Vēsais prāts
Pirms brauciena uz Budapeštu ieskrēju bibliotēkā un paķēru pāris grāmatas. Vienu no tām ieliku mugursomā un apņēmos izlasīt pirms būšu nokļuvis Vīnē. Lasīšanai paredzētais laiks: autobusā uz lidostu, pašā lidostā un vēl lidmašīnā. Grāmatas apjoms - nepilnas 200 lappuses, uzdevums šķita paveicams un patiešām tāds arī izrādījās. Man šķiet, ka neko no Ievas Melgalves darbiem iepriekš lasījis nebiju, vismaz šādu atmiņu man nav, līdz ar to neko konkrētu no grāmatas negaidīju. Žanriskā piederība - uz robežas starp detektīvromānu un zinātnisko fantastiku - mani pārliecināja ne līdz galam, bet uzskatu sevi par gana atvērtu pasaulei, lai uzreiz neatzītu kaut ko par man nepiemērotu tikai tāpēc, ka tas neatbilst maniem rāmjiem par to, kādas grāmatas es parasti lasu.
Vienlaikus jāatzīst, ka grāmatas pirmā nodaļa mani mazliet izbiedēja - pārlieku jau tā vilka uz Dena Brauna pasauli (ja kas, pats Brauna kungs šajā grāmatā arī ticis piesaukts). Proti, varoni nogalina, bet tas notiek gana lēni, lai viņa varētu gan ar kādu sazināties, gan arī mēģināt noskaidrot, kurš tad ir vainīgais viņas nāvē. Tomēr "Vēsais prāts" par laimi neaiziet pilnā "Da Vinči kodā", un itin sekmīgi iezīmē savus varoņus kā cilvēkus ar miesu un asinīm (ok, Helēnai sanāk palikt bez miesas un asinīm, bet tas nepadara viņu par mazāk telpisku tēlu). Kādu brīdi man nedeva mieru viens apstāklis: kur es biju iepriekš iepazinis ļoti līdzīgu vienam šīs grāmatas varonim tēlu? Runa ir par Satu - personāžu, kas atbilst kategorijai genderfluīds, proti, atkarībā no situācijas šis tēls mēdz ģērbties/izskatīties/uzvesties vai nu kā vīrietis vai kā sieviete, un vairumam varoņu nav zināms, kāds ir Satu bioloģiskais dzimums. Man šķita - tāds tēls bija kādā no Peļevina grāmatām, bet nē - tā bija Akuņina "Ārpusklases lasīšana", kur mūsdienu Fandorinam viņa birojā bija sekretārs/sekretāre, kas katru rītu izlēma, vai šodien viš jūtas kā puisis vai kā meitene, un tad attiecīgi ģērbās un uzvedās (tur gan bija specifika, ka neatkarīgi no dzimuma šis personāžs allaž bija heteroseksuāls, bet ar izņēmumu, ka ar priekšnieku viš flirtēja abos gadījumos). Jā, un tad Satu ir stipri līdzīgs tēls, tikai Melgalve labi atrisina vietniekvārdu jautājumu, šim tēlam runājot ventiņu dialektā un prasot, lai par viņu saka nevis "viņš" vai "viņa", bet "viš".
Grāmatas detektīvlīnija, kā jau var saprast, primāri grozās ap tēmu, kas nogalināja Helēnu un kāpēc, un vēlāk - kur palika viņas galva. Te nevar iztikt no atsaucēm uz Annušku, izlijušo saulespuķu eļļu un Berliozu (un bez šiem kultūrcitātiem neiztiek arī Melgalve). Aizdomaš turamie, kā jau tas pieklājas klasiskā detektīvā, ir skaitā ierobežoti galvenās varones draugi un jāatzīst, ka Melgalve neko pārmērīgi te nesamudrī, drīzāk otrādi - šī līnija patiesība ir stipri vienkārša. Cita lieta, kas attiecas uz zinātnisko fantastiku - par kuru gan autore paskaidro, ka patiesībā tā nav nekāda fantastika, grāmatā piesauktās tehnoloģijas jau eksistē (un, kas attiecas uz AI jautājumiem, šobrīd tās eksistē vēl vairāk nekā tad, kad grāmata nāca klajā). Tehnoloģijas, kas te darbojas, primāri ir divas - droni un tehnoloģijas cilvēka galvas uzglabāšanai ne gluži mirušā stāvoklī līdz laikam, kad ar šādu galvu kaut ko varēs iesākt. Par pēdējo, protams, obligāti jāpiesauc padomju zinātniskā fantastika - proti, "Doktora Dovela galva" (dīvaini, ka Melgalve pati šo acīmredzami tēmai atbilstošo grāmatu te nepiemin). Tomēr autori interesē ne tikai tehnoloģiskā puse, bet arī morālā, un morālā puse arī kļūst par atšifrējumu detektīvlīnijai (lai gan - ļoti šaubīgi atrisinājumu no tāda viedokļa, ka galvenajam ļaundarim vajadzētu būt gana saprātīgam, lai saprastu, ka ar savu darbību viņš nekādā veidā nevar ietekmēt procesus ilgtermiņā, bet tikai apturēt vienu konkrētu pasūtījumu). Lai vai kā - vispār man šī grāmata patika, lasījās tā viegli un mani nekaitināja. Jā, stingri ņemot tā vairāk šķita esam citur lasītu domu kompilācija, bet - patīkama kompilācija, un reizēm man ar to ir gana. Vismaz es teiktu - šo grāmatu droši var ieteikt kā gana kvalitatīvas latviešu zinātniskās fantastikas paraugu (kā detektīvromānu - drīzāk nē).
Vienlaikus jāatzīst, ka grāmatas pirmā nodaļa mani mazliet izbiedēja - pārlieku jau tā vilka uz Dena Brauna pasauli (ja kas, pats Brauna kungs šajā grāmatā arī ticis piesaukts). Proti, varoni nogalina, bet tas notiek gana lēni, lai viņa varētu gan ar kādu sazināties, gan arī mēģināt noskaidrot, kurš tad ir vainīgais viņas nāvē. Tomēr "Vēsais prāts" par laimi neaiziet pilnā "Da Vinči kodā", un itin sekmīgi iezīmē savus varoņus kā cilvēkus ar miesu un asinīm (ok, Helēnai sanāk palikt bez miesas un asinīm, bet tas nepadara viņu par mazāk telpisku tēlu). Kādu brīdi man nedeva mieru viens apstāklis: kur es biju iepriekš iepazinis ļoti līdzīgu vienam šīs grāmatas varonim tēlu? Runa ir par Satu - personāžu, kas atbilst kategorijai genderfluīds, proti, atkarībā no situācijas šis tēls mēdz ģērbties/izskatīties/uzvesties vai nu kā vīrietis vai kā sieviete, un vairumam varoņu nav zināms, kāds ir Satu bioloģiskais dzimums. Man šķita - tāds tēls bija kādā no Peļevina grāmatām, bet nē - tā bija Akuņina "Ārpusklases lasīšana", kur mūsdienu Fandorinam viņa birojā bija sekretārs/sekretāre, kas katru rītu izlēma, vai šodien viš jūtas kā puisis vai kā meitene, un tad attiecīgi ģērbās un uzvedās (tur gan bija specifika, ka neatkarīgi no dzimuma šis personāžs allaž bija heteroseksuāls, bet ar izņēmumu, ka ar priekšnieku viš flirtēja abos gadījumos). Jā, un tad Satu ir stipri līdzīgs tēls, tikai Melgalve labi atrisina vietniekvārdu jautājumu, šim tēlam runājot ventiņu dialektā un prasot, lai par viņu saka nevis "viņš" vai "viņa", bet "viš".
Grāmatas detektīvlīnija, kā jau var saprast, primāri grozās ap tēmu, kas nogalināja Helēnu un kāpēc, un vēlāk - kur palika viņas galva. Te nevar iztikt no atsaucēm uz Annušku, izlijušo saulespuķu eļļu un Berliozu (un bez šiem kultūrcitātiem neiztiek arī Melgalve). Aizdomaš turamie, kā jau tas pieklājas klasiskā detektīvā, ir skaitā ierobežoti galvenās varones draugi un jāatzīst, ka Melgalve neko pārmērīgi te nesamudrī, drīzāk otrādi - šī līnija patiesība ir stipri vienkārša. Cita lieta, kas attiecas uz zinātnisko fantastiku - par kuru gan autore paskaidro, ka patiesībā tā nav nekāda fantastika, grāmatā piesauktās tehnoloģijas jau eksistē (un, kas attiecas uz AI jautājumiem, šobrīd tās eksistē vēl vairāk nekā tad, kad grāmata nāca klajā). Tehnoloģijas, kas te darbojas, primāri ir divas - droni un tehnoloģijas cilvēka galvas uzglabāšanai ne gluži mirušā stāvoklī līdz laikam, kad ar šādu galvu kaut ko varēs iesākt. Par pēdējo, protams, obligāti jāpiesauc padomju zinātniskā fantastika - proti, "Doktora Dovela galva" (dīvaini, ka Melgalve pati šo acīmredzami tēmai atbilstošo grāmatu te nepiemin). Tomēr autori interesē ne tikai tehnoloģiskā puse, bet arī morālā, un morālā puse arī kļūst par atšifrējumu detektīvlīnijai (lai gan - ļoti šaubīgi atrisinājumu no tāda viedokļa, ka galvenajam ļaundarim vajadzētu būt gana saprātīgam, lai saprastu, ka ar savu darbību viņš nekādā veidā nevar ietekmēt procesus ilgtermiņā, bet tikai apturēt vienu konkrētu pasūtījumu). Lai vai kā - vispār man šī grāmata patika, lasījās tā viegli un mani nekaitināja. Jā, stingri ņemot tā vairāk šķita esam citur lasītu domu kompilācija, bet - patīkama kompilācija, un reizēm man ar to ir gana. Vismaz es teiktu - šo grāmatu droši var ieteikt kā gana kvalitatīvas latviešu zinātniskās fantastikas paraugu (kā detektīvromānu - drīzāk nē).
2023-06-19
comments powered by Disqus