Homo Novus
No visiem kino projektiem, kas bija gaidāmi Simtgades programmas ietvariem, ar vislielāko nepacietību gaidīju tieši Homo Novus. Un te minimāla loma ir tam, cik daudz JRT aktieru piedalās filmā. Galvenais, kālab gribēju to redzēt, ir manas neslēptās simpātijas pret Anšlava Eglīša daiļradi (kas gan gluži nenozīmē, ka esmu nekritisks jūsmotājs, kas apbrīno arī autora neveiksmīgākos darbus). Plus vēl pati Homo Novus tēma - bohēma Rīgā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mani neapšaubāmi aizrāva.
Stāsts ir par jaunu un ambiciozu mākslinieku no provinces, kas ieradies iekarot Rīgu. Juri Upenāju atveido Igors Šegelovskis, kuru pirms burtiski dažām nedēļām skatījām "Dvēseļu utenī", kur viņa tēla pamatiezīme ir "krievs", kamēr šeit viņa būtiskākā iezīme ir "jauns". Jura Upenāja pamata funkcija šajā filmā (un laikam jau arī Eglīša romānā, kuru gan lasīju sasodīti sen) ir spēlēt ar tām kārtīm, ko viņam kāds pasniedz. Un lielākoties viņš tiek pie bagātīga trumpju komplekta, taču pats Upenājs nav nekāds dižais spēlmanis (par to, cik liels viņā ir mākslinieka talants, arī īsti skaidrība nerodas). Viņš ir kā labs tarāna tipa uzbrucējs futbolā - citu radītos momentus lieliski izmanto, bet pats tādus nerada. Līdz ar to Šegelovska funkcija filmā lielākoties ir būt jaunam un izskatīgam un tikai atsevišķās situācijās paspīdēt arī ar kādiem personības iedīgļiem.
Daudz interesantāks tēls par Upenāju ir Kurcums, kuru atveido Kaspars Znotiņš. Līdz ar to patiesībā man pat tieši viņu šķiet pareizi uzskatīt par galveno filmas varoni. Kurcums ir tas, kurš veido Upenāja karjeru un patiesībā viņš vispār diktē spēles noteikumus. Viņš spēlē diezgan sarežģītu šaha kombināciju (ja kas - arī pašā filmā itin bieži parādās šahs), kur galvenais uzdevums ir iekarot karalienes (Kristīnes Krūzes atveidotā Ciemalda) sirdi, taču kā trāpīgi atzīmē kāds no citiem spēles dalībniekiem Kurcuma vājā vieta ir tāda, ka viņa receptes lieliski palīdz citiem, bet viņam pašam no tā nav nekāda labuma. Nav viņš radīts lielām lietām un jo īpaši viņš nav radīts mīlnieka lomai, cik ļoti lai arī viņš necenstos.
Kas attiecas uz filmas un tās stāsta dinamiku, primāri šī ir filma par tēliem, nevis filma ar stāstu. Un tēli ir patiešām lieliski, koši, triepti drosmīgiem vēzieniem kā tā laika gleznas. Pašpārliecinātais dionīss Salutaurs (Andris Keišs), pārpiesardzīgais Bicēns (Vilis Daudziņš), izaicinošā skaistule Ciemalda (Kristīne Krūze), paša mammas apbrīnotais glezniecības amatnieks Posa (Ģirts Krūmiņš), tukšgalvis spēkavīrs (Kaspars Kambala), absurdu ideju pārņemtā konceptmāksliniece (tēla vārdu neatceros, Guna Zariņa), augstprātīgais švīts un sabiedrības lauva Eižens (Kaspars Zvīgulis), un tā tālāk, un tā joprojām.
Vai "Homo Novus" ir filma, kas vairāk par visu cenšas reālistiski atveidot laikmetu? Nē, noteikti tā nav, bet ar to nenodarbojās arī Anšlavs Eglītis. Tā pasaule, kurā dzīvo mākslinieki, nav īsti pielīdzināma tai, kurā dzīvoja "cilvēks parastais". Šajā pasaulē nav ne miņas no Vadoņa kulta, tāpat netiek atklāts tas, ka Ulmaņa laikos modernie mākslas virzieni sevišķu mīlestību no valsts puses neizpelnījās, daudz lielāku uzsvaru liekot uz latviskumu un tautiskumu. Bet ne par to ir šis stāsts, šis stāsts ir krāšņš džezisks skaņdarbs (ja kas - ar Raimonda Paula īpaši filmai komponētu mūziku, kur viņš pats arī itin daudz spēlē), tas ir garšīgs, baudāms un patīkams, un tas, vai tas ir vai nav reālistisks, ir pilnīgi cits jautājums (vispār jau Anšlava Eglīša agrīnie darbi sevišķi pēc reālisma netiecās). Patīkama, izklaidējoša un skaista filma. Psihoanalīzi un viedumu tajā nemeklē, vienkārši izbaudi (ieskaitot daudzās tur redzamās gleznas).
Stāsts ir par jaunu un ambiciozu mākslinieku no provinces, kas ieradies iekarot Rīgu. Juri Upenāju atveido Igors Šegelovskis, kuru pirms burtiski dažām nedēļām skatījām "Dvēseļu utenī", kur viņa tēla pamatiezīme ir "krievs", kamēr šeit viņa būtiskākā iezīme ir "jauns". Jura Upenāja pamata funkcija šajā filmā (un laikam jau arī Eglīša romānā, kuru gan lasīju sasodīti sen) ir spēlēt ar tām kārtīm, ko viņam kāds pasniedz. Un lielākoties viņš tiek pie bagātīga trumpju komplekta, taču pats Upenājs nav nekāds dižais spēlmanis (par to, cik liels viņā ir mākslinieka talants, arī īsti skaidrība nerodas). Viņš ir kā labs tarāna tipa uzbrucējs futbolā - citu radītos momentus lieliski izmanto, bet pats tādus nerada. Līdz ar to Šegelovska funkcija filmā lielākoties ir būt jaunam un izskatīgam un tikai atsevišķās situācijās paspīdēt arī ar kādiem personības iedīgļiem.
Daudz interesantāks tēls par Upenāju ir Kurcums, kuru atveido Kaspars Znotiņš. Līdz ar to patiesībā man pat tieši viņu šķiet pareizi uzskatīt par galveno filmas varoni. Kurcums ir tas, kurš veido Upenāja karjeru un patiesībā viņš vispār diktē spēles noteikumus. Viņš spēlē diezgan sarežģītu šaha kombināciju (ja kas - arī pašā filmā itin bieži parādās šahs), kur galvenais uzdevums ir iekarot karalienes (Kristīnes Krūzes atveidotā Ciemalda) sirdi, taču kā trāpīgi atzīmē kāds no citiem spēles dalībniekiem Kurcuma vājā vieta ir tāda, ka viņa receptes lieliski palīdz citiem, bet viņam pašam no tā nav nekāda labuma. Nav viņš radīts lielām lietām un jo īpaši viņš nav radīts mīlnieka lomai, cik ļoti lai arī viņš necenstos.
Kas attiecas uz filmas un tās stāsta dinamiku, primāri šī ir filma par tēliem, nevis filma ar stāstu. Un tēli ir patiešām lieliski, koši, triepti drosmīgiem vēzieniem kā tā laika gleznas. Pašpārliecinātais dionīss Salutaurs (Andris Keišs), pārpiesardzīgais Bicēns (Vilis Daudziņš), izaicinošā skaistule Ciemalda (Kristīne Krūze), paša mammas apbrīnotais glezniecības amatnieks Posa (Ģirts Krūmiņš), tukšgalvis spēkavīrs (Kaspars Kambala), absurdu ideju pārņemtā konceptmāksliniece (tēla vārdu neatceros, Guna Zariņa), augstprātīgais švīts un sabiedrības lauva Eižens (Kaspars Zvīgulis), un tā tālāk, un tā joprojām.
Vai "Homo Novus" ir filma, kas vairāk par visu cenšas reālistiski atveidot laikmetu? Nē, noteikti tā nav, bet ar to nenodarbojās arī Anšlavs Eglītis. Tā pasaule, kurā dzīvo mākslinieki, nav īsti pielīdzināma tai, kurā dzīvoja "cilvēks parastais". Šajā pasaulē nav ne miņas no Vadoņa kulta, tāpat netiek atklāts tas, ka Ulmaņa laikos modernie mākslas virzieni sevišķu mīlestību no valsts puses neizpelnījās, daudz lielāku uzsvaru liekot uz latviskumu un tautiskumu. Bet ne par to ir šis stāsts, šis stāsts ir krāšņš džezisks skaņdarbs (ja kas - ar Raimonda Paula īpaši filmai komponētu mūziku, kur viņš pats arī itin daudz spēlē), tas ir garšīgs, baudāms un patīkams, un tas, vai tas ir vai nav reālistisks, ir pilnīgi cits jautājums (vispār jau Anšlava Eglīša agrīnie darbi sevišķi pēc reālisma netiecās). Patīkama, izklaidējoša un skaista filma. Psihoanalīzi un viedumu tajā nemeklē, vienkārši izbaudi (ieskaitot daudzās tur redzamās gleznas).
2018-09-27
comments powered by Disqus