Ich bin dein Mensch
Manas lielākās pretenzijas, kas saistās ar Marijas Šrāderes filmu "Es esmu tavs cilvēks", ir par to, ka filmā neskan Leonarda Koena "I'm Your Man". Protams, es nojaušu, ka filmas budžetam tā varētu par labu nenākt, un arī saturiski, protams, tā nebūtu nepieciešama, taču nav arī īsti legāli tā spēlēties ar manām jūtām - dot mājienus par Koenu, bet pašu Koenu nepiedāvāt.
Stāsts ir par kādu zinātnieci, kas strādā Berlīnes Pergamona muzejā. Viņa, Alma, ir izvēlēta kā viena no testētājām jaunā programmā, kurā paredzēts izvērtēt, kā no likumiskā viedokļa vajadzētu rīkoties ar cilvēkveidīgiem robotiem - vai viņus vajadzētu pielīdzināt cilvēkiem, un kādas tam varētu būt sekas. Tiesa, nav īsti skaidrs, kā tas ir sanācis, ka tieši viņa ir sākotnēji piekritusi šim piedāvājumam, jo viņa galīgi nav tas atvērtākais cilvēks, kas varētu savā dzīvē ielaist kaut ko pa vidu starp seksa rotaļlietu un dzīvu būtni. Nē, patiesībā Toms nav iecerēts tikai kā rotaļlieta, bet kā Almas ideālais vīrietis, kurš, turklāt atšķirībā no vīrieša parastā, tevi vairāk iepazīstot, kļūs tikai labāk atbilstošs tavām vēlmēm un vajadzībām.
Tēma par to, kur sākas cilvēks un beidzas mašīna, pati par sevi, protams, nav nekas jauns, un tā ir neskaitāmas reizes apskatīta gan zinātniskajā fantastikā, gan kino, un tomēr "Es esmu tavs cilvēks" man šķiet itin labs šī žanra paraugs, lai arī patiesībā tieši jautājums par to, vai mašīna var just, galīgi te nav aktuāls. Jautājums ir - vai tas ir ok, ka tu projicē savas jūtas uz kaut ko, kam reāli sakot nekādu jūtu nav un nevar būt, un tā arī Almas lielākā sāpe - viņa, kā to mēdz teikt, pārāk daudz domā, analizē un vērtē, un no tā, protams, nekļūst vieglāk dzīvot. Ja viņa būtu vieglā ceļa gājēja, viņa jau no pirmās dienas izmantotu visu to, ko Tomass var sniegt, īsti neaizdomājoties par to, vai tas ir vai nav ētiski. Un, trivializējot un vulgarizējot šo tēmu (vai nu es iztikšu bez šādas iespējas!), atļaušos pieņemt, ka "sievietei reālajai" nav lielākā sāpe, ka vibrators pats neko nevar just.
Taču, ja atgriežos pie filmas un tās vērtībām, filmas viena no lielākajām veiksmēm man šķiet Dens Stīvenss Tomasa lomā - atbilstoši scenārijam viņam ir neliels angļu akcents, jo tas ir tas, ko Alma varētu novērtēt savā perfektajā vīrietī, bet reālais spēks ir tajā, ka viņa vācu valoda ir tieši par to pusprocentu kokaināka nekā tā būtu vācu aktierim, līdz ar to nav grūti noticēt, ka viņš tiešām ir ne gluži cilvēks. Un ieprogrammētā ķīmija starp viņu un Marenas Egertes Almu strādā tieši tā, kā tai vajadzētu. Šajā filmā brīžiem tu varēsi pasmieties, būs arī situācijas, kad notraust asaru (tādu principā noteikti ir vairāk), un beigu beigās noteikti - varu ieteikt, ar Koenu vai bez Koena.
Stāsts ir par kādu zinātnieci, kas strādā Berlīnes Pergamona muzejā. Viņa, Alma, ir izvēlēta kā viena no testētājām jaunā programmā, kurā paredzēts izvērtēt, kā no likumiskā viedokļa vajadzētu rīkoties ar cilvēkveidīgiem robotiem - vai viņus vajadzētu pielīdzināt cilvēkiem, un kādas tam varētu būt sekas. Tiesa, nav īsti skaidrs, kā tas ir sanācis, ka tieši viņa ir sākotnēji piekritusi šim piedāvājumam, jo viņa galīgi nav tas atvērtākais cilvēks, kas varētu savā dzīvē ielaist kaut ko pa vidu starp seksa rotaļlietu un dzīvu būtni. Nē, patiesībā Toms nav iecerēts tikai kā rotaļlieta, bet kā Almas ideālais vīrietis, kurš, turklāt atšķirībā no vīrieša parastā, tevi vairāk iepazīstot, kļūs tikai labāk atbilstošs tavām vēlmēm un vajadzībām.
Tēma par to, kur sākas cilvēks un beidzas mašīna, pati par sevi, protams, nav nekas jauns, un tā ir neskaitāmas reizes apskatīta gan zinātniskajā fantastikā, gan kino, un tomēr "Es esmu tavs cilvēks" man šķiet itin labs šī žanra paraugs, lai arī patiesībā tieši jautājums par to, vai mašīna var just, galīgi te nav aktuāls. Jautājums ir - vai tas ir ok, ka tu projicē savas jūtas uz kaut ko, kam reāli sakot nekādu jūtu nav un nevar būt, un tā arī Almas lielākā sāpe - viņa, kā to mēdz teikt, pārāk daudz domā, analizē un vērtē, un no tā, protams, nekļūst vieglāk dzīvot. Ja viņa būtu vieglā ceļa gājēja, viņa jau no pirmās dienas izmantotu visu to, ko Tomass var sniegt, īsti neaizdomājoties par to, vai tas ir vai nav ētiski. Un, trivializējot un vulgarizējot šo tēmu (vai nu es iztikšu bez šādas iespējas!), atļaušos pieņemt, ka "sievietei reālajai" nav lielākā sāpe, ka vibrators pats neko nevar just.
Taču, ja atgriežos pie filmas un tās vērtībām, filmas viena no lielākajām veiksmēm man šķiet Dens Stīvenss Tomasa lomā - atbilstoši scenārijam viņam ir neliels angļu akcents, jo tas ir tas, ko Alma varētu novērtēt savā perfektajā vīrietī, bet reālais spēks ir tajā, ka viņa vācu valoda ir tieši par to pusprocentu kokaināka nekā tā būtu vācu aktierim, līdz ar to nav grūti noticēt, ka viņš tiešām ir ne gluži cilvēks. Un ieprogrammētā ķīmija starp viņu un Marenas Egertes Almu strādā tieši tā, kā tai vajadzētu. Šajā filmā brīžiem tu varēsi pasmieties, būs arī situācijas, kad notraust asaru (tādu principā noteikti ir vairāk), un beigu beigās noteikti - varu ieteikt, ar Koenu vai bez Koena.
2022-01-31
comments powered by Disqus