Après
Igijs Pops ir itin savdabīgs tipāžs. Diez vai ir daudz citu septiņdesmitgadīgu rokeru, kuri joprojām publiskos pasākumos labprāt ierodas bez krekla un kuri līdzās mežonīgam protopanciskam muzikālam stilam spēj ierakstīt kaut ko tādu kā "Après". Šis itin pārliecinoši ir dīvainākais ieraksts visā Igija karjerā - kaverversiju albums, kurā izvēlētais materiāls galīgi nav kaut kas tāds, kas man sākotnēji būtu asociētos ar The Stooges vai Igija solo daiļradi. Protams, arī Ozija kaveru albumā "Under Cover" vairums dziesmu nāk no daudz popsīgākiem apcirkņiem, nekā viņa paša izpildītā mūzika, taču franču šansons - tas ir pilnīgi cits līmenis.
Būtu pārspīlēti teikt, ka Pops dziedam franciski izklausās dabiski (izruna viņam ir diezgan šaušalīga), bet grūti teikt, vai tāds bija viņa mērķis. Tiesa, kāds vispār bija viņa mērķis, radot šo ierakstu, man šķiet visai neiespējami. Ja nu vienīgi - apliecināt, ka viņš nav gatavs tikt iekļauts to veco perdeļu sarakstā, kas piecdesmit gadu garumā pārtiek no jaunības gados radītā, atkal un atkal agremojot vienu un to pašu. Protams, viņam nav izdevies būt gana konsekventam un dziedāt tikai franču dziesmas, ielūkojoties arī Koula Portera un Frenka Sinatras repertuārā, kā arī pieskaitīt franciskajai mūzikai bītlu "Michelle". Un - cik dīvaini lai tas nebūtu - kaveru sarakstā ir arī Joko Ono dziesma "I'm Going Away Smiling" - tas varētu būt vienīgais skaņdarbs šajā ierakstā, kur Igija versija ir pārliecinoši klausāmāka par oriģinālu. Taču patiesībā šis ieraksts viss ir pārsteidzoši klausāms - vienīgi pārējais materiāls jau oriģinālajās versijās ir skaists, kamēr ar Joko ir kā ir.
Droši vien no visiem šansona pasaules mūziķiem vistuvākais Igijam varētu būt Sēržs Geinsbūrs, kura "La javanaise" arī ir atrodama šajā ierakstā - arī šis džentelmenis dažādos veidos nebija tāds, kādam dziesminiekam būtu jābūt, un arī viņš nebaidījās pārkāpt žanru robežas un mūžīgi eksperimentēt. Pats Igijs par šo ierakstu ziņoja, ka tā dēļ viņu izsvieda no lielās ierakstu kompānijas, jo "Apres" netika uzskatīts par materiālu ar lielu komerciālo potenciālu, studija būtu daudz priecīgāka, ja viņš ierakstītu albumu kopā ar aktuāliem pankiem, taču tāpēc jau viņš ir Igijs Pops, lai peldētu pretī straumei, pat tad, ka peldēšana pretī straumei nozīmē ausīm ļoti draudzīgas viegli džeziskas un pavisam ne ausīm sāpīgas mūzikas ierakstīšanu. Grūti iedomāties, ka es ikdienā varētu labprātāk izvēlēties klausīties šīs dziesmas Igija izpildījumā, taču pati apziņa vien, ka "Now I Wanna Be Your Dog" radītājs ir iedziedājis arī "Et si tu n'existais pas", mani kaut kā dīvaini silda.
Būtu pārspīlēti teikt, ka Pops dziedam franciski izklausās dabiski (izruna viņam ir diezgan šaušalīga), bet grūti teikt, vai tāds bija viņa mērķis. Tiesa, kāds vispār bija viņa mērķis, radot šo ierakstu, man šķiet visai neiespējami. Ja nu vienīgi - apliecināt, ka viņš nav gatavs tikt iekļauts to veco perdeļu sarakstā, kas piecdesmit gadu garumā pārtiek no jaunības gados radītā, atkal un atkal agremojot vienu un to pašu. Protams, viņam nav izdevies būt gana konsekventam un dziedāt tikai franču dziesmas, ielūkojoties arī Koula Portera un Frenka Sinatras repertuārā, kā arī pieskaitīt franciskajai mūzikai bītlu "Michelle". Un - cik dīvaini lai tas nebūtu - kaveru sarakstā ir arī Joko Ono dziesma "I'm Going Away Smiling" - tas varētu būt vienīgais skaņdarbs šajā ierakstā, kur Igija versija ir pārliecinoši klausāmāka par oriģinālu. Taču patiesībā šis ieraksts viss ir pārsteidzoši klausāms - vienīgi pārējais materiāls jau oriģinālajās versijās ir skaists, kamēr ar Joko ir kā ir.
Droši vien no visiem šansona pasaules mūziķiem vistuvākais Igijam varētu būt Sēržs Geinsbūrs, kura "La javanaise" arī ir atrodama šajā ierakstā - arī šis džentelmenis dažādos veidos nebija tāds, kādam dziesminiekam būtu jābūt, un arī viņš nebaidījās pārkāpt žanru robežas un mūžīgi eksperimentēt. Pats Igijs par šo ierakstu ziņoja, ka tā dēļ viņu izsvieda no lielās ierakstu kompānijas, jo "Apres" netika uzskatīts par materiālu ar lielu komerciālo potenciālu, studija būtu daudz priecīgāka, ja viņš ierakstītu albumu kopā ar aktuāliem pankiem, taču tāpēc jau viņš ir Igijs Pops, lai peldētu pretī straumei, pat tad, ka peldēšana pretī straumei nozīmē ausīm ļoti draudzīgas viegli džeziskas un pavisam ne ausīm sāpīgas mūzikas ierakstīšanu. Grūti iedomāties, ka es ikdienā varētu labprātāk izvēlēties klausīties šīs dziesmas Igija izpildījumā, taču pati apziņa vien, ka "Now I Wanna Be Your Dog" radītājs ir iedziedājis arī "Et si tu n'existais pas", mani kaut kā dīvaini silda.
2017-07-13
comments powered by Disqus