Gyrosophy
Varu diezgan droši apgalvot, ka Holy Lamb ir visu laiku populārākā latviešu progresīvā roka grupa - jau 25 gadu garumā (tiesa, ar pārtraukumiem, bet tam nav nozīmes) Aigars Červinskis un gadu gaitā itin mainīgs pārējo dalībnieku sastāvs progroka karogu tur augstu, apliecinot, ka arī Latvijā joprojām ir cilvēki, kuriem ir aktuāla inteliģenta mūzika. Diemžēl realitāte gan ir tāda, ka "populākā progroka grupa" nav ļoti spēcīgs apgalvojums - tas ir kaut kas līdzvērtīgi prestižs kā "labākā Latvijas beisbola komanda". Manā rīcībā, protams, nav datu par Holy Lamb albumu pārdošanas rezultātiem un to, cik apmeklēti ir grupas koncerti (nešķiet, ka tādi notiktu sevišķi regulāri), bet sajūtu līmenī šķiet, ka atpazīstamības ziņā šis kolektīvs varētu drusku zaudēt ne tikai "Pupociklu vasarai", bet pat "Zupski Rubin".
Tiesa, nav jau tā, ka progroks vispār pasaulē būtu sevišķi aktuāls - patiesībā man pat grūti iedomāties citu rokmūzikas virzienu, kas savulaik izbaudījis augstu popularitātes līmeni, varētu būt vēlāk grimis tādā aizmirstībā. Kas ir šobrīd pasaulē populārākā progroka grupa? Nez kādēļ gribas teikt - "King Crimson", par spīti tam, ka viņu pēdējais (uz šo brīdi) studijas albums klajā nāca pirms 14 gadiem. Tas tā - ieskatam par "Holy Lamb" lomu latviešu mūzikā. Vispār gan "Holy Lamb" kontekstā noteikti precīzāk būtu atsaukties uz "Yes" nekā uz King Crimson - kā nekā viņiem bija šāda nosaukuma dziesma, vai kaut vai uz "Genesis", kuru "The Lamb Lies Down on Broadway" arī ar jēra tēlu bija itin saistīts. Taču ne par to ir šis stāsts.
"Gyrosophy" ir viens no tiem ierakstiem, kur tev nav nekādu šaubu par to - kam un kāpēc tas ir radīts. Atbilde šajā reizē ir skaidra: sev, tāpēc ka gribējās. Lai arī progroks galīgi nav viens no tiem rokmūzikas paveidiem, kas raisa asociācijas ar atpūtu un labu laika pavadīšanu, klausoties šo ierakstu mani nepamet sajūta, ka paši mūziķi tā tapšanas procesu ir pamatīgi izbaudījuši. Nezinu, vai progrokā vispār ir iespējams pateikt kaut ko jaunu un nebijušu, bet "Holy Lamb" noteikti pēc nekā tāda netiecas - šī albuma kompozīcijas netiecas tevi pārsteigt ar negaidītiem gājieniem, stingri sekojot klasiskiem progroka principiem:
1) teju ikvienai kompozīcijai jābūt no vairākām daļām, ar tempu maiņām un periodisku atgriešanos pie pamattēmas;
2) ierakstam ir jābalansē uz robežas starp grandiozumu un intimitāti;
3) dueļi starp sintezatoru un ģitāru ir jāliek lietā iespējami biežāk;
4) lai saprastu, par ko īsti ir šis ieraksts, ir pamatīgi jāiedziļinās dziesmu tekstos (bet to nav īsti vērts darīt)
Nē, viens negaidīts elements tomēr te ir - Kristiānas Kārkliņas viesvokāls, kas nācis no melnā metāla apcirkšņiem šajā ierakstā mani pārsteidza (un labā nozīmē). Vispār jāatzīst - šo ierakstu ir pārsteidzoši patīkami klausīties, tā skanējums ir profesionāls un pietiekami interesants. Jā - no inovācijas te nav ne miņas, bet tehniskā izpildījuma ziņā un melodiskumā man galīgi nebūtu par ko šim ierakstam piekasīties. Jā, tas ir paredzēts izcili šaurai auditorijai un kopumā man nav pārsteigums, ka "Holy Lamb" ir viena no tām grupām, par kuru eksistenci es atceros retāk kā reizi piecos gados, bet - visu cieņu!
Tiesa, nav jau tā, ka progroks vispār pasaulē būtu sevišķi aktuāls - patiesībā man pat grūti iedomāties citu rokmūzikas virzienu, kas savulaik izbaudījis augstu popularitātes līmeni, varētu būt vēlāk grimis tādā aizmirstībā. Kas ir šobrīd pasaulē populārākā progroka grupa? Nez kādēļ gribas teikt - "King Crimson", par spīti tam, ka viņu pēdējais (uz šo brīdi) studijas albums klajā nāca pirms 14 gadiem. Tas tā - ieskatam par "Holy Lamb" lomu latviešu mūzikā. Vispār gan "Holy Lamb" kontekstā noteikti precīzāk būtu atsaukties uz "Yes" nekā uz King Crimson - kā nekā viņiem bija šāda nosaukuma dziesma, vai kaut vai uz "Genesis", kuru "The Lamb Lies Down on Broadway" arī ar jēra tēlu bija itin saistīts. Taču ne par to ir šis stāsts.
"Gyrosophy" ir viens no tiem ierakstiem, kur tev nav nekādu šaubu par to - kam un kāpēc tas ir radīts. Atbilde šajā reizē ir skaidra: sev, tāpēc ka gribējās. Lai arī progroks galīgi nav viens no tiem rokmūzikas paveidiem, kas raisa asociācijas ar atpūtu un labu laika pavadīšanu, klausoties šo ierakstu mani nepamet sajūta, ka paši mūziķi tā tapšanas procesu ir pamatīgi izbaudījuši. Nezinu, vai progrokā vispār ir iespējams pateikt kaut ko jaunu un nebijušu, bet "Holy Lamb" noteikti pēc nekā tāda netiecas - šī albuma kompozīcijas netiecas tevi pārsteigt ar negaidītiem gājieniem, stingri sekojot klasiskiem progroka principiem:
1) teju ikvienai kompozīcijai jābūt no vairākām daļām, ar tempu maiņām un periodisku atgriešanos pie pamattēmas;
2) ierakstam ir jābalansē uz robežas starp grandiozumu un intimitāti;
3) dueļi starp sintezatoru un ģitāru ir jāliek lietā iespējami biežāk;
4) lai saprastu, par ko īsti ir šis ieraksts, ir pamatīgi jāiedziļinās dziesmu tekstos (bet to nav īsti vērts darīt)
Nē, viens negaidīts elements tomēr te ir - Kristiānas Kārkliņas viesvokāls, kas nācis no melnā metāla apcirkšņiem šajā ierakstā mani pārsteidza (un labā nozīmē). Vispār jāatzīst - šo ierakstu ir pārsteidzoši patīkami klausīties, tā skanējums ir profesionāls un pietiekami interesants. Jā - no inovācijas te nav ne miņas, bet tehniskā izpildījuma ziņā un melodiskumā man galīgi nebūtu par ko šim ierakstam piekasīties. Jā, tas ir paredzēts izcili šaurai auditorijai un kopumā man nav pārsteigums, ka "Holy Lamb" ir viena no tām grupām, par kuru eksistenci es atceros retāk kā reizi piecos gados, bet - visu cieņu!
2017-04-21
comments powered by Disqus