Varone ir viņa - Melānijas Linskijas spēlētā Rūta - medmāsas palīdze klīnikā, kuru kādā brīdī piebesī, cik ļoti nejauki ir cilvēki viņai apkārt. Viņas ikdienas rutīna sastāv no saskarsmes ar cilvēkiem, kuriem viņu tuvākie nerūp, un rodas iespaids, ka šādā pasaulē ir it visi. Par pēdējo pilienu kļūst epizode, kad Rūtas māja tiek apzagta, bet policija vien noplāta rokas ar vārdiem: "Durvis jau nebija aizslēgtas, tā pat nav zādzība ar ielaušanos." Un, kad tiešsaistē parādās Rūtas nozagtais laptops, bet policija viņai nevar un nevēlas palīdzēt to atgūt, Rūta ņem lietas savās rokās. Palīgos viņa pieņem kaimiņos dzīvojošu dīvaini (jau piesauktais Elija Vuda varonis), kurš sākotnēji viņai arī ir šķitis piederīgs tam pašam kretīnu pulciņam, jo viņš regulāri kakina savu suni viņas mauriņā, bet viņš izrādās tik vien kā nevērīgs un ļoti gatavs piedalīties laptopa atgūšanas operācijā, kas pamazām pāraug par kaut ko lielāku.
Lai arī anonsēta šī filma tiek vismaz daļēji kā komēdija, diži daudz smieklīgu epizožu tajā nav, tik vien kā absurdi dīvainas (kaut kas visā šajā padarīšanā ir drusku no Napoleon Dynamite vērtību sistēmas), bet patiesībā tas īsti nenozīmē, ka filma ir slikta. Garlaicīgi noteikti nebija, dažas reizes tā patiešām lika man pasmaidīt. Teikt, ka varoņi būtu diži labi nostrādāti gan nevar, bet varbūt tas arī nebija īsti nepieciešams. Sliktākais, kas šīs filmas sakarā ir jūtams - diez vai es ilgi atcerēšos, ka esmu to redzējis, un to neveicina arī pārmērīgi garais (šausmīgi indie pēc savas dabas - arī godalgota Sundance festivālā, kas tādām filmām ir teju vai obligāts atribūts) un nebūt ne atmiņā paliekošais tās nosaukums.