Melu sindikāts
Sevišķi nesekojot vietējās literatūras aktualitātēm, biju palaidis garām faktu, ka pērn izčibēja apgāds "Atēna". Un tāpat nepamanīju tā atgriešanos, tagad gan vairs tikai "grāmatu zīmola" statusā. Ar "Melu sindikātu" savu debiju literatūrā piedzīvo Ikars Piebalgs, kurš ikdienas dzīvē gan saucoties Ikars Kubliņš un ir žurnālists un fotogrāfs, kas specializējas uz Rīgas arhitektūru. Pēdējais biogrāfiskais fakts ir īpaši būtisks.
Šo grāmatas aprakstu Raimonds rakstīja tajā Rīgas apkaimē, kur jau 17.gadsimtā rīdzienieki - latvieši devās svinēt senos pagānu Jāņu svētkus. Tikām industrializācijas laikmetā Zasulauks bija pārvērties par rūpniecisku apvidu un tā manufaktūru zināja visā Rīgā. Mūsdienās gan seno dienu spožums bija daļēji zudis un šur tur līdzās 19.gadsimta koka arhitektūras pērlēm vīdēja arī visparastākās bloku mājas. Vienā no tādām dzīvoja arī Raimonds.
Augstāk lasāmais iestarpinājums būtu itin iederīgs "Melu sindikātā", jo tur dažādu Rīgas ēku aprakstam ir veltīts vienkārši mežonīgs daudzums teksta. Protams, vienmēr ir patīkami, ka tu vari atpazīt grāmatā aprakstītās vietas, bet normālos apstākļos, ja es lasu krimiķi par starptautiskām sazvērestībām, specdienestu darbību un mīklainu sievieti - algotu slepkavu - iespējams, man šajā laikā ir pazeminātā tolerance pret Konstantīnu Pēkšēnu vai "Lido" pelēkajiem zirnīšiem. Pārāk daudz detaļu reizēm ir gluži vienkārši pārāk daudz detaļu.
Protams, es lieliski saprotu, ka literatūrā izvēlētais žanrs bieži ir tikai līdzeklis, lai pateiktu kaut ko lielāku. Labākajā zinātniskajā fantastikā bieži nav ne miņas ne no zinātnes, ne no fantastikas. Tomēr "Melu sindikātā" autora sociālpolitiskie uzskati un pasaules situācijas analīze aizņem tik lielu lomu un tik ļoti aizēno tā oficiālo mystery-thriller līniju, ka pēc analoģijas to varētu salīdzināt ar pornofilmu, kuras darbība risinās virtuvē un kuras gaitā 80% laika tiek veltīti tam, kā Mārtiņš Rītiņš gatavo makarūnus, un starplaikos starp Rītiņa kunga atklāsmēm kamera laiku pa laikam novirzās uz otru telpas stūri, kurā norisinās lesbiešu orģijas.
"Melu sindikātā" visa ir pārāk daudz. Plus autoram acīmredzami viņa idejiskais vēstījums ir bijis tik ļoti primārāks pār sižetu, ka brīžiem viņš atļaujas nepiedodami ilgas atkāpes no jebkādas notikumu virzīšanas, lai tikai vēl mazliet detalizētāk izklāstītu savus pasaules uzskatus. Un te nav runa pat par to, cik lielu daļu viņa uzskatu es esmu gatavs ņemt par pilnu un cik lielu nē, bet gan par to, ka no tā cieš grāmatas dinamika. Skaidrs, ka tīri teorētiska traktāka gadījumā šiem pasaules uzskatiem būtu vēl mazāka auditorija un tas jau pavisam izklausītos pēc sazvērestību teoriju vājprāta, līdz ar to es varu saprast autora izvēli, bet vienlaikus - nosodīt pārmērīgos centienus izpludināt robežas starp daiļliteratūru un faktiem. Tas īpaši attiecas uz piezīmēm lappušu beigās, kas ar faktiem pamato notikumus iedomātajā nākotnes pasaulē.
Kā tev šķiet, varbūt vajadzētu kaut ko pastāstīt par pašu grāmatas saturu, vai tu labprātāk uzzinātu vēl kādas detaļas par to, kā man gadījās šonedēļ saslimt un līdz ar to nācās sestdienu pavadīt gultā, lasot šo grāmatu? Labi, lai būtu - par grāmatu!
Tās darbība risinās 2034.gada Latvijā, kura ir kļuvusi par ekonomiski izcili attīstītu valsti, pateicoties negaidītām milzīgām naftas atradnēm Baltijas jūrā. Komplektā ar naftu Latvijā pie varas ir nākuši inteliģenci un garīdzniecību (ui! tas mazliet biedē) pārstāvoši indīvidi, kas gandrīz pilnībā ir sarāvuši saites ar visādiem starptautiskajiem blēžiem, padarot Latviju par ne tikai pārtikušu, bet arī patiesi neatkarīgu valsti. Turklāt Latvijas premjers, vīrs uzvārdā Grods, ir tāds godavīrs, par kādu reālā tagadnes Latvija varētu tikai sapņot, nevis "lielākais kretīns". Taču skaidrs, ka šāda naftas lielvalsts nevar būt nedz Krievijas, nedz Rietumu interesēs. Pirmkārt, jau tāpēc, ka savu naftu Latvija tirgo pati bez starptautisko blēžu palīdzības. Otrkārt, tāpēc ka tā nepakļaujas vispārējai cilvēces zombēšanai. Līdz ar to krievi un amerikāņi vienojas par sadarbību, lai gāztu Latvijas pārāk godprātīgo režīmu un "ieviestu demokrātiju". Protams, ar ieroču palīdzību. Vienīgie, kas spēj šos neģēļus apturēt, ir Trevors - godprātīgs amerikāņu žurnālists, kuram pirms 20 gadiem Latvijā bija gadījusies kāda dēciņa, un ļoti prātīgs Drošības policijas darbinieks vārdā Ervīns.
Jāatzīst, ka par spīti nesaudzīgajiem vārdiem, ko jau esmu šai grāmatai veltījis (un gan jau veltīšu vēl turpinājumā), man par to ir arī daudz laba sakāma. Pirmkārt, tā lasās patiešām viegli. Citādi diez vai es to būtu izlasījis vienas dienas laikā. Detektīva sižets ir sapīts gana meistarīgi, varoņi ir simpātiski un diezgan ticami (lai arī mazliet stereotipiski), un reizēm grāmata patiešām "aizķēra". Tiesa, pa daļai tad, kad tā apraksta notikumus, kurus tu vari pats iztēloties pietiekami skaidri arī šajā, reālajā, Latvijā, un tas tevi satrauc arī ikdienā (primāri - aina Rēzeknē). Pilnīgi iespējams, ka "Melu sindikātā" slēpjas grāmata, kura man patiktu daudz vairāk kā "Melu sindikāts" - tiesa, apjomā tā varētu būt uz pusi mazāka, bet tas jau parasti grāmatām ir tieši pluss, jo vismaz es garajās distancēs spēju uzticēties tikai autoriem, kuri mani jau pirms konkrētā darba lasīšanas ir pārliecinājuši par savu varēšanu.
Nākotnes prognozes, kuras autors izsaka, lielā mērā ir balstītas reālos mūsdienu pasaules procesos. Gan viedie planšetdatoru pēcteči (sīkāk par tehnoloģiju šeit ne), gan īpatnējais Interneta filtrs (kuru jau mūsdienās savā veidā praktizē gan Google, gan sociālie tīkli), gan ekonomiskās intereses pāri visam pārējam - tas viss izklausās itin ticami. Protams, līdz tam brīdim, gan tu velc galvā folijas cepuri un apgādājies ar svina apakšbiksēm (tēlaini izsakoties). Vienlaikus - manai gaumei šajā grāmatā sazvērestības teoriju ir drusku par daudz (labi, ka vismaz 11.septembris nav iepīts!) - kaut vai attiecībā uz elektroauto, kuri Rietumu pasaulē arī 2034.gadā joprojām ir retums naftinieku lobija dēļ. Šajā konkrētajā jautājumā - neticu.
Grāmatas tematika vismaz daļēji pārklājas ar veselu čupu citu literāru darbu, ko esmu lasījis: Viļa Lācīša "Amsterdamas principu", Rīgas Nikodēma "Skaistāko pilsētu pasaulē", Jāņa Elksnīša un Edgara Krasta "Vidvuda stāstu", zināmā mērā pat ar pirmskara J.V.Gregri darbu "Latvijas karalis" un pat pilnīgi murgaino "Latviešu seksualitātes vēsturi" (nē, aiz intriģējošā nosaukuma neslēpjas nekas labs). Specdienesti, alternatīva Latvijas attīstības vīzija, radot Latviju, kurā gribētu dzīvot tās autors, ļaunie citvalstu spēki - šīs tēmas latvieti ir nodarbinājušas jau izsenis. Un jāatzīst, ka Piebalga sapņu Latvijā es patiešām gribētu dzīvot (varbūt ar mazliet samazinātu garīguma komponenti un nesatraucoties par reptiloīdu plāniem).
Kā literārs darbs tikām "Melu sindikāts" kopumā laikam jau vairāk lika vilties, nevis sajūsmināties. Pārāk daudz tā lasīšanas laikā bija sajūtas "nu, kāpēc vajadzēja šo?" - bezjēdzīgu iestaprinājumu, stāsta stiepšanas, spriedelējumu. Tā vien šķiet, ka darbs pie lasītājiem nonācis, neizejot cauri kritiska strīpotāja rokām. Protams, es saprotu, ka arī "Trīs vīros laivā" ir daudz sižetā neiederīgu vēstures un dabas aprakstu, kas netraucē to saukt par humora literatūras klasiku, bet spriedzes romānā šādas neliriskās atkāpes patiešām nav vietā. Un kā IT cilvēku mani samulsināja kļūda, datora sistēmbloku nodēvējot par procesoru. Šādu lauku tantiņai piedienīgu termina lietojumu ir negaidīti ieraudzīt futūristiskā romānā, kurā ir atsauces uz RTU izgudrotu nanokompozītmateriālu (tiesa, reālajā pasaulē šis materiāls ir inovatīvs ar to, ka to iegūst no pārstrādātām PET pudelēm un CD matricām, nevis ar savām radikāli uzlabotajām īpašībām).
Šo grāmatas aprakstu Raimonds rakstīja tajā Rīgas apkaimē, kur jau 17.gadsimtā rīdzienieki - latvieši devās svinēt senos pagānu Jāņu svētkus. Tikām industrializācijas laikmetā Zasulauks bija pārvērties par rūpniecisku apvidu un tā manufaktūru zināja visā Rīgā. Mūsdienās gan seno dienu spožums bija daļēji zudis un šur tur līdzās 19.gadsimta koka arhitektūras pērlēm vīdēja arī visparastākās bloku mājas. Vienā no tādām dzīvoja arī Raimonds.
Augstāk lasāmais iestarpinājums būtu itin iederīgs "Melu sindikātā", jo tur dažādu Rīgas ēku aprakstam ir veltīts vienkārši mežonīgs daudzums teksta. Protams, vienmēr ir patīkami, ka tu vari atpazīt grāmatā aprakstītās vietas, bet normālos apstākļos, ja es lasu krimiķi par starptautiskām sazvērestībām, specdienestu darbību un mīklainu sievieti - algotu slepkavu - iespējams, man šajā laikā ir pazeminātā tolerance pret Konstantīnu Pēkšēnu vai "Lido" pelēkajiem zirnīšiem. Pārāk daudz detaļu reizēm ir gluži vienkārši pārāk daudz detaļu.
Protams, es lieliski saprotu, ka literatūrā izvēlētais žanrs bieži ir tikai līdzeklis, lai pateiktu kaut ko lielāku. Labākajā zinātniskajā fantastikā bieži nav ne miņas ne no zinātnes, ne no fantastikas. Tomēr "Melu sindikātā" autora sociālpolitiskie uzskati un pasaules situācijas analīze aizņem tik lielu lomu un tik ļoti aizēno tā oficiālo mystery-thriller līniju, ka pēc analoģijas to varētu salīdzināt ar pornofilmu, kuras darbība risinās virtuvē un kuras gaitā 80% laika tiek veltīti tam, kā Mārtiņš Rītiņš gatavo makarūnus, un starplaikos starp Rītiņa kunga atklāsmēm kamera laiku pa laikam novirzās uz otru telpas stūri, kurā norisinās lesbiešu orģijas.
"Melu sindikātā" visa ir pārāk daudz. Plus autoram acīmredzami viņa idejiskais vēstījums ir bijis tik ļoti primārāks pār sižetu, ka brīžiem viņš atļaujas nepiedodami ilgas atkāpes no jebkādas notikumu virzīšanas, lai tikai vēl mazliet detalizētāk izklāstītu savus pasaules uzskatus. Un te nav runa pat par to, cik lielu daļu viņa uzskatu es esmu gatavs ņemt par pilnu un cik lielu nē, bet gan par to, ka no tā cieš grāmatas dinamika. Skaidrs, ka tīri teorētiska traktāka gadījumā šiem pasaules uzskatiem būtu vēl mazāka auditorija un tas jau pavisam izklausītos pēc sazvērestību teoriju vājprāta, līdz ar to es varu saprast autora izvēli, bet vienlaikus - nosodīt pārmērīgos centienus izpludināt robežas starp daiļliteratūru un faktiem. Tas īpaši attiecas uz piezīmēm lappušu beigās, kas ar faktiem pamato notikumus iedomātajā nākotnes pasaulē.
Kā tev šķiet, varbūt vajadzētu kaut ko pastāstīt par pašu grāmatas saturu, vai tu labprātāk uzzinātu vēl kādas detaļas par to, kā man gadījās šonedēļ saslimt un līdz ar to nācās sestdienu pavadīt gultā, lasot šo grāmatu? Labi, lai būtu - par grāmatu!
Tās darbība risinās 2034.gada Latvijā, kura ir kļuvusi par ekonomiski izcili attīstītu valsti, pateicoties negaidītām milzīgām naftas atradnēm Baltijas jūrā. Komplektā ar naftu Latvijā pie varas ir nākuši inteliģenci un garīdzniecību (ui! tas mazliet biedē) pārstāvoši indīvidi, kas gandrīz pilnībā ir sarāvuši saites ar visādiem starptautiskajiem blēžiem, padarot Latviju par ne tikai pārtikušu, bet arī patiesi neatkarīgu valsti. Turklāt Latvijas premjers, vīrs uzvārdā Grods, ir tāds godavīrs, par kādu reālā tagadnes Latvija varētu tikai sapņot, nevis "lielākais kretīns". Taču skaidrs, ka šāda naftas lielvalsts nevar būt nedz Krievijas, nedz Rietumu interesēs. Pirmkārt, jau tāpēc, ka savu naftu Latvija tirgo pati bez starptautisko blēžu palīdzības. Otrkārt, tāpēc ka tā nepakļaujas vispārējai cilvēces zombēšanai. Līdz ar to krievi un amerikāņi vienojas par sadarbību, lai gāztu Latvijas pārāk godprātīgo režīmu un "ieviestu demokrātiju". Protams, ar ieroču palīdzību. Vienīgie, kas spēj šos neģēļus apturēt, ir Trevors - godprātīgs amerikāņu žurnālists, kuram pirms 20 gadiem Latvijā bija gadījusies kāda dēciņa, un ļoti prātīgs Drošības policijas darbinieks vārdā Ervīns.
Jāatzīst, ka par spīti nesaudzīgajiem vārdiem, ko jau esmu šai grāmatai veltījis (un gan jau veltīšu vēl turpinājumā), man par to ir arī daudz laba sakāma. Pirmkārt, tā lasās patiešām viegli. Citādi diez vai es to būtu izlasījis vienas dienas laikā. Detektīva sižets ir sapīts gana meistarīgi, varoņi ir simpātiski un diezgan ticami (lai arī mazliet stereotipiski), un reizēm grāmata patiešām "aizķēra". Tiesa, pa daļai tad, kad tā apraksta notikumus, kurus tu vari pats iztēloties pietiekami skaidri arī šajā, reālajā, Latvijā, un tas tevi satrauc arī ikdienā (primāri - aina Rēzeknē). Pilnīgi iespējams, ka "Melu sindikātā" slēpjas grāmata, kura man patiktu daudz vairāk kā "Melu sindikāts" - tiesa, apjomā tā varētu būt uz pusi mazāka, bet tas jau parasti grāmatām ir tieši pluss, jo vismaz es garajās distancēs spēju uzticēties tikai autoriem, kuri mani jau pirms konkrētā darba lasīšanas ir pārliecinājuši par savu varēšanu.
Nākotnes prognozes, kuras autors izsaka, lielā mērā ir balstītas reālos mūsdienu pasaules procesos. Gan viedie planšetdatoru pēcteči (sīkāk par tehnoloģiju šeit ne), gan īpatnējais Interneta filtrs (kuru jau mūsdienās savā veidā praktizē gan Google, gan sociālie tīkli), gan ekonomiskās intereses pāri visam pārējam - tas viss izklausās itin ticami. Protams, līdz tam brīdim, gan tu velc galvā folijas cepuri un apgādājies ar svina apakšbiksēm (tēlaini izsakoties). Vienlaikus - manai gaumei šajā grāmatā sazvērestības teoriju ir drusku par daudz (labi, ka vismaz 11.septembris nav iepīts!) - kaut vai attiecībā uz elektroauto, kuri Rietumu pasaulē arī 2034.gadā joprojām ir retums naftinieku lobija dēļ. Šajā konkrētajā jautājumā - neticu.
Grāmatas tematika vismaz daļēji pārklājas ar veselu čupu citu literāru darbu, ko esmu lasījis: Viļa Lācīša "Amsterdamas principu", Rīgas Nikodēma "Skaistāko pilsētu pasaulē", Jāņa Elksnīša un Edgara Krasta "Vidvuda stāstu", zināmā mērā pat ar pirmskara J.V.Gregri darbu "Latvijas karalis" un pat pilnīgi murgaino "Latviešu seksualitātes vēsturi" (nē, aiz intriģējošā nosaukuma neslēpjas nekas labs). Specdienesti, alternatīva Latvijas attīstības vīzija, radot Latviju, kurā gribētu dzīvot tās autors, ļaunie citvalstu spēki - šīs tēmas latvieti ir nodarbinājušas jau izsenis. Un jāatzīst, ka Piebalga sapņu Latvijā es patiešām gribētu dzīvot (varbūt ar mazliet samazinātu garīguma komponenti un nesatraucoties par reptiloīdu plāniem).
Kā literārs darbs tikām "Melu sindikāts" kopumā laikam jau vairāk lika vilties, nevis sajūsmināties. Pārāk daudz tā lasīšanas laikā bija sajūtas "nu, kāpēc vajadzēja šo?" - bezjēdzīgu iestaprinājumu, stāsta stiepšanas, spriedelējumu. Tā vien šķiet, ka darbs pie lasītājiem nonācis, neizejot cauri kritiska strīpotāja rokām. Protams, es saprotu, ka arī "Trīs vīros laivā" ir daudz sižetā neiederīgu vēstures un dabas aprakstu, kas netraucē to saukt par humora literatūras klasiku, bet spriedzes romānā šādas neliriskās atkāpes patiešām nav vietā. Un kā IT cilvēku mani samulsināja kļūda, datora sistēmbloku nodēvējot par procesoru. Šādu lauku tantiņai piedienīgu termina lietojumu ir negaidīti ieraudzīt futūristiskā romānā, kurā ir atsauces uz RTU izgudrotu nanokompozītmateriālu (tiesa, reālajā pasaulē šis materiāls ir inovatīvs ar to, ka to iegūst no pārstrādātām PET pudelēm un CD matricām, nevis ar savām radikāli uzlabotajām īpašībām).
2016-01-09
comments powered by Disqus