīlestībā. No otras puses - varbūt tomēr ir pamats satraukumam par to, vai šī grāmata ir atbilstoša jaunās paaudzes audzināšanai, jo tuvākās un sirsnīgākās attiecības Pēterim viņa mūža laikā veidojas ar vīriešiem - mūziķi Rihardu, kādu galdnieku un šī galdnieka sievas brāli - invalīdu. Turklāt ar Rihardu vispār visa tā padarīšana šķiet diezgan homoerotiska, kamēr ar invalīdu Pēteris pat kādu laiku dzīvo kopā.
Mīlestība un nāve - tās ir divas centrālās tēmas, kas caurvij grāmatu, jo Pēterim nekad nav lemts sev tuvus cilvēkus paturēt ilgstoši, un katra nāvē beigusies mīlestība zināmā mērā tuvina Pēteri dievam. Domājams, grāmatā ir daudz vairāk saistības ar Asīzes Franciska dzīvi (kuru Pēteris apbrīno visa mūža garumā), nekā man lemts saskatīt, galīgi neesot ekspertam Sv.Franciska jautājumos, tomēr tas netraucēja man šo grāmatu izbaudīt. Skaidrs, ka grāmata ir ļoti skumja - pat nedaudzās jautrās epizodes te ir ar asaru piegaršu, bet skaista. Secinājums - vismaz manā skatījumā Hese jau savos literāra karjeras pirmsākumos bija ģēnijs. Tiesa - ģēnijs ar vēl ne pilnībā realizētu potenciālu.
2015-10-20
comments powered by Disqus