I Hired a Contract Killer
Šī Aki Kaurismeki filma ir atrodama Normunda Naumaņa un Ditas Rietumas grāmatā "365 Dienas filmas", un tieši tālab to vakar sanāca skatīties - nejauši uzšķirta lapa vēstīja par labu somu kino metram.
Man sanāca šī kā ceturtā Kaurismeki filma - pēc "Cilvēka bez pagātnes", "Sērkociņu rūpnīcas meitenes" un "Havras". Ja pareizi saprotu, šī ir pirmā Kaurismeki filma, kas uzņemta ārpus Somijas, taču kopumā jāatzīst, ka viņa personāži un vide īpaši nemainās, kurā valstī lai viņš arī nedarbotos. Droši vien viņu var saukt par proletariāta dzejnieku, jo viņam filmu varoņi nedzīvo smalkos apartamentos, nebraukā glaunās automašīnās un nešņauc kokaīnu no skaistu sieviešu nabām (nez, kādēļ šāda asociācija?). Filmas galvenais varonis ir Anrī (Žanpjērs Leo - franču aktieris) - francūzis, kas jau pirms daudziem gadiem pārcēlies uz Londonu, jo mājās viņš cilvēkiem neesot paticis. Nav gan tā, ka viņš kādam izcili patiktu arī Anglijā, līdz ar to nemaz nav pārsteidzoši, ka uzņēmums, kurā viņš nostrādājis 15 gadus, sākoties krīzei, Anrī atbrīvo no darba bez mazākās nožēlas. Šādā situācijā, ievērojot to, ka izņemot darbu viņa dzīvē tāpat nekā nav bijis, Anrī izlemj padarīt sev galu, taču vairāki pašnāvības mēģinājumi izrādās neveiksmīgi un viņš saprot, ka būtu jāpieaicina profesionālis, proti, viņš noalgo slepkavu, kuram vajadzētu Anrī nogalināt. Taču pirms slepkava ir paspējis ierasties, pats Anrī iemīlas sievietē, kas tirgo rozes, un nemaz vairs negrib mirt. Žēl tikai, ka kontraktu atcelt izrādās neiespējami, rezultātā Anrī nākas pamatīgi cīnīties par savu izdzīvošanu. Tikām viņa noalgotais slepkava pats ir tuvu nāvei, vēzis viņam atvēlējis vēl tik vien kā pēdējās dzīves nedēļas un Anrī viņam kļuvis par pēdējo klientu.
Jāatzīst, ka sižetu par slepkavas noalgošanu sev pašam šur tur jau esmu redzējis, lai gan tagad nevaru saprast - kur tieši un vai Kaurismeki bija vai nebija pirmais. Bet kas nu ir droši - šis somu režisors māk trilleri veidot ļoti savdabīgi, turklāt šī gaužām skumjā filma vienlaikus ir arī ar dīvainiem humora elementiem, un pa daļai jau viss tajā atainotais ir drīzāk muļķīgs, nekā traģisks (jo īpaši, ja ievēro to, cik muļķīgi lielākoties jebkurā situācijā rīkojas šīs filmas varoņi, izņemot slepkavu). Par skaistu šo filmu es, protams, nenosaukšu, bet kaut kas tajā visā ir, līdz ar to principā varu teikt, ka man tā patika.
Man sanāca šī kā ceturtā Kaurismeki filma - pēc "Cilvēka bez pagātnes", "Sērkociņu rūpnīcas meitenes" un "Havras". Ja pareizi saprotu, šī ir pirmā Kaurismeki filma, kas uzņemta ārpus Somijas, taču kopumā jāatzīst, ka viņa personāži un vide īpaši nemainās, kurā valstī lai viņš arī nedarbotos. Droši vien viņu var saukt par proletariāta dzejnieku, jo viņam filmu varoņi nedzīvo smalkos apartamentos, nebraukā glaunās automašīnās un nešņauc kokaīnu no skaistu sieviešu nabām (nez, kādēļ šāda asociācija?). Filmas galvenais varonis ir Anrī (Žanpjērs Leo - franču aktieris) - francūzis, kas jau pirms daudziem gadiem pārcēlies uz Londonu, jo mājās viņš cilvēkiem neesot paticis. Nav gan tā, ka viņš kādam izcili patiktu arī Anglijā, līdz ar to nemaz nav pārsteidzoši, ka uzņēmums, kurā viņš nostrādājis 15 gadus, sākoties krīzei, Anrī atbrīvo no darba bez mazākās nožēlas. Šādā situācijā, ievērojot to, ka izņemot darbu viņa dzīvē tāpat nekā nav bijis, Anrī izlemj padarīt sev galu, taču vairāki pašnāvības mēģinājumi izrādās neveiksmīgi un viņš saprot, ka būtu jāpieaicina profesionālis, proti, viņš noalgo slepkavu, kuram vajadzētu Anrī nogalināt. Taču pirms slepkava ir paspējis ierasties, pats Anrī iemīlas sievietē, kas tirgo rozes, un nemaz vairs negrib mirt. Žēl tikai, ka kontraktu atcelt izrādās neiespējami, rezultātā Anrī nākas pamatīgi cīnīties par savu izdzīvošanu. Tikām viņa noalgotais slepkava pats ir tuvu nāvei, vēzis viņam atvēlējis vēl tik vien kā pēdējās dzīves nedēļas un Anrī viņam kļuvis par pēdējo klientu.
Jāatzīst, ka sižetu par slepkavas noalgošanu sev pašam šur tur jau esmu redzējis, lai gan tagad nevaru saprast - kur tieši un vai Kaurismeki bija vai nebija pirmais. Bet kas nu ir droši - šis somu režisors māk trilleri veidot ļoti savdabīgi, turklāt šī gaužām skumjā filma vienlaikus ir arī ar dīvainiem humora elementiem, un pa daļai jau viss tajā atainotais ir drīzāk muļķīgs, nekā traģisks (jo īpaši, ja ievēro to, cik muļķīgi lielākoties jebkurā situācijā rīkojas šīs filmas varoņi, izņemot slepkavu). Par skaistu šo filmu es, protams, nenosaukšu, bet kaut kas tajā visā ir, līdz ar to principā varu teikt, ka man tā patika.
2014-07-09
comments powered by Disqus