Sweet Tooth
Hā! Lai arī "Kārais zobs" ne tuvu neskaitās viens no veiksmīgākajiem Makjuana darbiem, man tas ļoti patika - un pat īsti nevaru saprast, kālab tas tā ir.
Romāna galvenā varone Serēna ir jauna sieviete, kas apstākļu sakritības dēļ kaut kad septiņdesmito gadu sākumā nonāk zema līmeņa darbā britu izlūkdienestā MI5. Šādai karjeras izvēlei ir diezgan sarežģīts pamatojums - skolas laikā atzīta par ļoti apdāvinātu matemātikā (bet ne sevišķi tajā ieinteresēta), Serēna sāk matemātikas studijas Kembridžā, taču tur atklājas, ka pēc Kembridžas standartiem viņas talants galīgi nav iespaidīgs (te varu vilkt paralēles ar manām atklāsmēm par sevi universitātē pēc visnotaļ humanitāras vidusskolas) un augstskolu viņa pabeidz stipri pašvaki. Taču pēc tam, kad viņas iepriekšējais puisis sevī ir atklājis homoseksuāli, Serēnai sākas dēka ar vecāku vīru - viņas bijušu pasniedzēju Kembridžā, kurš gan attiecības sarauj ļoti īpatnējā veidā tikai tālab, lai varētu vienatnē pavadīt pēdējos sava mūža mēnešus, piekāpjoties vēzim (protams, Serēnu par savu slimību neinformējot), un uz atvadām - sagādājot viņai darbu MI5.
Tas gan patiešām ir tikai ievads, jo grāmatas pamata daļu veido visai īpatnējs izlūkdienesta projekts, kurā Serēna tiek iesaistīta - mēģinājums neuzkrītošā veidā finansēt britu rakstniekus, kuriem nav raksturīgas simpātijas pret komunismu. Proti, arī Serēna kļūst, ja tā var izteikties, par Aukstā kara kareivi, un viņai kā jaunkundzei, kurai allaž vairāk simpatizējusi literatūra, nekā matemātika, tiek dota iespēja izvēlēties daiļliteratūras autoru, kuru MI5 finansēs, protams, pašam autoram nezinot, ka stipendiju viņš saņem no izlūkdienesta. Un, kā jau tas ir raksturīgi Rietumpasaules kontrpropagandas darbībai - autora darbā neviens iejaukties neplāno, tik vien kā cer, ka viņš uzrakstīs ko līdzīgu "1984". Un te nu parādās Toms Heilijs - pasniedzējs un "wannabe" literāts, kura stāsti ļoti uzrunā Serēnu. Un pēc kāda laika - ne tikai stāsti, bet arī viņš pats. Taču skaidrs, ka atklāt patiesību par savu nodarbi Serēna viņam nevar, un tad nu viņu attiecības veidojas tādas īpatnējas.
Feinākais šajā grāmatā ir stāsti stāstā - Serēnas atstāstījumi Toma stāstiem un viņas raksturojums tam, kas viņai tajos patīk vai nē (vērts piebilst, ka viņa nav izsmalcināta lasītāja un vairāk par visu viņai nepatīk visādi "mindfucks" - kuri gan pašā Makjuana romānā, protams, ir sastopami). Un, kas man ļoti patīk - arī atsauces uz interesantām tēmām - tā Makjuens ļoti glīti izskaidro Monty Hall problēmu (cita starpā radot arī stāstu, kurā tā tiek apspēlēta) un teicamo britu Operation Mincemeat apvedošo manevru 2. Pasaules karā (kamēr par Monty Hall biju lasījis kaut kad iepriekš, bet par Mincemeat dzirdēju pirmo reizi). Grāmatas beigu daļa vispār tik ļoti ierāva, ka nevarēju vakar pārstāt to lasīt, līdz biju ticis galā, kā rezultātā aizbraucu uz Magnētu bez GPS pulksteņa - tas vien ir pietiekams rādītājs tam, cik ļoti mani "Kārais zobs" uzrunāja.
Un galvenais - romāna beigās Makjuens tik meistarīgi noslēdz apli, ka teju vai gribās grāmatu pārlasīt vēlreiz, lai pārliecinātos - kā viņš to ir izdarījis. Tiesa, varbūt labāk tā tomēr nedarīt, jo gan jau šādi izpeldēs kaut kas tāds, kā dēļ sākšu izdarīt pārmetumus par iekšējās loģikas trūkumu. Tad jau labāk ir vienkārši priecāties par to, cik kvalitatīvi Makjuens raksta. Patiešām, viens no, manuprāt, viņa veiksmīgākajiem romāniem.
Romāna galvenā varone Serēna ir jauna sieviete, kas apstākļu sakritības dēļ kaut kad septiņdesmito gadu sākumā nonāk zema līmeņa darbā britu izlūkdienestā MI5. Šādai karjeras izvēlei ir diezgan sarežģīts pamatojums - skolas laikā atzīta par ļoti apdāvinātu matemātikā (bet ne sevišķi tajā ieinteresēta), Serēna sāk matemātikas studijas Kembridžā, taču tur atklājas, ka pēc Kembridžas standartiem viņas talants galīgi nav iespaidīgs (te varu vilkt paralēles ar manām atklāsmēm par sevi universitātē pēc visnotaļ humanitāras vidusskolas) un augstskolu viņa pabeidz stipri pašvaki. Taču pēc tam, kad viņas iepriekšējais puisis sevī ir atklājis homoseksuāli, Serēnai sākas dēka ar vecāku vīru - viņas bijušu pasniedzēju Kembridžā, kurš gan attiecības sarauj ļoti īpatnējā veidā tikai tālab, lai varētu vienatnē pavadīt pēdējos sava mūža mēnešus, piekāpjoties vēzim (protams, Serēnu par savu slimību neinformējot), un uz atvadām - sagādājot viņai darbu MI5.
Tas gan patiešām ir tikai ievads, jo grāmatas pamata daļu veido visai īpatnējs izlūkdienesta projekts, kurā Serēna tiek iesaistīta - mēģinājums neuzkrītošā veidā finansēt britu rakstniekus, kuriem nav raksturīgas simpātijas pret komunismu. Proti, arī Serēna kļūst, ja tā var izteikties, par Aukstā kara kareivi, un viņai kā jaunkundzei, kurai allaž vairāk simpatizējusi literatūra, nekā matemātika, tiek dota iespēja izvēlēties daiļliteratūras autoru, kuru MI5 finansēs, protams, pašam autoram nezinot, ka stipendiju viņš saņem no izlūkdienesta. Un, kā jau tas ir raksturīgi Rietumpasaules kontrpropagandas darbībai - autora darbā neviens iejaukties neplāno, tik vien kā cer, ka viņš uzrakstīs ko līdzīgu "1984". Un te nu parādās Toms Heilijs - pasniedzējs un "wannabe" literāts, kura stāsti ļoti uzrunā Serēnu. Un pēc kāda laika - ne tikai stāsti, bet arī viņš pats. Taču skaidrs, ka atklāt patiesību par savu nodarbi Serēna viņam nevar, un tad nu viņu attiecības veidojas tādas īpatnējas.
Feinākais šajā grāmatā ir stāsti stāstā - Serēnas atstāstījumi Toma stāstiem un viņas raksturojums tam, kas viņai tajos patīk vai nē (vērts piebilst, ka viņa nav izsmalcināta lasītāja un vairāk par visu viņai nepatīk visādi "mindfucks" - kuri gan pašā Makjuana romānā, protams, ir sastopami). Un, kas man ļoti patīk - arī atsauces uz interesantām tēmām - tā Makjuens ļoti glīti izskaidro Monty Hall problēmu (cita starpā radot arī stāstu, kurā tā tiek apspēlēta) un teicamo britu Operation Mincemeat apvedošo manevru 2. Pasaules karā (kamēr par Monty Hall biju lasījis kaut kad iepriekš, bet par Mincemeat dzirdēju pirmo reizi). Grāmatas beigu daļa vispār tik ļoti ierāva, ka nevarēju vakar pārstāt to lasīt, līdz biju ticis galā, kā rezultātā aizbraucu uz Magnētu bez GPS pulksteņa - tas vien ir pietiekams rādītājs tam, cik ļoti mani "Kārais zobs" uzrunāja.
Un galvenais - romāna beigās Makjuens tik meistarīgi noslēdz apli, ka teju vai gribās grāmatu pārlasīt vēlreiz, lai pārliecinātos - kā viņš to ir izdarījis. Tiesa, varbūt labāk tā tomēr nedarīt, jo gan jau šādi izpeldēs kaut kas tāds, kā dēļ sākšu izdarīt pārmetumus par iekšējās loģikas trūkumu. Tad jau labāk ir vienkārši priecāties par to, cik kvalitatīvi Makjuens raksta. Patiešām, viens no, manuprāt, viņa veiksmīgākajiem romāniem.
2016-06-01
comments powered by Disqus