Puse patiesības un citi stāsti
Ilzes Šķipsnas vārdu es zinu no kādas grāmatas, kas bija manā plauktā skolas laikos. Droši vien esmu to grāmatu lasījis, bet precīza fakta atmiņā nav. Vēl zinu, ka par šo autori atzinīgi izteicies Guntis Berelis savā "Latviešu literatūras vēsturē", raksturojot viņu kā nozīmīgu trimdas literāti. Tagad esmu izlasījis viņas krājumu "Puse patiesības un citi stāsti".
Pirmais, ar ko mani uzrunāja šī grāmata, ir tas, ka Šķipsna par latviešiem trimdā neraksta kā par latviešiem trimdā. Proti, lai arī itin daudzi tēli te ir ar atmiņām par dzīvi brīvajā Latvijā, ja kāda atmiņu aina arī parādās, tā nav sērīga nostaļģija, bet gan vai nu vienkārši fakta konstatācija vai arī vispār - tas nav par zaudēto brīvību, bet par pagājušo jaunību. Vismaz par šiem stāstiem droši var teikt, ka tie nav radīti tikai "iekšējai lietošanai", tos tikpat labi varētu uztvert kā latvietis, tā vācietis vai amerikānis, kas dzīvojis Šķipsnai līdzās. Un savā ziņā to droši vien noteicis, ka viņa bija ļoti jauna, kad nācās dzimteni atstāt un līdz ar to viņai nav kā Anšlavam Eglītim tik daudz pieredzētā, par ko reflektēt vēl desmitgadēm ilgi. Lasot "Pusi patiesības", tev vispār nebūs daudz konteksta, no kura katrs tautietis varētu saprast, kur risinās konkrētais stāsts un kas bijis par prototipu tā tēliem. Šķipsnas pasaule ir pārāk nosacīta, lai tajā būtu vieta pilsētu nosaukumiem un gadskaitļiem. Protams, te gan ir izņēmumi un krājuma pirmajā stāstā "Ieņemšana" parādās Vestienas vārds, un nez kādēļ man šķiet, ka tieši šis stāsts - par gatavošanos mātes bērēm - ir ar lielu devu autobiogrāfiskuma.
Tikām virkne citu stāstu vispār risinās uz robežas starp īsto un iedomāto, un, lai arī cik tas nebūtu neiespējami, es varu saskatīt kopīgo starp Šķipsnas un Murakami radītajām pasaulēm, lai arī, protams, ka Murakami nav lasījis Ilzes Šķipsnas darbus, bet, piemēram, "Bez sāpēm" varoņa pieredzētais ne īsti sapnis, ne īsti nesapnis ir ļoti murakamisks.
Par Šķipsnas varoņiem jāatzīst, ka psihiski viņi mīt pierobežas joslā - tikai atkarībā no stāsta, apkārtējā pasaule vai nu ir normālāka kā varonis vai arī nav. Piemēram, neapmierinātās godkāres pārņemtais filozofijas profesors stāstā "Laika kavēklis" mīt ļoti reālistiskā pasaulē, kamēr "Prērijas" varoņa pasaule ar zirgu ar aizmirsto vārdu galīgi nav reālistiska. Un tādi stāsti kā "Tas" tikai ļoti pastarpināti atļaujas runāt par to, kas ir to doma.
Viens no kolorītākajiem stāstiem ir "Astotā līgava", kur no keramikas pasniedzēja pēc 25 laulības gadiem aiziet sieva, bet viņš ilgstoši atsakās šo faktu pieņemt, iztēlojoties, ka vienkārši ir kaut ko pārpratis. Savukārt pēc tam viņam rodas septiņas iedomātas līgavas un, iespējams, arī astotā, īstā.
Savukārt, "Galva" ir vispār kaut kas teju vai no "Black Mirror" fantastiski biedējošajiem sižetiem - varonis sievietei pavēsta, ka viņiem jāšķiras un viņa to iesprosto savā galvā un no šīs pasaules viņam nebūs lemts tikt ārā.
Tādi, lūk, ir daudzveidīgie Šķipsnas stāsti un man ir radusies skaidra vēlme iepazīt, ko vēl viņa ir rakstījusi. Ļoti jau nu garšīgs bija šis teksts, lai arī daļu no tā man nācās grūti lasīt, jo kundzes aiz manis lidmašīnā bija daudz par pļāpīgām (un kaitinošām). Turklāt ceru iepazīt "godīgus" stāstu krājumus, jo šis ir izlase un pret tādām esmu skeptisks.
Pirmais, ar ko mani uzrunāja šī grāmata, ir tas, ka Šķipsna par latviešiem trimdā neraksta kā par latviešiem trimdā. Proti, lai arī itin daudzi tēli te ir ar atmiņām par dzīvi brīvajā Latvijā, ja kāda atmiņu aina arī parādās, tā nav sērīga nostaļģija, bet gan vai nu vienkārši fakta konstatācija vai arī vispār - tas nav par zaudēto brīvību, bet par pagājušo jaunību. Vismaz par šiem stāstiem droši var teikt, ka tie nav radīti tikai "iekšējai lietošanai", tos tikpat labi varētu uztvert kā latvietis, tā vācietis vai amerikānis, kas dzīvojis Šķipsnai līdzās. Un savā ziņā to droši vien noteicis, ka viņa bija ļoti jauna, kad nācās dzimteni atstāt un līdz ar to viņai nav kā Anšlavam Eglītim tik daudz pieredzētā, par ko reflektēt vēl desmitgadēm ilgi. Lasot "Pusi patiesības", tev vispār nebūs daudz konteksta, no kura katrs tautietis varētu saprast, kur risinās konkrētais stāsts un kas bijis par prototipu tā tēliem. Šķipsnas pasaule ir pārāk nosacīta, lai tajā būtu vieta pilsētu nosaukumiem un gadskaitļiem. Protams, te gan ir izņēmumi un krājuma pirmajā stāstā "Ieņemšana" parādās Vestienas vārds, un nez kādēļ man šķiet, ka tieši šis stāsts - par gatavošanos mātes bērēm - ir ar lielu devu autobiogrāfiskuma.
Tikām virkne citu stāstu vispār risinās uz robežas starp īsto un iedomāto, un, lai arī cik tas nebūtu neiespējami, es varu saskatīt kopīgo starp Šķipsnas un Murakami radītajām pasaulēm, lai arī, protams, ka Murakami nav lasījis Ilzes Šķipsnas darbus, bet, piemēram, "Bez sāpēm" varoņa pieredzētais ne īsti sapnis, ne īsti nesapnis ir ļoti murakamisks.
Par Šķipsnas varoņiem jāatzīst, ka psihiski viņi mīt pierobežas joslā - tikai atkarībā no stāsta, apkārtējā pasaule vai nu ir normālāka kā varonis vai arī nav. Piemēram, neapmierinātās godkāres pārņemtais filozofijas profesors stāstā "Laika kavēklis" mīt ļoti reālistiskā pasaulē, kamēr "Prērijas" varoņa pasaule ar zirgu ar aizmirsto vārdu galīgi nav reālistiska. Un tādi stāsti kā "Tas" tikai ļoti pastarpināti atļaujas runāt par to, kas ir to doma.
Viens no kolorītākajiem stāstiem ir "Astotā līgava", kur no keramikas pasniedzēja pēc 25 laulības gadiem aiziet sieva, bet viņš ilgstoši atsakās šo faktu pieņemt, iztēlojoties, ka vienkārši ir kaut ko pārpratis. Savukārt pēc tam viņam rodas septiņas iedomātas līgavas un, iespējams, arī astotā, īstā.
Savukārt, "Galva" ir vispār kaut kas teju vai no "Black Mirror" fantastiski biedējošajiem sižetiem - varonis sievietei pavēsta, ka viņiem jāšķiras un viņa to iesprosto savā galvā un no šīs pasaules viņam nebūs lemts tikt ārā.
Tādi, lūk, ir daudzveidīgie Šķipsnas stāsti un man ir radusies skaidra vēlme iepazīt, ko vēl viņa ir rakstījusi. Ļoti jau nu garšīgs bija šis teksts, lai arī daļu no tā man nācās grūti lasīt, jo kundzes aiz manis lidmašīnā bija daudz par pļāpīgām (un kaitinošām). Turklāt ceru iepazīt "godīgus" stāstu krājumus, jo šis ir izlase un pret tādām esmu skeptisks.
2023-09-22
comments powered by Disqus