Rīga-Pekina

Savu vēstījumu par vienu no pēdējo gadu skaļākajām pašmājās tapušajām grāmatām vēlos sākt ar kādu brīnumdaiļu citādu no portāla Delfi:
Kapeec vispaar piemineet sho graamatu, kuras pamataa ir divu neaarsteejamu narkomaanu degradaacija ? Nestraadaat un buut taadiem kverpljiem ir stiliigi tagad ? Glorificeesim degradeejoshu bezruupiibu ?
Manis peec shie divi degjeneraati var paardozeet kaut vai riit ............. pasaule buus tiiraaka !

Varētu jau tīri provokācijas ar šo arī aprakstu beigt, taču ir pārāk ticami, ka tu, dārgo lasītāj, noticēsi, ka es tā patiešām domāju, un "komentētājs vulgaris" nav tas iespaids, ko vēlos par sevi radīt.
Atzīšos, ka Ūdra un Balodes episkais ceļojums man paslīdēja garām gluži nemanīts, netiku lasījis ne viņu blogu, ne vēl jo vairāk "Privāto dzīvi". Iespējams, pa ausu galam kaut ko arī biju dzirdējis, taču smadzenēs šī informācija nenosēdās un, iespējams, labi ka tā. Proti, nav īsti manā dabā tiešsaistē sekot citu cilvēku piedzīvojumiem, ja savējo nav. Neizklausās kaut kā aizraujoši. Izlasīt pēcāk, kā cilvēkiem gājis, tā gan ir cita lieta.
Tagad man ir grūti saprast, par ko tieši es grasos rakstīt - par grāmatu kā lasāmvielu vai tajā aprakstīto piedzīvojumu. Vienkāršības labad vispirms pievērsīšos tam, kā šī grāmata ir uzrakstīta, un pēc tam - kas tajā rakstīts.
Varu tikai pievienoties visiem daudzajiem Balodes slavinātājiem par to, ka šis piecsimt lappuses garais vēstījums lieliski ievelk lasītāju iekšā un nelaiž vaļā līdz brīdim, kad grāmata ir galā. Līdz ar to nav brīnums, ka es tai cauri izlidoju trīs dienās (kuras nebūt nebija brīvas no citām darīšanām), jo vienkārši ne brīdi neradās vēlme nolikt grāmatu malā. Lasot, nerodas sajūta, ka autore justos pārāka par lasītāju ar to, ka viņa ir piedzīvojusi daudz ko tādu, kam normālam biroja cilvēkam кишка тонка. Viss aprakstīts dzīvi, aizraujoši, un kā jau aizraujošā prozā nepieciešams, grāmata ir pilna ar negaidītiem pavērsieniem, laimīgām sakritībām, nelaimīgām sakritībām, pašu varoņu pieļautajām muļķībām, kas dara dzīvi interesantāku. Viena lieta gan reizēm kaitina - autores zināšanas, spriedumi un pieņēmumi brīžiem ir smagi bērnišķīgi, bet no otras puses - atbrīvojies no tiem, un grāmata nebūs vairs tik ticama, jo racionālam cilvēkam daudz kas no tajā notiekošā nekad dzīvē neatgadīsies.
Par pašu grāmatā aprakstīto. Grāmatas pirmā daļa, kas vēsta par stopēšanu Austrumeiropā, lielākoties ir pat mazāk mežonīga kā Viļa Lācīša Eirobomža sūrais ceļš, vismaz līdz maizes un majonēzes diētai ceļinieki nenodzīvojas, un arī viņu raksturu destruktīvā daba vēl neizpaudās pilnā krāšņumā. Bet tad gan pamazām aiziet pilnīgs vājprāts! Pilnīga nospļaušanās par personīgo veselību, visdažādāko atkarību izraisīti mēsli, histērijas un salabšanas, epizodiska paranoja un tikpat epizodiska neadekvāta uzticēšanās aizdomīgiem tipāžiem un daudz kas cits. Vai man vajadzētu to visu nosodīt kā destruktīvu, sabiedrību nepareizi audzinošu un idejiski nepieņemamu, izpelnoties pat ne Kamnik Right, bet gan Raivja Dzintara reputāciju? Nē, nevajadzētu. Pasaulei ir nepieciešami tādi "sex, drugs & rock`n`roll" cilvēki kā Ilona un Rolands. Tāpat kā ir nepieciešami tādi cilvēki kā es. Varbūt man personīgi nešķiet ideāls risinājums dažādām problēmām iesaistīt "Deux ex Machina" jeb Ūdra mammu, kas katrā kritiskākā situācijā paglābj galvenos varoņus no iespējamas bada nāves, bet... tāda ir dzīve, un skaidrs, ka "Rīga-Pekina" nav mūsdienu "Dievs, daba, darbs", kas jauno latviešu paaudzi apgādās ar pozitīvām vērtībām. Bet tā pilnīgi noteikti nav Balodes un Ūdra problēma.
2013-03-07
8.0
comments powered by Disqus