Frau Sorge
Kā jau tas parasti notiek ar grāmatām vācu valodā, Hermaņa Zudermana "Rūpju kundze" manā lasīšanas sarakstā nonāca atbilstoši viszemākajam literatūras izvēles kritērijam - šī grāmata bija pieejama. Tā varētu būt īstā vieta kādam muļķīgam piedauzīgam jokam, bet man īsti labi nesanāk to noformulēt un tu jau tāpat saprati, ko es gribētu pateikt. Taču vismaz grāmatu ziņā ir tā, ka tāda puslīdz nejauša lasāmvielas izvēle nebūt ne garantēti izrādīsies katastrofāli neveiksmīgam un ar potenciālām sekām seksuāli transmisīvas slimības veidā.
Grāmata vēsta par vīrieti (sākotnēji - zēnu) vārdā Pauls, kuram ir ne pārmērīgi paveicies ar tēti un ir diezgan paveicies ar mammu. Tajā dienā, kad Pauls piedzimst, viņa tēvs savai sievai (Paula mātei) pavēsta, ka viņš ir bankrotējis un labāk puika šajā pasaulē vispār nebūtu ienācis. Turpinājums tēta karjerai nav gluži labāks - ar laiku viņš kļūst par žūpu ar noslieci uz vardarbību, proti, kārtīgu tradicionālām vērtībām atbilstošu vīrieti, kuram vienīgi ne visai labi sokas ar šāda vīrieša pamatfunkciju - uzturēt ģimeni. Tikām reāli kaut cik visu to padarīšanu glābj viņa sieva, tai skaitā - sadraudzējoties ar sievieti, kuras vīrs ir nopircis nupat vēl viņas ģimenei piederējušo māju, šai sievietei kļūstot par Paula krustmāti.
Tālākā grāmatas gaita vēsta par Paula mēģinājumiem kļūt savas mātes cienīgam un tikt ārā no nabadzības. Būtu pārspīlēti teikt, ka viņam labi klātos personīgās dzīves frontē, lai gan visu laiku ir potenciāls, ka kaut kas varētu attīstīties starp viņu un Elizabeti (krustmātes meitu), taču dažādu iemeslu dēļ, no kuriem galvenais ir paša Paula jebkādas uzdrīkstēšanās trūkums privātajos jautājumos, nekas tur īsti nenotiek. Toties ar laiku viņam izdodas rast risinājumu finansiālajām nedienām, kas gan ne par mata tiesu neuzlabo viņa prestižu tēva acīs, jo... viņa tēvs vienkārši nav neko dižs personāžs.
Grāmatas ievadu un nobeigumu veido leģenda par brīnumaino Rūpju kundzi, kura uzņemas gādāt par trūcīgas sievietes dēlu, rūpējoties, lai tas varētu izaugt par labu cilvēku un nekad neciestu badu, taču pretī Rūpju kundzei vajag ne vairāk, ne mazāk kā zēna dvēseli. Un no šī lāsta, ja tā var teikt, Paulam ir jātiek vaļā.
Romāns ir itin viegli lasāms (ja neskaita to, ka vācu gotiskā druka man nedodas super ātri), skaidrs un saprotams, bet, protams, tas ir tipisks 19.gadsimta literatūras produkts - sava tiesa romantisma, sava tiesa Dikensa un nekādu īpaši negaidītu elementu. Nenožēloju, ka to izlasīju, bet necentīšos to kādam izreklamēt kā izcilāko, kas vācu literatūrā radīts.
Grāmata vēsta par vīrieti (sākotnēji - zēnu) vārdā Pauls, kuram ir ne pārmērīgi paveicies ar tēti un ir diezgan paveicies ar mammu. Tajā dienā, kad Pauls piedzimst, viņa tēvs savai sievai (Paula mātei) pavēsta, ka viņš ir bankrotējis un labāk puika šajā pasaulē vispār nebūtu ienācis. Turpinājums tēta karjerai nav gluži labāks - ar laiku viņš kļūst par žūpu ar noslieci uz vardarbību, proti, kārtīgu tradicionālām vērtībām atbilstošu vīrieti, kuram vienīgi ne visai labi sokas ar šāda vīrieša pamatfunkciju - uzturēt ģimeni. Tikām reāli kaut cik visu to padarīšanu glābj viņa sieva, tai skaitā - sadraudzējoties ar sievieti, kuras vīrs ir nopircis nupat vēl viņas ģimenei piederējušo māju, šai sievietei kļūstot par Paula krustmāti.
Tālākā grāmatas gaita vēsta par Paula mēģinājumiem kļūt savas mātes cienīgam un tikt ārā no nabadzības. Būtu pārspīlēti teikt, ka viņam labi klātos personīgās dzīves frontē, lai gan visu laiku ir potenciāls, ka kaut kas varētu attīstīties starp viņu un Elizabeti (krustmātes meitu), taču dažādu iemeslu dēļ, no kuriem galvenais ir paša Paula jebkādas uzdrīkstēšanās trūkums privātajos jautājumos, nekas tur īsti nenotiek. Toties ar laiku viņam izdodas rast risinājumu finansiālajām nedienām, kas gan ne par mata tiesu neuzlabo viņa prestižu tēva acīs, jo... viņa tēvs vienkārši nav neko dižs personāžs.
Grāmatas ievadu un nobeigumu veido leģenda par brīnumaino Rūpju kundzi, kura uzņemas gādāt par trūcīgas sievietes dēlu, rūpējoties, lai tas varētu izaugt par labu cilvēku un nekad neciestu badu, taču pretī Rūpju kundzei vajag ne vairāk, ne mazāk kā zēna dvēseli. Un no šī lāsta, ja tā var teikt, Paulam ir jātiek vaļā.
Romāns ir itin viegli lasāms (ja neskaita to, ka vācu gotiskā druka man nedodas super ātri), skaidrs un saprotams, bet, protams, tas ir tipisks 19.gadsimta literatūras produkts - sava tiesa romantisma, sava tiesa Dikensa un nekādu īpaši negaidītu elementu. Nenožēloju, ka to izlasīju, bet necentīšos to kādam izreklamēt kā izcilāko, kas vācu literatūrā radīts.
2020-03-12
comments powered by Disqus