Latvijas sporta apskats
Par šo grāmatu es varētu rakstīt gari un plaši, kālab tieši tā ir slikta, bet centīšos būt iespējami lakonisks - jo gluži vienkārši tā nav padziļinātas analīzes vērta. "Latvijas sporta apskatam" par pamatu kalpoja 1994. gadā izdotā "Latvijas sporta vēsture", kuras galvenais autors tāpat bija Ilgvars Forands, lai arī daļu tekstu viņš bija saņēmis "mantojumā" no mūžībā aizsauktā vēsturnieka Ērika Kehra. Tā grāmata bija pilna dažādām neprecizitātēm, dīvaini atlasītiem faktiem, plus vēl ar pamatīgu padomju ideoloģijas smaku - jo Kehra teksts bija uzsākts 1981. gadā un, kā šķiet, Forands nebija pacenties tekstu iztīrīt no nodevām sistēmai. 2021. gadā izdotā grāmata vairs nepretendē uz "sporta vēstures" statusu, bet ir tikai "apskats", ko autors arī ievadā pasniedz diezgan zinātniskā veidā, taču tas nemaina faktu, ka šī grāmata ir vecas un stipri sliktas grāmatas papildinātas un pārlabots izdevums, daudzas kļūdas no kura tomēr ir pārceļojušas uz jauno veikumu.
Grāmatas daļa, kas vēsta par periodu līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, ir vismaz kaut kādā mērā strukturēta un ataino vispārējos sporta procesus Latvijā, bet cieš no jau piesauktajām neprecizitātēm, absolūtas trimdas latviešu sporta ignorēšanas un dīvainām prioritātēm, kas paredz gana daudz uzmanības, piemēram, skolēnu spartakiādēm, bet teju nulles uzmanību Skredeļa "Daugavai", tomēr, lai arī padomju periods ir aprakstīts tikpat garlaicīgā manierē, kā viss pārējais šajā grāmatā, tas vismaz kaut kādu ieskatu laikmetā dod (par pirmskara laika sportu daudz jēdzīgāks izdevums ir trimdā izdotā Čikas/Gubiņa "Latvijas sporta vēsture"). Taču tas, kas sākas ar 1991. gadu, ir pilnīgs kosmoss. Tā vien šķiet, ka ilgie gadi kā mācībspēkam LVFKI/LSPA ir atstājuši uz Foranda kunga tādu iespaidu, ka labs darbs = tāds, kur ir daudz lappušu (līdzīgi kā sagaida no studentu diplomdarbiem), un lappušu šajā grāmatas daļā ir tiešām daudz. Nekas, ka to saturs ir absolūti nebaudāms - vienā laidā uzskaitīti latviešu sportistu sasniegumi, manuprāt, nejauši izvēlētos sporta pasākumos, ar ne gluži precīzu hronoloģiju, bagātīgu procentu faktoloģisku kļūdu (piemēram, uzskaitot attiecīgā gada Latvijas čempionus katrā no lielajiem komandu sporta veidiem, šādu kļūdu ir daudz), viss ir absolūti nepārskatāms (jo tam visam nav nekādas struktūras, lai arī autors pacenties nodaļām izdalīt divpakāpju numerāciju, tai nav nekādas jēgas un arī iedalījums nodaļās ir nesakarīgs). Es nudien nesaprotu - kāpēc šāda grāmata ir izdota, kāda ir tās mērķauditorija (pat mans pacietības līmenis nav gana augsts, lai tās pēdējās 200 lappuses izlasītu kaut cik rūpīgi), pa vidu super sausiem faktiem gadās pa kādai vecišķai sūdzībai par to, kas tieši Latvijas valstī nav labi un kāpēc vairāk naudas jāgrūž renes sporta veidos. Tas nav ne piemineklis ievērojamiem Latvijas sportistiem, ne statistikas pārskats (lai arī statistikas te ir itin daudz, bet lielākoties - bezjēdzīgas vai arī neticamas, kā viss, kas attiecas uz padomju laikiem). Īsumā - ja man nav sevišķi tuvas Miķeļa Rubeņa grāmatas, jo tajās ir pārāk daudz ūdens un pārāk maz faktu, tad šis ir vēl daudz sliktāks piemērs - vieni vienīgi fakti, bet ne sevišķi precīzi un izcili neinteresantā veidā pasniegti. Ej šai grāmatai ar lielu līkumu!
Grāmatas daļa, kas vēsta par periodu līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, ir vismaz kaut kādā mērā strukturēta un ataino vispārējos sporta procesus Latvijā, bet cieš no jau piesauktajām neprecizitātēm, absolūtas trimdas latviešu sporta ignorēšanas un dīvainām prioritātēm, kas paredz gana daudz uzmanības, piemēram, skolēnu spartakiādēm, bet teju nulles uzmanību Skredeļa "Daugavai", tomēr, lai arī padomju periods ir aprakstīts tikpat garlaicīgā manierē, kā viss pārējais šajā grāmatā, tas vismaz kaut kādu ieskatu laikmetā dod (par pirmskara laika sportu daudz jēdzīgāks izdevums ir trimdā izdotā Čikas/Gubiņa "Latvijas sporta vēsture"). Taču tas, kas sākas ar 1991. gadu, ir pilnīgs kosmoss. Tā vien šķiet, ka ilgie gadi kā mācībspēkam LVFKI/LSPA ir atstājuši uz Foranda kunga tādu iespaidu, ka labs darbs = tāds, kur ir daudz lappušu (līdzīgi kā sagaida no studentu diplomdarbiem), un lappušu šajā grāmatas daļā ir tiešām daudz. Nekas, ka to saturs ir absolūti nebaudāms - vienā laidā uzskaitīti latviešu sportistu sasniegumi, manuprāt, nejauši izvēlētos sporta pasākumos, ar ne gluži precīzu hronoloģiju, bagātīgu procentu faktoloģisku kļūdu (piemēram, uzskaitot attiecīgā gada Latvijas čempionus katrā no lielajiem komandu sporta veidiem, šādu kļūdu ir daudz), viss ir absolūti nepārskatāms (jo tam visam nav nekādas struktūras, lai arī autors pacenties nodaļām izdalīt divpakāpju numerāciju, tai nav nekādas jēgas un arī iedalījums nodaļās ir nesakarīgs). Es nudien nesaprotu - kāpēc šāda grāmata ir izdota, kāda ir tās mērķauditorija (pat mans pacietības līmenis nav gana augsts, lai tās pēdējās 200 lappuses izlasītu kaut cik rūpīgi), pa vidu super sausiem faktiem gadās pa kādai vecišķai sūdzībai par to, kas tieši Latvijas valstī nav labi un kāpēc vairāk naudas jāgrūž renes sporta veidos. Tas nav ne piemineklis ievērojamiem Latvijas sportistiem, ne statistikas pārskats (lai arī statistikas te ir itin daudz, bet lielākoties - bezjēdzīgas vai arī neticamas, kā viss, kas attiecas uz padomju laikiem). Īsumā - ja man nav sevišķi tuvas Miķeļa Rubeņa grāmatas, jo tajās ir pārāk daudz ūdens un pārāk maz faktu, tad šis ir vēl daudz sliktāks piemērs - vieni vienīgi fakti, bet ne sevišķi precīzi un izcili neinteresantā veidā pasniegti. Ej šai grāmatai ar lielu līkumu!
2024-01-30
comments powered by Disqus