Koncerts Kalnciema kvartālā
Sociālajos tīklos šis pasākums tika prezentēts kā Igo un Ievas Akurāteres koncerts, izpildot dziesmas no viņu duetu albuma "Klusums starp mums", kas tiekot dēvēts par nozīmīgāko erotikas ierakstu latviešu mūzikā, ko līdzīgu Sērža Geinsbūra un Džeinas Bērkinas kopdarbībai. Jau šāds promo teksts vien mani varētu iekārdināt iet uz koncertu, jo Geinsbūrs ir itin pārliecinoši viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem/dziesmu autoriem. Patiesībā gan vairāk šis pasākums bija ģitārista Aivara Hermaņa koncerts, kurā piedalījās arī solisti Ieva Akurātere un Igo.
It īpaši tas attiecas uz koncerta ievada daļu, kur pāris pirmās kompozīcijas bija instrumentālas. Jāsaka, sākotnēji mani šis risinājums nedaudz satrauca - es nebūt neapšaubu Hermaņa ģitārspēles talantus, ne velti viņš tiek dēvēts par vienu no lielākajiem virtuoziem Latvijā, bet tā ir tieši viena no parādībām, kas mani mūzikā mēdz satraukt - pārmērīgi tehniski apdāvināti izpildītāji bieži vien tik ļoti aizraujas ar savu prasmju demonstrēšanu, ka nekam citam nav sevišķas nozīmes. Nē, par laimi tik traki arī nebija, bet visu vakaru šādā režīmā man pavadīt īsti negribētos. Tad iesaistījās arī Akurātere, izpildot dziesmas, kurās viņa ar Hermani sadarbojusies jau itin sen (šķiet, ka vismaz kopš astoņdesmito beigām), un jāsaka - lai arī nav tā, ka viņa būtu mana pati iecienītākā latviešu vokāliste, savos itin cienījamajos gados viņa joprojām skan patiešām labi. Jā, varbūt ne gluži kā pirmajos "Pērkona" ierakstos, bet galīgi ne pēc vecmāmiņas. Toties viņas pļāpāšana starp dziesmām gan bija itin vecmāmiņu manierē - daudz faktu, kas pāriet viens otrā, ne pārmērīgi turoties pie kaut kādas līnijas. Cik varēja saprast, viņai bija uzdevums runāt pietiekami ilgi, lai būtu pietiekami dziesmu spēlēšanai, pirms ieradīsies kaut kur nedaudz aizkavējies Igo. Un lai arī ne gluži super dabiski, bet šis uzdevums tika izpildīts.
Un tad nāca Igo. Jāsaka, no šiem diviem solistiem man tieši par viņa kvalitātēm kaut kā bija vairāk šaubu, bet tās izrādījās pilnīgi nepamatotas. Skaidrs, ka man ir zināmi aizspriedumi pret liepājrokam pietuvinātām personām un grupas "Liepājas brāļi" dalībniekiem, bet vai nu tagad ir labi laiki, kad ir pieņemts dziesmas aranžēt gaumīgi, vai arī Hermanis par spīti savai Liepājas izcelsmei nav šlāgerisma vīrusa inficēts, bet skanēja labi, dabiski un nepiespiesti (un - ne pārmērīgi banāli). Beidzot koncerta beigu daļā Igo un Ieva dziedāja kopā. Ja pirmajā dziesma šķita, ka katram no viņiem atsevišķi sanāca labāk, tad pamazām varēja saprast - nebūt nē, kopā tomēr bija jaudīgāk. Un lai arī ķīmija starp viņiem noteikti nav tā, kas pirms trīsdesmit gadiem, tas netraucēja, un koncerts beigu beigās man sniedza daudz vairāk emocionālo pārdzīvojumu, nekā biju ar to rēķinājies, un esmu ļoti priecīgs, ka tā drusku pārmērīgi lēnais sākums nebija mani aizbiedējis māju virzienā.
Es ļoti labprāt atsauktos uz to, kādas tieši dziesmas skanēja koncertā, bet zināšanu trūkums ierobežo manas iespējas tā darīt. No "Klusuma starp mums" cikla noteikti bija "Čuksti uzmodināja pilsētu", "Manā istabā", "Ēnas zīmē mūsu stāvus", "Par klusumu" (ar to koncerts izskanēja), "Vakars pazūd debesīs". Bija arī pāris dziesmas ar Linarda Tauna vārdiem (tās - no Hermaņa un Akurāteres sadarbības), kaut kas jaunāks un kaut kas vecāks, bet patiešām - ļoti patīkams koncerts. Jā, sākotnēji man šķita, ka šis vairāk ir tāds sēdkoncerta materiāls, baudāms Labas dabas pļavā, bet nē - tā īsti nebija un uz koncerta beigām arī publika šķita gana iekustināta, lai teiktu - bija labi!
Noteikti jāpiemin, ka arī pavadošais sastāvs Hermanim ir salasīts iespaidīgs - Raimonds Macats, Ainis Zavackis, Juris Kristons. Vīri ar cienījamu muzikālo pieredzi!
It īpaši tas attiecas uz koncerta ievada daļu, kur pāris pirmās kompozīcijas bija instrumentālas. Jāsaka, sākotnēji mani šis risinājums nedaudz satrauca - es nebūt neapšaubu Hermaņa ģitārspēles talantus, ne velti viņš tiek dēvēts par vienu no lielākajiem virtuoziem Latvijā, bet tā ir tieši viena no parādībām, kas mani mūzikā mēdz satraukt - pārmērīgi tehniski apdāvināti izpildītāji bieži vien tik ļoti aizraujas ar savu prasmju demonstrēšanu, ka nekam citam nav sevišķas nozīmes. Nē, par laimi tik traki arī nebija, bet visu vakaru šādā režīmā man pavadīt īsti negribētos. Tad iesaistījās arī Akurātere, izpildot dziesmas, kurās viņa ar Hermani sadarbojusies jau itin sen (šķiet, ka vismaz kopš astoņdesmito beigām), un jāsaka - lai arī nav tā, ka viņa būtu mana pati iecienītākā latviešu vokāliste, savos itin cienījamajos gados viņa joprojām skan patiešām labi. Jā, varbūt ne gluži kā pirmajos "Pērkona" ierakstos, bet galīgi ne pēc vecmāmiņas. Toties viņas pļāpāšana starp dziesmām gan bija itin vecmāmiņu manierē - daudz faktu, kas pāriet viens otrā, ne pārmērīgi turoties pie kaut kādas līnijas. Cik varēja saprast, viņai bija uzdevums runāt pietiekami ilgi, lai būtu pietiekami dziesmu spēlēšanai, pirms ieradīsies kaut kur nedaudz aizkavējies Igo. Un lai arī ne gluži super dabiski, bet šis uzdevums tika izpildīts.
Un tad nāca Igo. Jāsaka, no šiem diviem solistiem man tieši par viņa kvalitātēm kaut kā bija vairāk šaubu, bet tās izrādījās pilnīgi nepamatotas. Skaidrs, ka man ir zināmi aizspriedumi pret liepājrokam pietuvinātām personām un grupas "Liepājas brāļi" dalībniekiem, bet vai nu tagad ir labi laiki, kad ir pieņemts dziesmas aranžēt gaumīgi, vai arī Hermanis par spīti savai Liepājas izcelsmei nav šlāgerisma vīrusa inficēts, bet skanēja labi, dabiski un nepiespiesti (un - ne pārmērīgi banāli). Beidzot koncerta beigu daļā Igo un Ieva dziedāja kopā. Ja pirmajā dziesma šķita, ka katram no viņiem atsevišķi sanāca labāk, tad pamazām varēja saprast - nebūt nē, kopā tomēr bija jaudīgāk. Un lai arī ķīmija starp viņiem noteikti nav tā, kas pirms trīsdesmit gadiem, tas netraucēja, un koncerts beigu beigās man sniedza daudz vairāk emocionālo pārdzīvojumu, nekā biju ar to rēķinājies, un esmu ļoti priecīgs, ka tā drusku pārmērīgi lēnais sākums nebija mani aizbiedējis māju virzienā.
Es ļoti labprāt atsauktos uz to, kādas tieši dziesmas skanēja koncertā, bet zināšanu trūkums ierobežo manas iespējas tā darīt. No "Klusuma starp mums" cikla noteikti bija "Čuksti uzmodināja pilsētu", "Manā istabā", "Ēnas zīmē mūsu stāvus", "Par klusumu" (ar to koncerts izskanēja), "Vakars pazūd debesīs". Bija arī pāris dziesmas ar Linarda Tauna vārdiem (tās - no Hermaņa un Akurāteres sadarbības), kaut kas jaunāks un kaut kas vecāks, bet patiešām - ļoti patīkams koncerts. Jā, sākotnēji man šķita, ka šis vairāk ir tāds sēdkoncerta materiāls, baudāms Labas dabas pļavā, bet nē - tā īsti nebija un uz koncerta beigām arī publika šķita gana iekustināta, lai teiktu - bija labi!
Noteikti jāpiemin, ka arī pavadošais sastāvs Hermanim ir salasīts iespaidīgs - Raimonds Macats, Ainis Zavackis, Juris Kristons. Vīri ar cienījamu muzikālo pieredzi!
2018-07-05
comments powered by Disqus